Mežizstrādes uzņēmuma vadītājs izsakās par pašreizējo situāciju teritoriju aprobežojumu noteikšanā, kura norisinās, nekonsultējoties ar zemes īpašniekiem, un aicina parakstīt ManaBalss.lv iniciatīvu, kura būtu sākums šo problēmu risināšanā06. Sep (2017) Mežu īpašnieki, tajā skaitā mēs, pretēji mazāk informētu cilvēku viedoklim ne tikai zāģē, bet arī stāda jaunus kokus un mežus kopj. Ne tikai tāpēc, ka to stingri pieprasa likums, bet arī tālab, ka grib saimniekot ne jau īsu brīdi vien (kā diemžēl mēdza rīkoties daļa īpašnieku pēc zemes atgūšanas deviņdesmitajos gados), bet strādāt ilgtermiņā. Tāpēc vēlamies sagaidīt prognozējamību arī no valsts iestāžu puses. Savu viedokli izsaka kāda mežizstrādes uzņēmuma vadītājs, Edgars Keičs.
Protams, salīdzinot ar šā gadu tūkstoša pašu sākumu, ir notikušas pozitīvas izmaiņas. Piemēram, ir pieejama Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) datu bāze "Ozols," kurā pašlaik var atrast informāciju par jau esošajiem liegumiem. Taču joprojām nav iespējams izsekot tam, kad un kā parādās jauni ierobežojumi. Noteikt liegumu tiek ierosināts, neinformējot par to meža īpašnieku, kurš par to uzzina tikai tad, kad DAP iniciatīvu ir akceptējusi.
Domāju, ka daļēji problēmu varētu atrisināt ierosinātie grozījumi, kurus pašlaik ikviens var atbalstīt, portālā "Mana balss" parakstoties par iniciatīvu "Aizsargāsim zemes īpašnieku tiesības, nepieļaujot nekontrolētu aprobežoto teritoriju palielināšanu". Grozījumi paredz, ka jaunu aprobežojumu noteikšanai nepieciešama rakstiska vienošanās ar zemes īpašnieku. Tas ne tikai nodrošinātu savlaicīgu īpašnieka informēšanu, bet arī novērstu nevajadzīgus konfliktus un ļautu plānot saimniecisko darbību ilgtermiņā, nepieļaujot gadījumus, kad bailēs no ierobežojumiem cilvēks sāk cirst to, ko nevajadzētu un kas nav bijis plānots.
Taču ne visu atrisinās rosinātie grozījumi. Piemēram, pašlaik nav skaidrs, kā liegumu var atcelt. Piemēram, mežā bija liegums ap trīspirkstu dzeņa ligzdu. Taču vairākus gadus ligzda stāvēja tukša, un dzeņa tur nebija. Kad apjautājāmies, vai nebūtu laiks liegumu atcelt, ornitologi stāstīja, ka dzenis, kura tur nav, teorētiski kādreiz tomēr varētu atlidot, jo te esot putnam labvēlīga vide. Uz jautājumu, cik tad ilgi jāgaida, atbildes nebija, ornitologi dziļdomīgi klusēja. Tā nu turpinām gaidīt trīspirkstu dzeni, kurš spītīgi nelido, un priecājamies, ka vismaz nav iespējams uzlikt liegumu vietām, kur dzenis nekad nav bijis, lai gan vide labvēlīga un teorētiski varētu atlidot.
Tomēr vēl sāpīgāks jautājums ir kompensāciju par aprobežojumiem apjoms. Ja tas būtu adekvāts un nosegtu negūtos ienākumus, tad konflikti izpaliktu. Diemžēl pašlaik kompensācijas ir diezgan simboliskas, un mežu īpašnieki cieš zaudējumus. Pieļauju, ka lielie mežu īpašnieki, piemēram, "Latvijas Valsts meži", tos neizjūt tik sāpīgi. Taču mazajiem īpašniekiem tie reizēm var būt arī briesmīgi.
Zinu cilvēku, kurš šādā situācijā Lubānas mitrājā nevar darīt neko, valstij nav naudas, lai īpašumu apmainītu, taču aprobežojumus jau tāpēc neviens neatceļ. Rezultātā cilvēks, kas jau tā ir trūcīgs, nevar saimniekot savā īpašumā. Protams, ka viņš jautā - kāpēc Latvijas brīvvalsts šo zemi piešķīra, bet atjaunotā valsts neļauj izmantot?
Arvien jauni saimnieciskās darbības ierobežojumi, kas pat netiek saskaņoti ar īpašnieku, nākotnē var beigties ar nodokļu palielināšanu sabiedrībai, lai kompensētu zaudējumus. Sabiedrība taču gūst labumu no meža izmantošanas - ne tikai no meža produkcijas, bet arī no atpūtas brīvā dabā, sēņošanas, ogošanas un citām rekreācijas iespējām.
Mežu īpašnieki nav pret plašākiem dabas aizsardzības pasākumiem, taču nav taisnīgi, ka viņiem jāmaksā par dabas vērtībām, kas ir domātas visai sabiedrībai. Tāpēc ceru uz atsaucību, parakstoties par "Mana balss" iniciatīvu un netaisnību novēršanu.
Dalies ar iniciatīvu un palīdzi savākt parakstus!
Lasi pilnu viedokļa rakstu: irlv.lv
AIZSARGĀSIM ZEMES ĪPAŠNIEKU TIESĪBAS, NEPIEĻAUJOT NEKONTROLĒTU APROBEŽOTO TERITORIJU PALIELINĀŠANU
Iniciatīva tiks iesniegta Latvijas Republikas Saeimā
Latvija ir viena no viszaļākajām valstīm pasaulē, un mums nav nekas pretī kļūt vēl „zaļākiem”. Šāda vēlme mums visiem ir kopīga - gan zemniekiem un citiem lauciniekiem, gan pilsētniekiem, gan ierēdņiem un uzņēmējiem, gan strādniekiem un likumdevējiem. Diemžēl tad, kad pienāk brīdis, kad kādam ir jāmaksā par jaunu „zaļumu”, parasti izrādās, ka maks jāver vaļā zemniekiem, meža īpašniekiem un pašvaldībām. Mēs turpinām kopt mūsu vectēvu iekoptos laukus un stādītos mežus. Mēs to darām, lai uzturētu savas ģimenes, lai laukos būtu rosība un sakopta vide. Tomēr, mūsdienās aizvien biežāk parādās dažādi jauni ierobežojumi, kuru īstenošanas izdevumus valsts uzliek uz zemes īpašnieku pleciem. To rezultātā zemi vairs nav atļauts kopt un novākt tās augļus. Līdz ar to lauku un mežu saimnieki pakāpeniski paliek bez saviem ražošanas līdzekļiem un iztikas avotiem, tā vietā lai nopelnītu audzējot, ir jāprasa nauda valsts budžetam. Mēs vēlamies šo situāciju mainīt, nosargājot zemes īpašnieku tiesības izvēlēties sava īpašuma apsaimniekošanas veidu.
Mēs rosinām papildināt likuma „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” 12. panta 1.daļu („Lai pieņemtu lēmumu par aizsargājamās teritorijas izveidošanu, teritorijas robežu, zonējuma, kategorijas, kā arī aizsardzības režīma maiņu, nepieciešami šādi dokumenti:”) ar 7.punktu šādā redakcijā: „Rakstiska vienošanās ar zemes īpašnieku vai tiesisko valdītāju”.
Valsts meža dienesta dati liecina, ka pašlaik gandrīz trešā daļa Latvijas mežu ir iekļauta kādā aizsargājamo teritoriju kategorijā. Latvijā ir aprobežoti 862,8 tūkstoši hektāru jeb 28% no kopējās meža platības. Pēdējo desmit gadu laikā to platību apjoms, kurās aizliegta jebkāda mežsaimnieciskā darbība, privātajos mežos pieaudzis gandrīz 3 reizes - no 3,7 tūkstošiem hektāru līdz 10 tūkstošiem hektāru, valstī no jebkādas mežsaimnieciskās darbības ir izslēgti 133 tūkstoši hektāru. Zemes īpašniekus bieži vien pat neinformē par jaunu aizsargājamu teritoriju veidošanu vai aprobežojumu pastiprināšanu esošajās teritorijās. Ja nu kāds pauž sašutumu, tad ierēdnis var atbildēt: „Vajag regulārāk lasīt „Latvijas Vēstnesi”!” Nav skaidri noteiktu kritēriju jaunu aizsargājamo teritoriju veidošanai. Pat uzzinot par jauniem plāniem, cilvēkiem nav iespējas iepazīties ar apsvērumiem šādas teritorijas izveidei, nav praktisku iespēju apstrīdēt šādu lēmumu. Latvija nav bagāta valsts, mums trūkst līdzekļu veselības aizsardzībai, izglītībai, ceļu remontiem, aizsardzībai, pensijām utt. Taču mēs ar vieglu roku turpinām neracionāli izmantot galveno resursu – zemi. Rezultātā īpašnieki negūst ienākumus, pašvaldības zaudē daļu no nekustamā īpašuma nodokļa ieņēmumiem, valsts nesaņem nodokļus no ražošanas. Valsts jau tagad kopā ar līdzmaksājumu kompensācijām par saimnieciskās darbības aprobežojumiem mežiem Lauku attīstības programmas ietvaros paredzējusi tērēt vairāk nekā 24 miljonus eiro laikā līdz 2020. gadam. Taču cilvēki Latvijā vēlas būt darītāji, nevis pabalstu saņēmēji. Tāpēc aicinām turpmāk nepieļaut nekontrolētu aprobežoto teritoriju palielināšanu. Lai saglabātu zemes racionālu apsaimniekošanu, sargātu zemes īpašnieku tiesības izvēlēties sava īpašuma apsaimniekošanas veidu, kā arī demokrātiskai sabiedrībai raksturīgās tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā par jaunu aprobežotu teritoriju veidošanu, rosinām veikt grozījumus Latvijas Republikas likumā „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām,” paredzot zemes īpašnieka iesaisti aprobežojumu noteikšanas procesā.