Vai viena taras depozīta sistēmas ideja traucē otrai? 20. Aug (2019)
Attēls: Līna Putene
Plašsaziņā ir izskanējusi kritika no pašlaik Saeimā apspriestās taras depozīta sistēmas iniciatīvas autora puses, ka cita iniciatīva – par paplašināto depozīta sistēmu – aizkavēs jebkādas sistēmas ieviešanu, kā arī, ka par jauninājuma priekšlikumu nav gana daudz datu.
Abas iniciatīvas ir virzītas ManaBalss platformā, un daudzi atbalstītāji tās uzskata par savstarpēji papildinošām, nevis konfliktējošām. Dēļ cieņas pret abiem ManaBalss autoriem un iniciatīvu atbalstītājiem, kas starp tām abām zināmā mērā pārklājas, šeit sniedzam abu nosacīto pušu viedokļu atspoguļojumu.
Jāizmanto situācija
Iniciatīvas "Par iespēju saņemt atlīdzību par PET pudeļu un citu dzērienu iepakojumu nodošanu" pārstāvis Jānis Brizga portālam Delfi raksta, ka pēc gadiem ilgas dažādu interešu grupu pretestības pret depozīta sistēmu Latvijā pašlaik esam unikālā situācijā, jo "dzērienu ražotāji, sabiedrība un likumdevēji atzīst, ka sistēmas ieviešana palīdzēs attīrīt Latvijas dabu un veicinās resursu atkārtotu izmantošanu." Pēc J. Brizgas domām, šī situācija ir jāizmanto apņēmīgiem politiskajiem lēmumiem un rīcībai.
Viņš tālāk pauž bažas, ka "arvien biežāk izskan ideja par "paplašināto depozītu", kas būtībā ir jaunais "pret" depozīta sistēmai. Interesanti, ka šo mistisko, ideālo variantu atbalsta tie, kuri jau gadiem cīnījušies pret depozīta sistēmu un nav vēlējušies veikt uzlabojumus vides aizsardzībā. Šādas mistiskas, ideālās sistēmas izstrāde aizņemtu daudzus gadus un ir brīnišķīgs veids, kā novilcināt lēmumu pieņemšanu un sarīdīt savā starpā citas iesaistītās puses. Turklāt līdzīga sistēma jau tika pirms pāris gadiem izmēģināta Rumānijā, kur tā izgāzās."
Tālāk citējam pārējo J. Brizgas komentāru portālam Delfi.
Jāsaprot, ka tradicionālās depozīta sistēmas izmaksas tiek segtas ar ražotāju dalības maksu sistēmā, neatgriezto depozīta maksu un ieņēmumiem no materiālu pārdošanas. Svarīgi atcerēties, ka skārdenes, PET pudeles un stikls ir vērtīgi materiāli, kurus iespējams veiksmīgi realizēt tālāk. Savukārt tetra pakām, šampūnu un sadzīves ķīmijas līdzekļu iepakojumiem, kas izgatavoti no dažādiem plastmasas savienojumiem, ir negatīva vērtība – šos materiālus nav iespējams pārdot otrreizējā tirgū, tādēļ papildus nepieciešams maksāt par materiālu iznīcināšanu. Visbiežāk šie iepakojumi nonāk poligonos vai tiek sadedzināti. Tāpēc atbalstāms ir Iepakojuma asociācijas ierosinājums diferencēt iepakojumu pārstrādājamā un nepārstrādājamā, nepārstrādājamo iepakojumu izņemot no ražotāju atbildības sistēmām un apliekot ar lielāku dabas resursu nodokli. Tas mudinātu ražotājus pāriet uz videi draudzīgiem iepakojumiem.
Klasiskās iepakojuma depozīta sistēmas ieviešana jau ir izrādījies liels izaicinājums. Tādēļ "paplašinātā depozīta" ieviešana radītu vairāk problēmu nekā risinājumu. Dažas valstis, kurās depozīta sistēma efektīvi darbojas jau daudzus gadus, ir apsvērušas ideju to paplašināt, ietverot arī stiprā alkohola iepakojumu, tomēr pagaidām tas ir izdarīts tikai Somijā. Tai pat laikā Dānija ir pieņēmusi lēmumu depozīta sistēmā iekļaut vēl papildu iepakojuma veidus, bet tas, kā šī sistēma darbosies un cik tā būs efektīva, vēl nav zināms.
Ja esam nonākuši līdz vispārējam atbalstam par depozīta sistēmas ieviešanu, šobrīd nevaram atļauties pagarināt sistēmas ieviešanas procesu, fantazējot par "paplašināto depozītu". Skaitļi un fakti par klasisko iepakojuma depozīta sistēmu runā paši par sevi. Depozīta sistēmu Latvijā ir nepieciešams ieviest nekavējoties, paredzot iespēju to vēlāk paplašināt ar citiem iepakojuma veidiem, ja būs šāda nepieciešamība.
Uzlabojumi netraucēs
Pēc ManaBalss lūguma iniciatīvas "Par iespēju pret atlīdzību pārstrādei nodot dažādus iepakojuma veidus" autors Jānis Ķuze šeit tālāk komentē J. Brizgas norādes un paustās bažas.
Nav tiesa, ka paplašināta depozīta sistēma nav gana testēta citās valstīs. Tā varbūt nav tik izplatīta, jo vēsturiski uzsvars bijis tieši uz šauru dzērienu iepakojumu grupu, tāpēc tieši šīs tehnoloģijas tirgū virzītas kā pamata scenārijs. Taču laiki un mūsu patēriņa paradumi ir pārāk mainījušies, lai mēs ieviestu dārgu sistēmu šauram pudeļu lokam.
Piemēram, paplašināta sistēma darbojas Kanādā Albertas provincē, kur var nodot dažāda veida dzērienu iepakojumu neatkarīgi no tā, kāds šķidrums tajā ir bijis. Arī Dānija ir paplašinājusi savu sistēmu, iekļaujot tajā arī klasiskajām depozīta sistēmām neraksturīgus dzērienu iepakojumus, piemēram, stiprā alkohola pudeles (liķieru), dažādu smūtiju un sulu iepakojumus.
Tātad tas nav jautājums par to, vai to var izdarīt un ieviest, bet par politiķu vēlmi veidot sistēmu, kas atbilst mūsdienu prasībām, nevis atsevišķu dzērienu ražotāju, atkritumu apsaimniekošanas kompāniju vai taromātu ražotāju lobijam.
Tā kā paplašināts depozīts jau pašlaik darbojas citviet pasaulē, kā arī liela daļa valstu paplašina depozītā nododamo iepakojumu klāstu, apgalvojums, ka paplašināts depozīts ir "mītiska sistēma", neiztur kritiku. Vēl jo vairāk ‒ jūnija sākumā pašmāju IT uzņēmumi paziņoja, ka ir sākuši darbu pie šādas sistēmas prototipa. Mūsdienās šāda tehnoloģija ir izstrādājama, turklāt, kā apgalvo ražotāji, sistēmu iespējams izstrādāt un ieviest tādā pašā laika posmā, kādā iecerēts ieviest klasisko depozītu.
Nevaru arī piekrist apgalvojumam, ka "paplašināta depozīta sistēmas ieviešana radītu vairāk problēmu nekā risinājumu". Klasiskajai sistēmai ir savi trūkumi, un to pierāda citu valstu pieredze. Tepat kaimiņvalstī Igaunijā klasisko depozīta sistēmu ieviesa 2005. gadā. Sistēma strādājusi jau teju 15 gadus, veiksmīgi sašķirojot un savācot depozīta iepakojumu, taču Igaunija tagad ir sapratusi, ka nepieciešams attīstīt arī konteineru sistēmu, jo pretējā gadījumā tai draud sods par prasību neizpildi.
Ja Latvijā šobrīd pie esošās sistēmas pārstrādē nonāk 23,3% no kopējā sadzīves atkritumu apjoma, Igaunijā tie ir 28,4%. Protams, absolūtajos ciparos pārstrādes apjoms ir lielāks, taču, kā redzam, depozīts viens pats nespēj atrisināt un strauji "uzraut" kopējos valsts rādītājus pārstrādē. To apstiprina Igaunijai adresēts ES brīdinājums par iespējamo sodu līdz 100 miljoniem eiro, jo var netikt izpildīts ES noteiktais mērķis – līdz 2020. gadam pārstrādāt 50% mājsaimniecību un uzņēmumu radīto sadzīves atkritumu.
Arī Latvijai draud tieši tas pats ceļš, īpaši, ja pārliksim visu uzsvaru uz PET, alus pudeļu un skārdeņu depozīta sistēmu, nevis veidosim gudru, tehnoloģiski attīstītu sistēmu, izmantojot Latvijas IT un tehnoloģiju izstrādes kompetences.
Skatoties no tehnoloģiskā viedokļa, taromāti klasiskajā depozītā ir relatīvi dārgs un novecojis risinājums. Tehnoloģiskajam risinājumam jāspēj reaģēt uz izmaiņām iepakojuma tirgū, pievienojot jaunas iepakojuma vienības, nevis jāiegādājas taromāti par 30 miljoniem EUR, par kuru pielāgošanu citiem iepakojumiem pēc tam nāksies maksāt.
Taču nekādas tehnoloģijas nepalīdzēs, ja aiz pseido-zaļajām idejām un vides mērķiem, turpināsim valsts mērogā lobēt atsevišķus globālus koncernus, nevis mainīsim savu uzvedību un pārstāsim masveidā ražot atkritumus. Ikkatram no mums vispirms ir jāsamazina atkritumu apjoms, ko ikdienu ražojam. Savukārt tam iepakojumam, ko saražojam, jābūt mūsdienīgām nodošanas iespējām – depozīta automātiem, kas ar gudro redzi spēj atpazīt dažādus iepakojumu veidus neatkarīgi no tā, kura kompānija šo iepakojumu ražojusi un kādam mērķim.
Neatkarīgi no tā, vai iekšā ir piens vai saldināta limonāde un neatkarīgi no tā, vai šo iepakojumu esmu izlietojis mājās vai piknikā. Ja iepakojums ir pārstrādājams, tad liekam to iekšā sistēmā, radām motivāciju cilvēkiem šķirot un saņemt par to atlīdzību!
Avots: Delfi, ManaBalss