Māris Zanders: Mazs cinītis un vezums 19. Feb (2018)

Ministru kabineta (MK) sēdē šā gada 9.janvārī risinājās debate, ko vienkāršoti varētu aprakstīt tā: saistībā ar kādu izglītības jomu skarošu jautājumu tiek nolemts izveidot grupu tālākām konsultācijām; grupā pašsaprotami piesakās un tiek akceptēti t.s. lielo nevalstisko organizāciju (piemēram, pedagogu arodbiedrības) pārstāvji; piedalīties vēlas arī citas, nelielākas (vai mazāk zināmas) NVO, un rezultātā izglītības ministrs sarkastiski piezīmē, ka vieglāk būs izveidot sarakstu ar tām NVO, kas Nepiedalās grupā... Epizodei krāšņumu, protams, piešķīra Kārļa Šadurska dzēlīgais stils, tomēr kopumā tā labi ilustrē situāciju, kādā ir pilsoniskās aktivitātes. No vienas puses, nekas nevar liegt arī nelielām grupām pastāvēt un prasīt sava viedokļa uzklausīšanu. No otras puses, izpildvaras darbs nevar kļūt par nebeidzamu konsultatīvu procesu.

Tātad ko darīt tām grupām, kuras nav, ja tā var teikt, iestaigājušas taciņu uz valdības namu (t.s. sociālie partneri, pašvaldību un dažu biznesa nozaru lobiji)? Aicināt tādas apvienoties nav lielas jēgas, jo a) cilvēku daba nemainās, b) grupu mērķi, priekšstats par metodēm var objektīvi būt specifiski un atšķirties.

Visupirms es aicinātu nepārspīlēt nozīmi “tikšanai pie vārda” tieši valdībā. Šodienas Latvijā, protams, ir vērojamas situācijas, kad parlaments savu varu īsteno vājāk nekā pienāktos, tomēr nevajadzētu arī pārspīlēt, saucot Saeimu tikai par “balsošanas mašīnu”. Uzrunāt parlamentāriešus ir vieglāk kaut tā iemesla dēļ, ka viņus, tēlaini izsakoties, neapjož ministriju un ar tām saistīto iestāžu aizsargvalnis.

Tātad adekvāti novērtējot Saeimas lomu, pilsoniskie aktīvisti var jau izvēlēties tālākus rīcības variantus un to kombinācijas. Domāju, ka negrēkošu pret objektivitāti, norādot, ka viens no tiem ir savu iniciatīvu atbalstošu parakstu vākšana platformā manabalss.lv. Pat ja netiek savākti desmit tūkstoši un vairāk parakstu, iespēja atsaukties uz, teiksim, trīs tūkstošu atbalstu vienaga ir labāk nekā uz savu “pliko” NVO statusu. Protams, ne vienmēr (jāsaka, laikam par laimi...) pilsonisko aktīvistu interešu aizstāvībai uzreiz nepieciešami grozījumi likumdošanā. Neko jaunu nepateikšu: jāņem vērā tas, ka šis ir informācijas vizuālās uztveres laikmets plus mūsu rīcībā ir sociālie tīkli. Izmantojot pēdējos, aktivitātes pie Saeimas kā spiediena instrumentu var saorganizēt, šķiet, salīdzinoši labi. Bet – tām ir jābūt vizuāli, lai cik tas ciniski skan, interesantām, lai tiktu nofiksētas mediju telpā un attiecīgi būtu būtiskas arī politiķiem. Kā labu piemēru te var minēt “Dzīvnieku brīvība” izteiksmīgās aktivitātes. Savukārt, kad 2016.gada novembrī notika akcija pret izmaiņām mikrouzņēmuma nodokļa regulējumā, dalībnieku skaits bija gana liels, savukārt izpildījums, piedodiet, tradicionāli prognozējams – attiecīgi kļūstot par “vienu no kārtējiem piketiem”.

Tāpat ir vērts paturēt prātā, ka deputāti ir dažādi savā atsaucībā, turklāt neatkarīgi no vēlēšanu tuvuma. Tas var būt saistīts ar cilvēciskām īpašībām, izpratni par demokrātiju u.c. No šī viedokļa būtu ļoti interesanti un noderīgi izveidot kaut ko līdzīgi tautas kalpu atvērtības sabiedrībai topam. Tādu, protams, grūtāk korekti radīt, salīdzinot ar statistiku par to, cik kurš kāpis runāt plenārsēdē tribīnē (tāda tiek jau publicēta), tomēr domāju, ka vismaz versiju kopīgiem spēkiem (t.sk., veicot aptauju NVO grupās) izveidot varētu. Pilsoniskajiem aktīvisitiem vērtīgāk droši vien būtu zināt atsaucīgākos, savukārt vēlētājiem kopumā – neatsaucīgākos parlamentāriešus.

Raksta autors: Māris Zanders