Tā publikācijā par orgānu transplantācijas problēmām Latvijā ziņu portālā "Jauns" raksta izdevuma "Patiesā Dzīve" žurnāliste Marlena Zvaigzne. Šī publikācija tematiski sasaucas ar iniciatīvu "Pēc nāves visi kļūst par orgānu donoriem", tāpēc pārpublicējam to šeit pilnībā. Ja atbalsti šo iniciatīvu, tad ne vien to paraksti, bet arī DALIES AR TĀS SAITI sociālajos tīklos! 33 gadus vecais Jēkabs Bērziņš donora nieri ir saņēmis divas reizes, tālāk jau raksta portāls "Jauns". Pirmo reizi to ziedoja mamma; otrajā reizē dzīvībai svarīgais orgāns saņemts no miruša donora. Divpadsmit gadus puisis bija hemodialīzes pacients un trīs, četras vai pat piecas reizes nedēļā devās uz slimnīcu, lai saņemtu nieru aizstājterapiju. Jēkabs ir gatavs par sevi runāt, aicinot ikvienu padomāt par to, lai pēc nāves kļūtu par orgānu donoru un izglābtu vismaz vienu vai pat vairākas dzīvības. Viņa ģimene un daudzi draugi jau ir izdarījuši šādu izvēli, piesakoties tīmekļvietnē e-veseliba.lv. Ja nu cilvēks pārdomā, šo izvēli jebkurā laikā var mainīt. Izstāstu Jēkabam, ka man tuvs cilvēks ir atļāvis izmantot savu ķermeni mācību vai zinātniskiem mērķiem, un viņš silti pasmaida: "Jā, šī joprojām ir viena no neērtajām tēmām, par kurām sabiedrība skaļi nerunā. Visbiežāk mēs nezinām, ko par to domā apkārtējie, pat radinieki. Varbūt mana pieredze kādam palīdzēs un cilvēks aizdomāsies par sirds, aknu un nieru ziedošanu, tādējādi paveicot labu darbu. Paldies tiem, kuri portālā jau darījuši zināmu savu gribu. To, cik tas ir būtiski, laikam vislabāk saprotam mēs, hroniskie pacienti, kuru dzīvība ir atkarīga no aparātiem un medikamentu saujām. Mana vēstījuma būtība ir izstāstīt arī to, kā jūtas hemodialīzes pacients, un iedrošināt likteņa biedrus nekad nepadoties. Kad biju slimnīcā, satiku kādu vīru, kuram niere bija pārstādīta jau trešo reizi. Tas nav nekas neparasts – ja viss ir kārtībā, donora nieres mūžs rēķināms no 15 līdz 25 gadiem. Lai manis teiktais vienlaikus ir paldies tiem, kas mani līdz šim pacietuši, par mani rūpējušies un pieskatījuši." Sistēmu vajadzēja ieeļļot Stiprā Bērziņu ģimene – māmiņa Iveta un tētis Imants, kuri izaudzinājuši dēlus Pēteri, Didzi, Osvaldu un pastarīti Jēkabu, – dzīvo teiksmainajā un gleznainajā Popē ar pilskalnu un septiņām alejām, kur vasarā liepās skan bišu sanoņa. Bērnībā Jēkabs bieži ķīvējies ar Osvaldu un Didzi, tad palīgā nācis Pēteris un ieviesis kārtību. Tagad brāļi satiek labi, un Jēkabs strādā vecāku izveidotajā zemnieku saimniecībā Bērziņi, kas audzē stādus. Viņam uzticēta IT joma, arī sociālie tīkli un dokumentu apstrāde. Bija brīdis, kad zem viena jumta dzīvoja pat trīs Bērziņu paaudzes, un kopš tā laika Jēkabā ir drošības izjūta – vienmēr būs kāds, kurš palīdzēs un sapratīs. Daudzus gadus ar viņiem kopā bija vecmāmiņa Mirdza, bijusī Popes skolas direktore. Inteliģents cilvēks, kurš saviem mazbērniem mācīja uz visu palūkoties no gaišās puses un turēt rāmu prātu. Jēkabs viņu atceras ar pateicību un saka: "Tas, ko tagad daru saimniecībā, atbilst arī manam veselības stāvoklim. Varu šos darbus paveikt, kad jūtos labāk, un piebremzēt, ja kļuvis sliktāk. Jūs uzdevāt interesantu jautājumu par to, kuras ir manas mīļākās puķes. Laikam jau peonijas, jo tās ir ļoti daudzveidīgas." Pamazām tuvojamies arī jutīgajai tēmai – Jēkaba saslimšanai. Bērnībā, kad tam jau bija laiks pāriet, viņš vēl aizvien cieta no urīna nesaturēšanas. Vecāki meklēja cēloni – vispirms Ventspilī, pēc tam ārsti nosūtīja Jēkabu uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu Rīgā. Arī galvaspilsētas mediķi nevarēja atrast iemeslu, līdz ar to nevarēja arī piemeklēt atbilstīgākos medikamentus. "Tā pamazām viss pārgāja uz nierēm. Biju aktīvs bērns un ziemā bieži uzturējos laukā, neiztiku arī bez apsaldēšanās. Tas nieres sabeidza vēl vairāk. Bērnībā jutu, ka sāp mugura un tā vieta, kur atrodas nieres. Visādi citādi ne par ko nesūdzējos, bet analīzes, protams, bija sliktas. Bērnu slimnīcas nefroloģijas nodaļā sāku ārstēties astoņu deviņu gadu vecumā, un mediķi atklāja, ka urīns plūst atpakaļ uz nierēm. Tas ir ļoti slikti, jo izvadorgānos rodas tūska un iekaisums." Tolaik mediķi vēlējās ierobežot Jēkaba pastaigu laiku, teica Ivetai, ka jaunāko dēlu laukā varot laist tikai uz pusstundu, taču māmiņa saprata, ka kustīgais pastarītis svaigā gaisā vēlas uzkavēties ilgāk, un viņam to neliedza. Tagad Jēkabs par to saka paldies, jo varēja izbaudīt bērnību. Par nefroloģijas pacientu viņš sevi sauc kopš septiņu gadu vecuma, jo periodiski, trīs četras reizes gadā, divas nedēļas pavadīja Bērnu slimnīcā, lai novērstu iekaisumu, kas ik pa laikam lika sevi manīt. Palīdzēja antibiotiku kurss. "Tagad varu pateikt, ka tolaik man apārstēja sekas, bet nemeklēja cēloni. Bija tā, ka sistēmu vajadzēja arī ieeļļot, lai tā iekustētos. Jā, jā, jūs pareizi sapratāt – tika prasīts kukulis. Tolaik tā bija diezgan liela summa. Sākumā ārsts pateica, ka neko nevar darīt, bet pēc ieeļļošanas pēkšņi izrādījās, ka var veikt operāciju. Kad man bija deviņi gadi, man samazināja urīnpūsli. Nākamā operācija bija 16 gadu vecumā, tad rokā ielika piekļuves punktus hemodialīzei, kuros dūra adatas." Uz slimnīcu kā uz darbu Jēkabs atceras mediķu teikto, ka nesaturēšana esot no nerviem. Tā turpinājās līdz 14–15 gadu vecumam. Šī problēma pārsvarā parādījās naktīs, lai gan dažkārt gadījās apčurāties arī skolā. Reizēm kāds Jēkabu apsmēja, dažas epizodes viņš atceras vēl tagad, tomēr tas neietekmēja turpmāko dzīvi tik nopietni, lai būtu vajadzīga speciālista palīdzība. Gāja laiks, un zēna nieru funkcija pamazām samazinājās. Asinīs sāka uzkrāties sliktās vielas. Nieres vairs nespēja tās filtrēt, tādēļ bija nepieciešama hemodialīze. To Jēkabs 17 gadu vecumā sāka Rīgā, tad turpināja Ventspilī. Sākumā puisis slimnīcā ieradās trīs reizes nedēļā. Viņa kreisajā rokā bija iedurtas divas lielas adatas – pa vienu plūda asinis, kuras tika attīrītas, pa otru laistas atpakaļ. "Šis process ilga četras stundas. Sākumā nieru aizstājterapijas pacienti gulēja gultā, pēc tam, kad nodaļu modernizēja, krēslos. Citi domā – kas nekait, guli tik –, bet organismam procedūra nozīmē ļoti lielu slodzi, jo kopā ar sliktajām vielām no ķermeņa tiek izskalotas arī labās. Rodas dažādas blaknes, piemēram, ir liela slodze sirdij, sāp locītavas, var kristies asinsspiediens. Manas nieres tolaik strādāja ļoti slikti, sava urīna faktiski nebija, līdz ar to varēju izturēt visu seansu, neejot uz tualeti. Ātri sadraudzējos ar visu personālu, jo hemodialīzes nodaļā jau biju savējais. Trīs gadus katru nedēļu devos uz slimnīcu. Sapazinos ar citiem pacientiem, mums bija sava kopiena, kurā cits citu sapratām bez vārdiem." Kad Jēkabam hemodialīzi sāka pirmo reizi, viņš vēl mācījās vidusskolā; terapija notika pēc stundām, tādēļ mācības netika kavētas. Procedūras laikā puisis dažkārt ieskatījās telefonā, citreiz palasīja grāmatu. Nieru aizstājterapija nozīmēja arī to, ka Jēkabs nevarēja nekur tālu doties, jo pēc pāris dienām atkal bija jābūt slimnīcā. Pabeidzis vidusskolu, viņš iestājās augstskolā. Pēc pirmā studiju gada bija pirmā transplantācija. Ziemeļkurzemes reģionālas slimnīcas nefroloģijas nodaļas vadītāja Linda Mičule sazinājās ar Latvijas Transplantācijas centra komandu, un tika pieņemts lēmums pārbaudīt, vai kāds no Jēkaba ģimenes varētu būt donors. "Varēja turpināt hemodialīzi, bet tas nav risinājums, tā ir tikai organisma uzturēšana darba kārtībā. Savukārt transplantācija dod otru iespēju dzīvot normāli, kā visiem, turklāt arī valstij tas ir izdevīgāk, jo nieru aizstājterapija nav lēta. Gaidīju transplantāciju, jo pirms tam nedrīkstēju daudz dzert – dienā tikai puslitru šķidruma. Tāpat bija jāievēro piesardzība, ēdot dārzeņus un augļus, jo tiem ir augsts kālija saturs. Manas nieres to neizvadīja, un tas nozīmēja, ka varēju nomirt, saēdies pārāk daudz banānu, vīnogu vai šokolādes." Tagad Jēkabs atzīst, ka jaunībā bijis nepaklausīgs pacients un pārkāpis diētas nosacījums. Rezultāts – tirpstoši un vāji muskuļi. Pēc ilgstošas atrašanās sēdus stāvoklī bija grūti piecelties un sākt staigāt. Vēl viena blakne – ja bija uzņemts pārāk daudz šķidruma, tas ietekmēja sirdsdarbību un elpošanu, plaušās sāka krāties ūdens. Pirms transplantācijas bija tāda situācija, ka Jēkabs bija apēdis daudz tādu produktu, kuri viņam nebija vēlami, un slimnīcā spēja pakustināt tikai pirkstu galus. Vecāki jaunākajam dēlam visu laiku palīdzēja, apzinoties, ka viņš ir gana stiprs, lai morāli tiktu galā ar visiem pārbaudījumiem. "Varbūt tas bija arī tāpēc, ka slimoju kopš bērnības un dažādi ierobežojumi man nebija jaunums. Kad man, puikam, gribēja sākt peritoneālo dialīzi – tas nozīmē, ka man pie aparāta būtu jāpavada katra nakts un vēderā būtu ievietota caurulīte, – tad gan sašļuku. Man taču patika sportot, bet te tāds piedāvājums… Tāpēc kļuvu par hemodialīzes pacientu, kurš cer saņemt donora nieri." Visa pasaule pie kājām Tika izskatīti vairāki saderības varianti, līdz beidzot mediķi nolēma, ka Jēkaba donors būs viņa mamma, jo brāļi paši vēl ir jauni un nebūtu labi viņus pakļaut nevajadzīgam riskam. Iveta deva pastarītim dzīvību, laižot viņu pasaulē, un tad, ziedojot savu nieri, viņa to pašu izdarīja otru reizi. Tas bija emocionāls brīdis, un Jēkabs joprojām ir aizkustināts, redzot, ka tagad arī mammai reizēm mēdz sāpēt sāns vai ir grūti veikt fizisku darbu. "Divdesmit gadu vecumā piedzīvoju pirmo transplantāciju. Pirms tās man vēl veica dialīzi. Operācija ilga četras stundas. Parasti pietiek ar stundu, bet man bija sarežģījumi. Bija arī otra operācija, jo sākās iekšējā asiņošana. Slimnīcā sabiju divus mēnešus, man ārstēja arī vīrusu. Pēcoperācijas periodā nevarēju celt smagumus, bet niere funkcionēja labi, līdz arī to visas nevajadzīgās vielas tika izvadītas. Mammas niere man palīdzēja trīsarpus gadu. Varēju iedzert arī alu un kaut ko stiprāku, būt aktīvs. Jūs man jautājāt, vai nebija problēmu ar meitenēm. Nē, šādā ziņā viss bija kārtībā. Nebiju vairs piesiets pie hemodialīzes aparāta. Visa pasaule bija man pie kājām!" No vienas puses, Jēkabs bija gandarīts, no otras, bija jāsadzīvo ar infekciju un iekaisumu, ko ārstēja ar antibiotikām, taču pienāca brīdis, kad tās vairs nepalīdzēja. Bija regulāras pārbaudes, un kādā brīdī tika secināts, ka donora nieres funkcija pasliktinās. Jēkabs parādīja ārstējošajai ārstei asinsanalīzes, un viņa pieņēma lēmumu, ka atkal vajadzīga hemodialīze. Tolaik, kā atceras Jēkabs, viņš nezināja, ka imūnsupresijas medikamentu lietošanas režīms jāievēro ļoti skrupulozi. Otrajā reizē hemodialīzi sāka 2014. gada vasarā un pārtrauca 2023 gada oktobrī. Pērn 4. oktobrī Jēkabam atkal transplantēja nieri. "Divus gadus man veica hemodialīzi, bet tad konstatēja sirds mazspēju, un es nonācu Stradiņos pie zinoša kardiologa, kurš palīdzēja tikt uz kājām, vienlaikus nosakot, ka dialīze jāveic piecas dienas nedēļā. Kad jutu, ka kļūst labāk, pats uz savu galvu samazināju seansu skaitu līdz četrām nedēļā. Tā nodzīvoju deviņus gadus. Jā, tas nav viegli, taču es saņēmu ne tikai ģimenes, bet arī draugu atbalstu. Man tiešām ir paveicis ar draugiem, dzīvotgribu un dzīvotprieku. Tas mani vienmēr ir noturējis pie skaidra saprāta, tāpēc arī nekad nav aizbraucis jumts." Jēkabs nenoliedz – ir gadījušies brīži, kad nav gribējies dzīvot, taču tie bijuši tikai īsi uzplaiksnījumi bez konkrēta scenārija. Puisis spēj saprast cilvēkus, kuri slimības dēļ izvēlas labprātīgi aiziet no dzīves, jo spēj iztēloties viņu ciešanas, bet tas nav viņa ceļš. Jēkabs ir piedzīvojis, ka nepilna gada laikā izdziest jauns dialīzes pacients, un tās, viņaprāt, bija padošanās sekas. Hronisko slimību pacienti nereti nespēj pieņemt, ka tas notiek ar viņiem, ka šī slimība vai diagnoze ir viņu uzdevums šeit, tāpēc nolaiž rokas. "Arī es savulaik uzdevu šo drūmo jautājumu – kāpēc ar mani? Varbūt tā ir karma, jo nebiju tas klausīgākais bērns un darīju arī nelāgas lietas. Protams, ir labāki un sliktāki brīži. Neviens nav no akmens. Sliktajos brīžos gadās arī salūzt un nonākt kādā tumšā vietā, no kuras tu pats vairs nespēj tikt ārā. Arī es reiz, nonācis pašā apakšā, meklēju palīdzību, lai tiktu vaļā no depresijas. Zinu, ka šādā situācijā visgrūtāk ir tikt galā ar sevi un vienkārši pieņemt notiekošo, taču, jo ātrāk tas izdodas, jo ātrāk tu spēsi dzīvot maksimāli kvalitatīvi, cik vien atļauj veselība, režīms un viss pārējais, kas saistīts ar konkrēto stāvokli." Melnā strīpa Jēkabam bija togad, kad ziemā nomira vectēvs, vasarā puisim bija kāzas, bet trīs dienas pēc tam nomira vecmāmiņa. Tas bija spēcīgs emocionāls kokteilis, no kura bija grūti attapties. Jēkabs, kurš vienmēr sevi bija uzskatījis par psiholoģiski stipru cilvēku, piedzīvoja depresiju. Vispirms viņš devās pie mācītāja, taču ātri vien saprata, ka reliģija nav īstais ceļš. Puisis atrada labu psiholoģi un aptuveni piecpadsmit seansu laikā atguva garīgo stabilitāti. Sarunas ar psiholoģi palīdzēja saprast, ka jāatgriežas pie dzimtas saknēm, kuras dos tik vajadzīgo spēku un līdzsvaru. Liktenīgais telefona zvans "Manā gadījumā pagāja nedaudz ilgāks laiks. Man gan sākotnēji teica, ka miruša donora nieri nevarēs izmantot, jo man ir daudz reižu pārlietas asinis, un tajās ir antivielas, kuras tādu nieri nobeigs. Risinājums bija dzīva donora nieres izmantošana, un mans tēvs jau tam gatavojās. Tāpēc pagājušajā gada 4. oktobrī pusdivos naktī es piedzīvoju šoku. Pamodos no telefona vibrēšanas, taču, kamēr attapos, zvans jau bija pārtraukts. Parasti gan svešiem numuriem neatzvanu, bet šis bija uzstājīgi zvanījis jau trīs reizes desmit minūšu laikā. Piezvanīju… un tas izrādījās viens no labākajiem zvaniem manā mūžā! Nefrologs sacīja, ka esmu pirmais rindā uz donora nieri, kas nonākusi pie Stradiņa slimnīcas transplantologiem. Tikko modies, protams, biju apjucis un īsti nesapratu, kas notiek. Arī viss emociju spektrs lauzās uz āru." Vienu brīdi Jēkabs no piedāvātās iespējas pat gribēja atteikties, bet pēc tam sevi lamāja, ka galvā vispār bija ienākusi tāda doma. Ap sešiem viņš jau bija Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļā, kur tika veiktas pirmās pārbaudes, lai noskaidrotu, vai iespējams veikt transplantāciju. Atbilde bija pozitīva, un pulksten vienpadsmitos Jēkabs aizmiga operāciju zālē. Viņš pat nepainteresējās, kādēļ pārstādīšana tomēr notika (iepriekš tika teikts, ka miruša donora nieres transplantācija nebūs iespējama), jo daudz svarīgāka šķita iespēja veikt operāciju, lai iztiktu bez hemodialīzes. "Pēc transplantācijas man viena dialīze tomēr bija, bet atveseļošanās periods bija veiksmīgs. Tagad atkal varu dzīvot, neievērojot diētu. Tiesa, zāļu lietošanas blakne ir paaugstināts cukura līmenis, tāpēc jāpiesargājas no cukura un ogļhidrātiem. Dienā izdzeru divdesmit tabletes, tostarp steroīdus, kas ietekmē aknu darbību, taču ārsti solīja pusgada laikā šo problēmu atrisināt." Pēc otrās transplantācijas Jēkabs deviņas dienas pavadīja slimnīcā, pēc atgriešanās mājās nedēļu neizgāja laukā, bet pēc tam pamazām atkopās. Tiesa, par sevi lika manīt infekcija, un viņam atkal nācās doties uz slimnīcu, jo bija augsta temperatūra. Tika nozīmēts antibiotiku kurss, nieri vajadzēja apārstēt. Februāra sākumā Jēkabs vēlreiz saskārās ar infekciju un aizbrauca uz slimnīcu, bet mēneša beigās bija kārta nākamajai operācijai, lai izņemtu stentu no sašaurinātā urīnvada. Ja tas nefunkcionēs, kā nākas, būs nepieciešama kārtējā operācija. "Esmu domājis par to, ko gribētu pateikt cilvēkam, kura niere man tika pārstādīta. Pirmais, ko es sacītu – paldies, ka viņš kļuva par donoru. Protams, viņam pašam iznākums bija letāls, bet, pateicoties šim cilvēkam, vismaz divi citi ir atguvuši normālu dzīvi. Pazīstu cilvēku, kurš saņēma otru donora nieri. Viņam bija 36 gadi. Smejoties saku, ka esam nieres brāļi." Jēkabs spriež – ja draugu vai tuvinieku lokā nav gadījies neviens, kuram nepieciešama orgāna transplantācija, cilvēki visbiežāk par to nemaz nedomā. Tieši tāpēc viņš ir gatavs kļūt par vēstnesi, uzrunājot ikvienu lasītāju un mudinot apdomāt iespēju kļūt par orgānu donoru. Jēkabs pieļauj, ka daži varbūt to nedara reliģisku apsvērumu dēļ vai arī tāpēc, ka nevēlas, lai tiktu glābts nelabvēlīgs cilvēks, bet uz to nevajadzētu raudzīties no šāda skatu punkta. "Es patiešām esmu ļoti priecīgs, ka tagad varu iztikt bez nieru aizstājterapijas. Jaunajā gadā pat varēju pacelt šampanieša glāzi. Iedomājieties – es tagad varu dzert tik daudz ūdens, cik vēlos! Pēc operācijas bija dienas, kad izdzēru pat piecus litrus. Popē, kur dzīvoju, ir ļoti garšīgs krāna ūdens, un ir tā, ka man gribas atvērt krānu un dzert, dzert, dzert, dzert… Tagad to droši varu darīt. Ir uzlabojies fiziskais stāvoklis, hemodialīze vairs neizskalo no organisma vajadzīgās vielas. Vairs nesāp locītavas, nu jau varu paskriet. Esmu atguvis brīvības izjūtu. Varu doties pie draugiem un palikt pie viņiem pa nakti, neuztraucoties, ka nākamajā dienā jābūt uz dialīzes procedūru." Jēkabs ir šķīries. Viņš nevēlas iztirzāt šo jautājumu, tikai teic, ka, iespējams, laulības dzīve neveiksmei bija lemta arī viņa slimības dēļ. Jaunais vīrietis tic, ka satiks meiteni, kura viņu iemīlēs. To sakot, iemirdzas viņam acis – tāpat kā runājot par to, ka gribētos izaudzināt dēlu vai meitu. Jēkabs ir ieplānojis vairākus ceļojumus, arī uz Angliju, kur dzīvo brālis. Gribētos apskatīt Vāciju un Norvēģiju. "Kad biju jaunietis, biju ļoti aktīvs, patika visur iesaistīties. Nu atkal varēšu to darīt. Spēku nepadoties vienmēr ir devusi ģimene un tuvie draugi. Gribu pateikties arī Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas hemodialīzes nodaļas mediķiem, Stradiņa slimnīcas nefroloģijas nodaļas personālam, ārstējošajiem ārstiem, kā arī transplantalogiem un ķirurgiem. Visiem kopā mums izdevās!" Seko ManaBalss.lv ziņām arī Facebook! Un, kā jau vienmēr uzsveram pie katras ManaBalss.lv ziņas, – apsver savu atbalstu ManaBalss.lv autoru jaunākajām iniciatīvām! _______________________________________ Lūgums no ManaBalss komandas: Tā kā interesējies par šo ziņu un visdrīzāk esi arī ManaBalss plašās kopienas dalībnieks/-ce, mēs būtu ļoti pateicīgi, ja Tu ziedotu platformas darbības uzturēšanai. Arī Tavi ziedojumi palīdz nodrošināt lielo "aizkulišu" darbu, ko prasa pilsonisko iniciatīvu reālas ietekmes panākšana. Kopš 2011. gada ar 76 pēc pilsoņu iniciatīvām mainītiem likumiem ap ManaBalss platformu ir izveidojusies pasaules mērogā unikāli sekmīga pilsoniskās līdzdalības ekosistēma. Tās efektivitāte izriet no platformas ManaBalss darba augstās kvalitātes un iesaistīto pušu uzticības pret to, ko mēs arī kopā ar Tevi darām. Mūsu kopējam darbam salīdzinoši ir pat ļoti liela atsaucība, un pret to ar cieņu izturas politiķi, ministrijas un citas publiskā sektora iestādes, amatpersonas, juristi un dažādu jomu eksperti, nevalstiskās organizācijas un mediji. Tomēr dažām idejām patīk stiept gumiju, un noturīga to pārstāvniecība prasa laiku. Arī Tu esi lieliska Latvijas sasnieguma un spēcīga stāsta daļa! Ļauj tam skanēt arī turpmāk – iesaisties, balso, dalies ar ManaBalss iniciatīvu ziņām soctīklos, rosini savas iniciatīvas. Un apsver arī iespēju atbalstīt mūsu darbu ar ziedojumu!
33 gadus vecā Jēkaba Bērziņa dzīvības cena ‒ divu donoru nieres. "Varbūt mana pieredze kādam palīdzēs"28. May
Pārstāvis: Vaičulis AndisPublicēta: 28. Feb (2018)PĒC NĀVES VISI KĻŪST PAR ORGĀNU DONORIEM
Iniciatīva tiks iesniegta Latvijas Republikas Saeimā
Latvijā ir liela problēma ar donoru orgānu pieejamību. Daudzi cilvēki, kuru dzīvi varētu uzlabot vai glābt, veicot orgānu pārstādīšanu, ir spiesti gaidīt donoru orgānus un bieži vien tā arī nesagaida. Realizējot šo iniciatīvu, cilvēki, kuriem nepieciešami donoru orgāni, tos ne tikai saņems, bet arī savu rindu sagaidīs ātrāk nekā tagad.
Pašlaik darbības kārtību ar donoru orgāniem nosaka likums „Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā”. Likuma 3. pants paredz, ka cilvēkiem Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē ir jāiesniedz iesniegums ar atļauju vai aizliegumu savu orgānu izmantošanai pēc nāves. Tā kā cilvēkam pašam ir jāsniedz iesniegums ar atļauju izmantot viņa orgānus pēc nāves, tad liela daļa cilvēku šo iespēju nemaz neapsver, līdz ar to cilvēku, kas piekrīt kļūt par orgānu donoriem, ir ļoti maz. Iniciatīvas mērķis ir mainīt esošo kartību, paredzot, ka visi cilvēki automātiski kļūst par orgānu donoriem pēc savas nāves, vienlaicīgi ieviešot kārtību, ka cilvēki, iesniedzot iesniegumu, var atteikties būs par orgānu donoriem. Par bērniem līdz 18. gadu vecumam šādu iesniegumu var iesniegt viņu vecāki, un tas ir spēkā līdz bērna pilngadībai.
Aicinu ieviest jaunu kārtību, kas paredz, ka visi cilvēki kļūst par orgānu donoriem, vienlaicīgi paredzot iespēju atteikties no kļūšanas par orgānu donoru, iesniedzot iesniegumu. Esošā kartība paredz, ka gadījumā, ja cilvēks nav devis piekrišanu vai aizliegumu izmantot savus orgānus pēc nāves, tad viņa radinieki pēc viņa nāves arī var lemt par atļauju vai aizliegumu izmantot mirušā cilvēka orgānus transplantācijai. Esošais regulējums faktiski rada situāciju, ka orgānu donoru ir ļoti maz, jo cilvēki paši neraksta šādu iesniegumu slinkuma dēļ, savukārt pēc cilvēka nāves viņa radinieku atrašana aizņem laiku, kā arī radinieku emocionālais stāvoklis bieži vien neļauj pieņemt lēmumu par tuvinieka orgānu ziedošanu transplantācijai. Ieviešot jauno kārtību, cilvēki, kas gaida transplantāciju, iegūs iespēju ātrāk saņemt sev nepieciešamos orgānus. Pašlaik maz cilvēku izvēlas kļūt par orgānu donoriem pēc nāves, savukārt, ieviešot jauno kārtību, par potenciāliem orgānu donoriem kļūs lielākā daļa sabiedrības. Ņemot vērā, ka transplantācijai pamatā izmanto jaunu cilvēku orgānus, kuri parasti nedomā par nāvi un līdz ar to arī par iespēju ziedot orgānus, sanāk, ka viņi esošās sistēmas ietvaros neraksta iesniegumu par orgānu ziedošanu. Jauni cilvēki pārsvarā iet bojā dažāda veida negadījumos, piemēram, autoavārijās, neievērojot drošības tehniku, noslīkstot u.c., kuru iemesls ir pārgalvība un nerēķināšanās ar savu un apkārtējo cilvēku drošību un dzīvību. Līdz ar to šie cilvēki ar orgānu ziedošanu pēc nāves varētu palīdzēt tiem, kas vēlas dzīvot. Tomēr svarīgākais, ka jaunā kārtība nodrošinātu palīdzību mūsu līdzcilvēkiem, to palīdzību, ko viņi nesaņem, jo mums ir slinkums padomāt par savu dzīvi un uzrakstīt iesniegumu par orgānu ziedošanu.
Iniciatīvas jaunumi
Šveicē referendumā ir nobalsots par transplantācijas orgānu pieejamības uzlabošanu, ikvienu tās pilsoni pēc nāves padarot par potenciālu orgānu donoru, ja vien persona nav skaidri iebildusi, ziņo TV3. Šī ziņa sasaucas ar ManaBalss.lv autora iniciatīvu "Pēc nāves visi kļūst par orgānu donoriem". Juridiskās izmaiņas Šveices referendumā apstiprināja 60% vēlētāju. Saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem transplantācija ir iespējama tikai tad, ja mirušā persona ir piekritusi, būdama dzīva. Taču mirušo vēlmes pirms nāves bieži vien nav zināmas, un šādos gadījumos lēmumu atstāj radinieku ziņā, kuri vairumā gadījumu izšķiras ziedot orgānus. 2021. gada beigās Šveicē, valstī ar aptuveni 8,6 miljoniem cilvēku, vairāk nekā 1400 pacientu gaidīja orgānu transplantāciju. Pērn Šveicē savus orgānus ziedojušas 166 mirušas personas, un kopumā pārstādīti 484 šādi orgāni. Taču 2021. gadā, gaidot orgānu transplantācijas gaidīšanas sarakstu, nomira 72 cilvēki, liecina organizācijas "Swisstransplant" dati.
Tie, kas nav skaidri pauduši savas vēlmes, tiks pieņemti par tiem. Tomēr radinieki joprojām varētu atteikties no mirušā orgānu ziedošanas, ja zina vai viņiem ir aizdomas, ka attiecīgā persona būtu izvēlējusies orgānu neziedot. Gadījumos, kad nevar sazināties ar radiniekiem, orgānus nedrīkst izņemt. Noteikumi attiektos tikai uz personām vecumā, sākot no 16 gadiem. Medicīniskie nosacījumi ziedošanai ir nemainīgi: savus orgānus var ziedot tikai slimnīcas reanimācijas nodaļā miruši cilvēki, bet nāve jāapstiprina diviem ārstiem. Avots: TV3 Ja atbalsti šo iniciatīvu, dalies ar to sociālajos tīklos! _______________________________________ Lūgums no ManaBalss komandas: Tā kā interesējies par šo ziņu un visdrīzāk esi arī ManaBalss plašās kopienas dalībnieks/-ce, mēs būtu ļoti pateicīgi, ja Tu ziedotu platformas darbības uzturēšanai. Arī Tavi ziedojumi palīdz nodrošināt lielo "aizkulišu" darbu, ko prasa pilsonisko iniciatīvu reālas ietekmes panākšana. Ar 54 pēc pilsoņu iniciatīvām mainītiem likumiem kopš 2011. gada ap ManaBalss platformu radītā pilsoniskās līdzdalības ekosistēma ir unikāli sekmīga pasaules mērogā. Tās efektivitāte izriet no platformas ManaBalss darba augstās kvalitātes un ar to saistītās uzticības pret to, ko mēs arī kopā ar Tevi darām. Mūsu kopējam darbam ir salīdzinoši pat ļoti atsaucīgi un pret to ar cieņu izturas politiķi, ministrijas un citas publiskā sektora iestādes, amatpersonas, juristi un dažādu jomu eksperti, nevalstiskās organizācijas un mediji. Arī Tu esi lieliska Latvijas sasnieguma un spēcīga stāsta daļa! Ļauj tam skanēt arī turpmāk – iesaisties, balso, dalies ar ManaBalss iniciatīvu ziņām soctīklos, rosini savas iniciatīvas. Un apsver arī iespēju atbalstīt mūsu darbu ar ziedojumu!Šveicē referendumā atbalsta izmaiņas noteikumos par orgānu donoriem18. May (2022)
“Sabiedrība ir parādījusi, ka ir gatava dot iespēju cilvēkiem, kuri ir gaidīšanas sarakstā,” sacīja Šveices transplantācijas direktors Francs Immers.
Cenšoties samazināt kavējumus, valdība un parlaments vēlējās mainīt likumu uz "prezumētas piekrišanas" modeli, kas jau ir pieņemts vairākās citās Eiropas valstīs. Saskaņā ar šo sistēmu cilvēkiem, kuri pēc nāves nevēlas kļūt par orgānu donoru, tas ir skaidri jāpasaka.
Divi gadi telefona zvana gaidās, ka donors plaušu transplantācijai ir atrasts – tāda ir Alises ikdiena, kamēr organisms ar katru dienu kļūst vājāks, raksta portāls LSM. Šis stāsts sasaucas ar ManaBalss platformā virzīto iniciatīvu "Pēc nāves visi kļūst par orgānu donoriem", kas vairāk nekā gada laikā sevišķi plašu sabiedrības atsaucību pagaidām nav radusi. Ar ieslēgtu telefonu rokās dienā un naktī plaušu slimniece Alise Kukaine turpina gaidīt vienu vienīgu zvanu - ziņu, ka donors ir atrasts un plaušu transplantācija Tartu slimnīcā notiks, raksta LSM. Taču laiks ir Alises ienaidnieks, un viņas organisms ar katru dienu kļūst vājāks. Operācija jau varēja notikt, taču potenciālā donora tuvinieku kategoriska atteikuma dēļ Alise joprojām gaida. Alisi Kukaini, kura slimo ar cistisko fibrozi, Latvijas Televīzija sastop slimnīcā, kur viņa saņem kārtējo antibiotiku kursu. Pat palātā, kur pie viņas cilvēki drīkst ieiet tikai īpaši apģērbti, lai neinficētu meiteni, viņai telefons vienmēr ieslēgts. Alise nokrāsojusi zilus matus un saka, ka vēlas kādas pārmaiņas. Jau divus gadus un četrus mēnešus Alise gaida tikai vienu zvanu - par to, ka jābrauc uz transplantāciju. Gaidot Alises veselība pasliktinās. "Tas ir vispārējs organisma izsīkums. Paciente biežāk nonāk stacionārā ar elpceļu uzliesmojumu, ar biežām antibakteriālām terapijām. Organisms pamazām izsīkst. Mums ir svarīgi, lai izdotos transplantācija, lai organisms to pieņemtu. Rezerves izsīkst, un laiks iztek," stāsta Alises ārste alergoloģe un pneimonoloģe Elīna Aleksejeva. Latvijā plaušu transplantāciju neveic. Taču beidzot to apmaksā no valsts budžeta. Tuvākā vieta, kur plaušas pārstāda, ir Tartu slimnīca Igaunijā. Tas gan notiek ar noteikumu, ka orgāns ir no Latvijas. Tāda cerība bija – iespējamais donors Alisei bija atrasts. "Diemžēl sekoja atteikums. Kategorisks atteikums. Var saprast arī tuviniekus. Tur jauns cilvēks, negaidīti," saka Nacionālā transplantācijas koordinācijas dienesta vadītājs Jurijs Bormotovs. Ārsts skaidro, ka plaušas ir ļoti specifisks orgāns. Tā pārstādīšana ir viena no sarežģītākajām operācijām, un arī donora un saņēmēja saderībai jābūt lielai. Tieši tāpēc orgānu Alisei atrast ir grūti. Ārsti cer uz likuma grozījumiem, kas ļaus savu gribu par orgānu izmantošanu pēc nāves paust e-veselībā. Gan piekrišanas, gan aizliegumu skaits pieaugs, bet vismaz būs skaidri zināma cilvēku griba. Tāpat jāturpina skaidrot un izglītot, kādēļ tas ir svarīgi, uzskata ārsti. Pirms pieciem gadiem plaušu transplantāciju Vīnē sagaidīja Zane Lazdiņa, taču vairāki citi pacienti diemžēl ir miruši. Šobrīd Alise Kukaine gaidīšanas sarakstā ir vienīgā. "Speciāli negaidu vairs... ik pa laikam, aizejot gulēt, sākas sapņi. Es es esmu jau izsapņojusi, kā es braucu. Un kā rakstu vēstules. Kā atvados, jo tā operācija ir bīstama. Visu laiku domā – kā tas būs..." tā Alise. Avots: LSMTransplantāciju dilemmas aizvien ir aktuālas01. Apr (2019)
Latvijā trūkst orgānu donoru, bet to cilvēku saraksts, kas gaida transplantāciju, turpina augt. "Debesīs jūs ielaidīs arī bez nierēm," smaidot noteic transplantologs Vadims Suhorukovs un aicina katru, kas pēc savas nāves vēlas glābt dzīvības, veikt attiecīgu ierakstu Iedzīvotāju reģistrā. Atliek vien gaidīt
Jaunu aknu šobrīd gaida pieci cilvēki, taču pēdējo gadu laikā notikušas vien divas transplantācijas Šobrīd vairāk nekā piecdesmit cilvēku Latvijā iet gulēt un mostas ar domu, ka varbūt tieši šodien atskanēs liktenīgais zvans, kas pavēstīs par nieres pieejamību un dos cerību gaišākai nākotnei. Bieži gan nākas gaidīt ilgi, jo būšana "rindā" vēl neko nenozīmē. "Jāsaprot, ka gaidīšanas saraksts atšķiras no rindas. Piemēram, jūs esat jauna sieviete un jums vajag apavus, lai nebūtu basas kājas. Jūs iestājaties rindā, un, kad pienāk kārta, jums saka: lūk, mums ir 45. izmēra vīriešu zābaki, citu pagaidām nav. Nu, un kur jūs ar tādiem liksieties? Tāpat būs jāstaigā basām kājām. Tā ir arī ar orgāniem, var parādīties donors, bet tas neatbilst jūsu asinsgrupai vai imunoloģiskajam profilam, tāpēc no saraksta jāpiemeklē kāds, kuram tas derēs, nevis kāds, kurš pieteicies agrāk," paskaidro ārsts. Turklāt nieres pieejamas krietni biežāk nekā citi orgāni. Piemēram, jaunu aknu šobrīd gaida pieci cilvēki, taču pēdējo gadu laikā notikušas vien divas transplantācijas – viena 2011. gadā un otra šogad. "Iedomājieties, cik ilgi tad ir jāgaida! Un cik cilvēku pa šo laiku nesagaida," noteic Suhorukovs. Viena nāve ir piecas dzīvības
Par vienu parakstu vairāk
Ārsts ar nožēlu saka, ka oficiāli savu gribu izsaka neliels skaits cilvēku, taču nedaudz apmulst, kad izdzird jautājumu par to, vai pats šādu iesniegumu ir parakstījis. "Bet kas izņems manus orgānus? Kolēģi? Tas būtu tas pats, kas operēt mammu, ņemot vērā, cik tuvi mēs visi esam," viņš domīgi nosaka. Lai gan Suhorukova tuvinieki zina viņa attieksmi un vajadzības gadījumā sniegtu apstiprinošu atbildi, dakteris pēc šī jautājuma uz mirkli aizdomājas un teic, ka tuvākajā brīvbrīdī dosies uzrakstīt iesniegumu. "Ziniet, man pat nedaudz kauns palika. Aiziešu un parakstīšos, lai nav šādu jautājumu. Es nekad par to nebiju aizdomājies, jo likās pašsaprotami, bet ko tad es varu prasīt no citiem, iešu un izdarīšu!" viņš nosolās. Un tiešām – jau nākamajā dienā pēc intervijas ārsts lepni rāda izziņu, ka visu oficiāli nokārtojis. Neviens no mums nav apdrošināts, ka viņš nesaslims ar to slimību, kuras rezultātā būs vajadzība pēc orgānu transplantācijas Nereti izskan doma, ka cilvēkiem vajadzētu izteikt savu gribu obligātā kārtā, taču tas dakteri baida: "Jā, viņi parakstīs, bet, kā jūs domājat, ko viņi tur ierakstīs? Dabūsim pretējo efektu, spiediens pa tad, ja veikts ar labiem nodomiem, sevi neattaisno." Katram pašam jāizsver visi plusi un mīnusi un iesniegums jāraksta vien tad, kad jūtas tam patiesi gatavs. Ar Suhorukovu nospriežam, ka tā, piemēram, varētu būt skaista dzimšanas dienas tradīcija – aiziet un, iespējams, uzdāvināt dzīvi vēl pieciem cilvēkiem. "Tā nav mūsu vajadzība pēc orgāniem. Tā ir tava kaimiņa, drauga, kolēģa vajadzība. Mēs ne par sevi domājam, kad lūdzam izteikt savu viedokli. Mēs domājam arī par tevi. Neviens no mums nav apdrošināts, ka viņš nesaslims ar to slimību, kuras rezultātā būs vajadzība pēc orgānu transplantācijas," rezumē ārsts. Dalies ar ziņu un palīdzi savākt vairāk parakstus! Ziņas avots: diena.lvKo Latvijai vajag? Orgānus - transplantologs Vadims Suhorukovs izsakās par orgānu trūkumu transplantācijām03. May (2018)
Orgānu donoru vairāk vai mazāk trūkst visā pasaulē, un tā tas esot jau sen, saka Suhorukovs. Viņš pats transplantoloģijas nozarē strādā kopš 2002. gada un vien tad pa īstam sāka apjaust problēmas apmēru: "Vienmēr jau šķiet, ka tas ir kaut kas, kas neskar mani vai ģimeni, cilvēki aizdomājas vien tad, kad kaut kas notiek un vajadzība pēc orgāna kļūst par realitāti." Varētu teikt, ka uz transplantoloģiju Suhorukovu atveda draugs, taču ne tāpēc, ka notika nelaime. Viņi studēja kopā, pēc tam katrs aizgāja savu profesionālo ceļu, taču joprojām bija labās attiecībās un bieži ciemojās viens pie otra. Drauga sarunas par konkrēto jomu dakteri aizrāva tiktāl, ka viņš nolēma tajā mesties iekšā un nu jau 16 gadu ne vien pārstāda orgānus, bet arī jūt līdzi katram, kam uz to jāgaida.
"Paskaitīsim? Divas nieres, aknas, sirds un aizkuņģa dziedzeris. Tātad viena nāve var izglābt piecas dzīvības," spriež transplantologs. Tomēr pēdējos gados orgānu donoru skaits sarūk. Pirmkārt, tas esot tāpēc, ka samazinās iedzīvotāju skaits. "Daudzi aizbrauc, un parasti tie ir jauni cilvēki, kas biežāk var kļūt par donoriem," teic Suhorukovs. Otrkārt, cilvēki paši dzīves laikā neizsaka vēlmi kļūt par donoriem, tādējādi pēc nāves šo lēmumu uzveļot uz savu tuvinieku pleciem. Proti, likums šobrīd atļauj miruša cilvēka audus un orgānus izmantot transplantācijai tad, ja viņš nav to aizliedzis ar ierakstu Iedzīvotāju reģistrā. Tas nozīmē, ka jebkurš, kas nav pateicis oficiālu "nē", pēc nāves automātiski kļūst par orgānu donoru, taču ārsti vienmēr lūdz atļauju aizgājēja tuviniekiem. "Pēdējos gados cilvēki diezgan daudz atsaka. Viņiem tikko ir miris radinieks, bet mums nav laika gaidīt, kad viņi pieņems šo faktu, nomierināsies. Lai orgāns būtu izmantojams, tas jājautā uzreiz. Viņi raud, ir emocionāli, skaidrs, ka tas nav viegli abām pusēm, tāpēc daudzi, neizsverot plusus un mīnusus, vienkārši atsaka," ārsts dalās piedzīvotajā.
Iemesli tam, kāpēc cilvēki neatļauj izmantot radinieku orgānus, ir dažādi, bet lielākoties tie balstīti vien emocionālos apsvērumos. "Ir nācies dzirdēt, ka cilvēkam "kāds paziņa kaut kur lasījis", ka, ņemot ārā orgānus, ķermeni izkropļo un atstāj šausmīgā skatā. Skaidrs, ka neviens negrib, lai tā pēc nāves apietas ar viņa mammu, tēti, vīru vai citu tuvinieku. Bet tās ir muļķības! Viens no transplantoloģijas likumiem ir atdot ķermeni tādā stāvoklī, kādā tas ticis saņemts. Ir tikai griezumi kā jebkurā operācijā, kas akurāti aizšūti, ārējais izskats necieš," uzsver Suhorukovs. Ir tikai viens veids, kā noņemt atbildību no tuvinieku pleciem – oficiāli izteikt savu gribu vēl dzīves laikā. To vien pāris minūšu laikā iespējams izdarīt, uzrakstot iesniegumu Iedzīvotāju reģistrā.
English
Latviski
