Nav ko burkšķēt pa kaktiem 13. Jul (2021)

Sabiedrības līdzdalībai lēmumu pieņemšanā vajag ne tikai "atvērtas durvis", bet arī iesaistes jēdzīgumu.

Tā sarunā par pētījumu ManaBalss īstenotajā projektā "Automatizētas pilsoniskās sabiedrības organizāciju (PSO) līdzdalības sistēmas izstrāde" saka Latvijas Universitātes asociētais profesors Dr.sc.pol. Visvaldis Valtenbergs.


Viens no secinājumiem Tevis vadītajā pētījumā par pilsoniskās sabiedrības iesaisti ir, ka Rietumu valstu parlamenti aizvien vairāk konkurē ar tiešajiem pilsoniskās pārstāvniecības mehānismiem (skat. šeit – 5. lpp. angļu val.). Ko tas nozīmē?

No vienas puses diskusija ir par parlamenta lomas mazināšanos. Tas ir skaidrojams ar valdības salīdzinoši lielākajiem resursiem dažādu jautājumu izpētē un pozīciju sagatavošanā un risinājumu piedāvājumā. Parlaments attiecīgi tiek uzskatīts vairāk par apstiprinošu "zīmogotāju" valdības priekšlikumiem.

No otras puses tieši parlamentārismam veltītā pētniecībā ir uzsvars, ka parlamenta loma palielinās. Jo parlaments aizvien vairāk ir spiests pildīt izpildvaras uzrauga funkciju. Sabiedrībā rodas pretspars, ka valdībai un tehnokrātiem ir pārāk daudz varas, tāpēc parlamentiem kopumā atkal tiek veltīta lielāka uzmanība tieši par to, kā parlaments pilda izpildvaras uzraudzības funkciju.

Otrs ļoti nozīmīgs parlamenta lomas virziens pašlaik ir sabiedrības foruma funkcija. No vienas puses sabiedrībā palielinās valdības un tehnokrātu loma, bet no otras - parlamenta deputāti tomēr ir leģitīmi ievēlēti sabiedrības pārstāvji ar savu komunikācijas funkciju atgriezeniskajai saitei ar sabiedrību. Tā ietver arī lēmumu skaidrošanu un sabiedrības mobilizēšanu. Tas kļūst aizvien aktuālāk.


Vai terašu atvēršana ar Saeimas lēmumu pretēji valdības nostājai atbilst šai tendencei?

Daļēji. Tas lielā mērā ir saistīts arī ar koalīcijas attiecībām, tomēr no otras puses – arī ar tautas priekšstāvju vēlmi kaut kādā mērā koriģēt – arī demonstratīvi koriģēt – izpildvaras noteiktas pozīcijas.

Tad kas ir šai parlamenta un valdības pretstāvei sekojošais dažu politiķu un arī politologu apjukums un kritika? Vai tā bija iesīkstējusi pārliecība par parlamenta lomu – ka tai jāsaskan ar valdības viedokļiem?

Lielā mērā tas, kā parlaments balso par valdības priekšlikumiem, ir atkarīgs no izveidotās pārstāvniecības sistēmas. Jo stiprāks parlaments, kā tas ir Latvijas, Dānijas un Zviedrijas gadījumā, jo lielāka iespējamība, ka parlaments var nobalsot pret valdības priekšlikumiem.

Un jo parlaments attiecībās ar valdību ir vājāks, kā tas ir Slovākijā, Čehijā, Spānijā, Portugālē...


Francijā?

Francijā noteikti; arī Vācijā. Tur valdības priekšlikumi paredzami iegūst parlamenta apstiprinājumu. Ir gadījumi, kad parlamentam arī tur ir savas pozīcijas, tomēr iespēja gūt tām apstiprinājumu ir maza.

Cits faktors ir valdības koalīcijas attiecības. Tāpēc, piemēram, Zviedrijas parlaments ir spēcīgs, bet, ņemot vērā to, ka koalīcija un valdība praktiski ir viena partija, tad būtisku atšķirību tur nav. Lai gan var gadījies dažādi.

Tā ASV, kur no varu līdzsvara viedokļa ir visstiprākais parlaments jeb Pārstāvju palāta, viņi var iestāties pret prezidenta viedokļiem, un to viņi ir darījuši vairākkārt. Tā ir arī parlamentārā loģika; tas nav nekas pārsteidzošs. Tā konstitūcijas un arī mūsu Satversme ir izveidota – lai varas savstarpēji viena otru uzraudzītu, kontrolētu un nepieciešamības gadījumā arī oponētu, lai izvairītos no autoritārisma.


Vai parlamenta pašlaik mainīgā loma nozīmē, ka Rietumu demokrātija ir apdraudēta? Vai ir tā, kā Arnis Kaktiņš teica – ka Latvijai ar pašreizējām politikas tendencēm ir vēl 20 gadi?

Es lasīju Kaktiņa kunga interviju žurnālā "Rīgas laiks", un man ir prieks, ka to kāds pasaka skaļi. Ja lietas pasaka skaļi un kā tās ir, tad mēs varam arī sākt skatīties, kas tad īsti notiek – vai un kāpēc problēmas tiešām ir tik dziļas. Es ceru, ka šī intervija iegūs lielāku rezonansi. Nav ko burkšķēt pa kaktiem; ir kaut kas jādara.

Mūsu veiktajā pētījumā mēs nevaram redzēt kaut ko būtiski atšķirīgu no tā, ko Kaktiņa kungs norāda. Jā, sabiedrības uzticības rādītāji ir ļoti zemi, tomēr tajā pašā laikā sabiedrība, ja tai jautā, vai sabiedrības interešu grupas un nevalstiskās organizācijas daudzos gadījumos varētu piedāvāt labākus risinājumus, ir itin optimistiska. Tas nozīmē, ka Latvijas iedzīvotāju vidū ir zināms uzticības kredīts pilsoniskajai sabiedrībai.

Ja skatāmies mikro līmeni, tad bilde gan kļūst interesantāka. Tomēr, runājot par to, kāpēc tas nav tik vienkārši – ka demokrātija iet bojā u.tml., arī Kaktiņa kungs neparādīja, ka, atšķirībā no autoritārām valstīm, demokrātijām, lai arī cik slikti tās funkcionētu, tomēr ir iespējams paškoriģējošais mehānisms. Ikvienās vēlēšanās var piedalīties jauni politiskie spēki, un, cilvēki, piedaloties vēlēšanās, var mainīt politisko konjuktūru. Tas ir iebūvēts mehānisms, "drošības korķis" pret jebkurām nebūšanām – gan ekonomiskām, gan politiskām.

Tas pats ir sakāms par milzīgajām līdzdalības iespējām, ko demokrātijas pašlaik piedāvā.

Tomēr es pilnīgi piekrītu Kaktiņa kunga paustajam par trešo aspektu – iedzīvotāju naivumu. Naivums, pasivitāte un daudzos gadījumos arī neprasme būt pilsoņiem ir liels jautājuma zīmes faktors.

Tāpēc vairāk pilsoniskās līdzdalības no vienas puses varētu būt jauki, tomēr no otras puses ir jāskatās, vai iedzīvotāji vispār pamana noteiktus jautājumus, kas viņu nākotnes dzīves potenciāli ietekmēs daudz vairāk nekā līdzdalībai piedāvātie "plakātu jautājumi". Tie ir jautājumi, uz kuriem uzmanību vērš dažādas institūcijas jau noteiktas dienaskārtības ietvaros, un tiem var arī nebūt tik būtiska konsekvence. Bet Latvijas iedzīvotāju dzīves tiešām ietekmē, piemēram, ES struktūrfondu plāni.


Pie šā atgriezīsimies. Bet "plakātu jautājumi" – tie ir arī populistu, ne vien tehnokrātiskas dienaskārtības jautājumi?

Jā.


Pret populismu, starp citu, man ir visa pienākošās cieņa – tā ir leģitīma politiskās dzīves iezīme.

Jā, populistu jautājumi ir ļoti vajadzīgi, jo tie parāda sabiedrības aktualitātes, par kurām koalīcijas vairākums varbūt ir aizmirsis.


Tad par būtisko, kam tiešām ir jāseko, piemēram, struktūrfondiem.

Piemēram, Eiropas atveseļošanas plāns, manuprāt, prasīja lielāku sabiedrības iesaisti, jo šie ir jautājumi par ļoti lielas naudas sadali. Ja skatāmies uz sabiedrības iesaisti tā apspriešanā, vai vispār bija kāds publisks forums, kurā šis plāns ir stādīts priekšā un kurā reālistiskā termiņā organizācijas un iedzīvotāji varēja sniegt atgriezenisko saiti? Es tādu nezinu.


Vai tavs jautājums ir retorisks?

Ar šo es saku, ka bieži vien sabiedrības līdzdalības iespēja tiek izmantota tvaika nolaišanai un acu aizmālēšanai – lai pateiktu, ka lietas ir kārtībā. Tas nenotiek visos gadījumos, tomēr tas notiek. Un atsevišķos gadījumos, kad sabiedrības iesaiste tiešām būtu ļoti svarīga sabiedrībai pašai, sabiedrība par šādām iesaistes iespējām nemaz nezina. Iespējams, ka nav cilvēku, kuri ir ieinteresēti šo informāciju publiskot plašākai sabiedrībai. Tāpēc šeit ir telpa uzlabojumiem demokrātiskajai sistēmai, lai pievērstu uzmanību jēgpilnai sabiedrības iesaistei.

Kā tā veidojas? Tā var veidoties gan kā kultūra, gan kā institucionāls risinājums. Manuprāt, mēs esam jau lielu darbu izdarījuši, lai mums būtu tiešām skaisti lielie risinājumi – gan dažādas konsultatīvās padomes, gan darba grupas. Bet tīri no būtības viedokļa, lai šos risinājumus piepildītu – lai durvis ne tikai būtu atvērtas, bet kāds pa tām varētu arī ienākt iekšā –, vajag piestrādāt, kamēr tas veidojas.

Mūsu pētījums lielā mērā arī ir par to – kā tad veidot ne tikai atvērto durvju, bet arī jēgpilnas iesaistīšanās politiku.


Kā šo tēlu varētu izmantot labāk – ka durvīm jābūt ne vien atvērtām, bet arī apgaismotām? Vai varbūt tās atvērtās durvis ir iekštelpās, kamēr fasāde ir ciet?

Sāksim ar to, ka iedzīvotājiem ir jāzina, ka tādas durvis vispār ir. Otrām kārtām ir jābūt to slēdzējmehānismam, lai tās atvērtu. Trešām kārtām – tieši tā! – ir jābūt spuldzītei, kas tās apgaismo. Tie ir daudzi priekšnoteikumi, kuriem visiem ir jāpiepildās, lai šāda tēlaina līdzība piepildītos.

Bet praktiski ir svarīgi, lai valsts un iedzīvotāju sadarbība būtu regulāra un ne plakātiska. To es gribu uzsvērt – lai sadarbība nebūtu kampaņveidīga. Protams, sākumā droši vien ir nepieciešams kāds jautājums, ap kuru sabiedrība mobilizējas, lai iesaiste būtu populārāka un lai tas plašāk izskanētu. Tāpat svarīga ir mediju loma, lai šāda iesaiste notiktu.

Tāpat ir nepieciešami iesaistes instrumenti. Latvijas Pilsoniskajai aliansei tāds ir, un arī ManaBalss šai projektā strādā pie mehānisma, kas atlasa un izsūta iedzīvotājiem apkopojumus viegli saprotamā valodā vai nu uz e-pastiem vai publicē specializētās sociālo mediju grupās, lai būtu pilsoņu starpnieks.

Viena no atziņām, kas izgaismojas mūsu respondentu atbildēs, ir tas, ka, lai saprastu informāciju, kas pašlaik atrodas valsts pārvaldes mājaslapās, cilvēkam tomēr ir jābūt pieredzei. Es neteiktu – ekspertīzei, tomēr ir jābūt pamata zināšanām par to, kā darbojas valsts pārvalde un pamata juridiskajām zināšanām. Tā noteikti nav vieglā valoda.

Tāpēc ir nepieciešams "tulkojums cilvēku valodā". Un to dot varētu šis automātiskais vai pusautomātiskais PSO apziņošanas rīks.

Pašlaik Ministru kabineta mājaslapā jau ir redzami visi atvērtie sabiedrības līdzdalības konsultatīvie dokumenti, par kuriem jau pašlaik NVO un iedzīvotājiem ir iespēja sniegt savu viedokli. Tomēr, ja jūs esat NVO, tad pirmām kārtām jūs visdrīzāk interesē tikai specifiska tēma, ja vien jūs neesat kāda lielā interešu asociācija.

Otrām kārtām, arī ja jūs dodaties un nokļūstat attiecīgās ministrijas mājaslapā, tur visticamāk būs attiecīgā anotācija. Labākajā gadījumā tā būs uzrakstīta saprotami. Sliktākajā – ne visai kvalitatīvi un saprotami. Pats dokumenta teksts paredzami būs grūti saprotams un uztverams cilvēkam, kurš nestrādā juridisko darbu vai politologa profesijā. Tāpēc sava veida tulkotājs šai procesā ir vajadzīgs.

Formālisms un ierēdnieciskā valoda noteikti ir vajadzīga. Arī administratīvais lēmums netiek gatavots un izsūtīts tautas valodā. Šādu lēmumu var pārsūdzēt, tāpēc tas netiek gatavots tautas, bet gan juridiskā valodā.

No otras puses jau konsultatīvajā praksē tautas valodai un vienkāršojumiem ir daudz vairāk vietas.


Mums acīmredzot ir jārunājas biežāk, jo svarīgu tēmu ir daudz. Tomēr saprātīgs intervijas laiks tuvojas beigām. Tāpēc noslēgumā – viena replika un viens jautājums. Replika. 29. jūnijā noslēdzās ManaBalss veiktā kampaņa kopā ar Valsts kanceleju "Atvērtā Latvija", lai iesaistītu sabiedrību atvērtākas publiskās pārvaldes veidošanā. Vismaz divi no daudzajiem ieteikumiem bija tieši par šo – runājiet cilvēkiem saprotamā valodā. Viens no ieteikumiem ir valdības komunikācijā izmantot influencerus – valdība vai pašvaldība savu pozīciju paskaidro viņiem, un tie jau paskaidro tālāk. Lūk, tevi sacīto apstiprina arī tautas balss šai nesenajā kampaņā.

Šerija Arnšteina jau 1969. gadā izstrādāja tā sauktās līdzdalības kāpnes (Sherry Arnstein, ladder of participation). Tur ir vairāki pakāpieni, bet pamatā – trijās daļās.

Pirmais pakāpiens jeb līmenis ir iedzīvotāju pāraudzināšana – ka iedzīvotājiem tiek tikai "skaidrotas lietas", pierādot, ka viņiem nav taisnības un ka viņi kļūdās. Otrais pakāpiens ir plakātiskā līdzdalība, kurā iedzīvotāju nostāja dažkārt tiek, bet citreiz netiek ņemta vērā. Katrā ziņā tur jau ir konsultatīvie procesi.

Un tikai trešajā līmenī ir tiešām vadītājs, kurš veic konsultācijas ar sabiedrību kā neieinteresēta – tiešām neieinteresēta – persona. Viņš apkopo viedokļus, un tie viedokļi, kas acīmredzami ir vairākumā, tad arī materializējas lēmumos.

Ja pavērtējam konsultatīvos un līdzdalības procesus lielākajā daļā valstu, ne tikai Latvijā, tad redzam, ka mēs esam starp pirmo un otro līmeni. Trešais līmenis ir ļoti, ļoti reti. Ja tas ir, tad galvenokārt apkaimēs, kopienu biedrībās un organizāciju iekšējā lēmumu pieņemšanā, nevis valsts pārvaldē.


Tad pēdējais un dramatiskais jautājums – vai pašlaik uzstādījums ir "mainies vai mirsti"?

Mainīšanās nenotiks neatkarīgi no mūsu dzīvošanas vai miršanas.


Tu esi iņ-jaņ jeb austrumnieciskā līdzsvara pozīcijā.

Tikai un vienīgi. Pārmaiņas ir un būs, un jautājums ir tikai un vienīgi par mūsu pašu izvēlēm šai procesā.

Bet es gribēju akcentēt, ka līdzdalībā, ko mēs diezgan teorētiski apskatījām, tieši runājot par organizācijām, kas šos viedokļus uzklausa, apkopo, tad – analizē un atspoguļo tālāk – šīm organizācijām pašām ir jābūt ļoti caurskatāmām. Jo ir mūsdienu valūta. Un sabiedrība līdzdarbojas tad, ja tā uzticas.

Viņai nav jāredz visi līdzdalības rezultāti gala lēmumos, un tas nav arī iespējams, tomēr ir jāredz tas algoritms un pamatojums, kāpēc viņu viedokļi ir noraidīti vai vispār neparādās. Tam ir jābūt.

Tas var nepatikt, un to var apstrīdēt, tomēr no otras puses tas veicina politikas caurskatāmību, kas tik ļoti pietrūkst lielām organizācijām un kur nu vēl valsts pārvaldei kopumā. Līdzdalības veicinātājiem, "trigeriem" vai tulkotājiem – lai kas tie arī būtu – ir jābūt caurskatāmiem. Tas attiecas ne tikai uz valsts pārvaldi, bet arī uz sabiedriskajām organizācijām un privātajām organizācijām – šī caurskatāmība.

Protams, ka arī Google un Facebook teorētiski ir caurskatāms, bet saki – kurš no mums to var izpētīt, kāpēc viens ieraksts ir dzēsts, bet otrs – nav? No cilvēka-parastā skata punkta tā ir neiespējamā misija. Bet attiecībā uz līdzdalības veicinātājiem, sevišķi tik mazā valstī kā Latvija, caurskatāmību tomēr vajadzētu sagaidīt.


No ManaBalss kā nevalstiskā sektora dalībnieka puses varu teikt, ka ar šo tavu aicinājumu mēs tiešām cenšamies iet roku rokā. Sakarīgi konceptualizējot, mēs mēģinām runāt un skaidrot sabiedrībai arī sava darba "aizkulises". Piemēram, kāpēc daudziem iniciatīvu iesniegumiem sakām "nē".

Tas ir ļoti svarīgi. Īstermiņā tas sabiedrības daļu var arī atgrūst. Bet ilgtermiņā tas noteikti atgriezīsies kā uzticības "banka".

_____________________________

Ievadpētījums ir veikts organizācijas ManaBalss projektā "Automatizētas PSO līdzdalības sistēmas izstrāde". Projekta mērķis ir mazajām un vidēji lielām PSO atvieglot informācijas atrašanu par tās interesējošiem likumdošanas procesiem Saeimā un tās jau savlaikus iesaistīt likumprojektu komentēšanā un veidošanā.

Ievadpētījuma pilnā versija angļu valodā "Introducing Digital Advocacy Tool for Civil Society Organisations in Latvia" ir lasāma šeit.

Kopsavilkums latviešu valodā ir lasāms šeit.

Projektu "Automatizētas PSO līdzdalības sistēmas izstrāde" finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu "Aktīvo iedzīvotāju fonds".