Vēlīgs smaids par cilvēka dabu. ManaBalss lasa #4 12. Jun (2020)

Kā jau piektdienā, dalāmies ar mūsu komandas biedru stāstiem par grāmatām, kuras lasām.

Šie nelielie grāmatu apskati un ieskati ir draudzīgi viedokļi un mēģinājumi domāt par aktuālo. Ceram šādi nedaudz personalizēt ManaBalss komandas un mūsu plašās kopienas attiecības.

Protams, pie reizes arī pamudināt jūs izlasīt kaut ko vērtīgu savai labsajūtai un profesionālajai izaugsmei.

Didzis, ManaBalss.lv satura redaktors

Kāpēc es vispār lasu?

Tas ir no bērnības ziņkāres pārmantots un cauri gadiem izdzīvojis paradums. Kopš sevi atceros, mani ir fascinējis tas, kā grāmata ar savu stāstu uzjunda manu iztēli, prātu un jūtas. Agrā bērnībā tas bija tīri vizuāli – pašas grāmatas man šķita kā stāsti, pat ja to ilustrācijas bija paskopas. Vēlāk, protams, tie stāsti kļuva aizvien vairāk artikulēti.

Mani nekad nav saistījusi grāmata kā informācijas avots; tikai kā stāsts. Labi stāstnieki interesanti pasniegs arī jebkuru akadēmisko disciplīnu, un slikti stāstnieki man neinteresē. Ja viņiem tiešām ir kaut kas vērtīgs sakāms, tad gan jau kāds cits to sadzirdēs un pateiks to tālāk saistoši.

Tātad, trīs nesen izlasītas grāmatas.


1. Jānis Joņevs. Tīģeris. Stāstu krājums. R.: Dienas Grāmata, 2020.

Kāpēc sāku to lasīt?
Pēc lieliskā romāna “Jelgava ‘94” (Mansards, 2013) nemaz nav citu variantu. Kārtējās J. Joņeva grāmatas iegāde ir “kad”, nevis “vai”, jautājums. “Jelgava” ir no tām grāmatām, kuras lasa pat tie, kuri principā nelasa. (Es to zinu; man ir viens drošs atskaites punkts.)

Vai piepildījās tas, ko no grāmatas sagaidīju?
Lai gan pa vidu ir bijusi J. Joņeva grāmata bērniem “Slepenie svētki” (Liels un mazs, 2014), tomēr bija zināms risks un intriga – kā nu būs? Ir ļoti labi. J. Joņevs tiešām ir lielisks. “Jelgavas” Jānis dzīvo savu dzīvi un autora Jāņa turpmākajās darīšanās nejaucas. “Tīģera” stāsti ir patstāvīgi un interesanti, pat aizraujoši. Fonā vīd autora saprotošs un vēlīgs smaids par cilvēka dabu.

Vai ir kādi jaunatklājumi?
Tautā runā, ka viena ļoti laba teātra sevišķi talantīgs režisors pēc kāda “Tīģera” stāsta motīviem veido izrādi. Šķiet, ka pēc tā stāsta, kurā ir jaušama autobiogrāfiska vibrācija. Lai gan – jebkurš stāsts jau esot autobiogrāfisks.


2. Dace Rukšāne. Krieva ādā. R.: Dienas Grāmata, 2020.

Kāpēc sāku to lasīt?
Šīs izdevniecības grāmatas var pirkt ar acīm ciet. Ja vien būtu laiks tām visām, tad varētu ar Daci Sparāni-Freimani mēģināt sarunāt abonomentu ar atlaidīti + piegāde mājās. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc iegādājos šo grāmatu, lai gan ar D. Rukšānes daiļradi vispār manas attiecības nav līdz galam skaidras.

Vai piepildījās tas, ko no grāmatas sagaidīju?
Tā kā šai izdevniecībā ir iznākusi arī Māra Bērziņa “Svina garša” (2015), es ļoti vēlējos, kaut arī šajā grāmatā būtu “par to”. Proti, par to manu daļu, kas ir lielāka par mani. Lasīsit – sapratīsit. Drusku pat baidījos vilties, bet gāmatas vāka ilustrācija (aut. Līga Ķempe) iedrošināja. Iznākumā esmu ļoti pateicīgs visiem iesaistītajiem, sākot ar D. Rukšāni. Viņas tēlotās sievietes ir autentiskas un cildenas arī melīgā un riebīgā pasaulē.

Vai ir kādi jaunatklājumi?
Nekad vēl neesmu gaidījis nākamo D. Rukšānes darbu. Ja autorei labpatiks, visnotaļ labvēlīgi tādu sagaidīšu.


3. Tina Nabatchi, Matt Leighninger. Public Participation for 21st Century Democracy. San Francisco: Jossey-Bass, 2015.

Kāpēc sāku to lasīt?
Profesionālās un akadēmiskās intereses pēc.

Vai piepildījās tas, ko no grāmatas sagaidīju?
Samērā aptverošs pētījums; rūpīga analīze, cik nu dati ir bijuši pieejami; absolūti valīdi problēmu uzstādījumi. Digitālās demokrātijas pētniekiem un līdzi domājošiem praktiķiem obligāta lasāmviela.

Vai ir kādi jaunatklājumi?
Latvijā ir atbildes uz jautājumiem, kuru formulējums vien pasaulē prasa piepūli. Es saku – Latvijā, jo ManaBalss sekmīguma fenomens nav tikai mūsu organizācijas komandas sasniegums. Tas ir izvērstas ekosistēmas rezultāts, tā ir institucionāla un organizacionāla inovācija, kuras lieliskumu paši tajā iesaistītie pārāk bieži pat neapzinās.