2006. gada 13. decembrī tika pieņemta ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (turpmāk – Konvencija). Latvijā Konvencija tika ratificēta 2010. gada 28. janvārī (Likums „Par Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām”, „Latvijas Vēstnesis”, Nr. 27 (4219), 17.02.2010.) un ir spēkā no 2010. gada 18. februāra.
Saskaņā ar Konvencijas 27. panta pirmās daļas „g” punktu dalībvalstis nodrošina un veicina tiesību uz darbu īstenošanu un veic atbilstošus pasākumus, tostarp pieņemot normatīvos aktus, lai cita starpā nodarbinātu personas ar invaliditāti valsts sektorā.
Ir laiks šo starptautisko apņemšanos īstenot un noteikt prioritātes personu ar invaliditāti nodarbināšanā.
Lai īstenotu šos pasākumus dzīvē, ir nepieciešams publiskajā (valsts) sektorā ieviest darbavietu kvotas personām ar invaliditāti. Šādas darbavietu kvotas šobrīd ir Francijā (6%), Vācijā (5%), Austrijā (4%), Rumānijā (4%) u.c. (Arthur O'Reilly. The right to decent work of persons with disabilities. ILO Geneva, 2007, pp. 90–95).
Arī Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits ir norādījis, ka "kvotu noteikšana kā galējs pozitīvās rīcības līdzeklis" ir pieļaujama tur, "kur ar citādiem līdzekļiem vienlīdzīgu iespēju nodrošināšana strukturāli nav iespējama. Piemēram, no šī viedokļa Latvijas šodienas apstākļos būtu pieļaujama kvotu noteikšana invalīdiem (piemēram, 5% darba vietu jābūt rezervētiem invalīdiem)." (Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2011, 106.–107. lpp.). E. Levits arī analizē, ka, pamatojoties uz valsts pienākumu uzlabot mazaizsargātu sociālo grupu situāciju, kas izriet no sociāli atbildīgas valsts virsprincipa, "ir pieļaujami pasākumi, kas atvieglotu invalīdu stāvokli un veicinātu viņu integrāciju sabiedrībā. Piemēram, valsts dienestā var tikt noteiktas kvotas, kas rezervētas invalīdiem." (Turpat, 113. lpp.)
Latvijas pašreizējos demogrāfiskajos apstākļos darba tirgū ir nepieciešams iesaistīt ekonomiski mazaktīvus valsts iedzīvotājus, t.sk. personas ar invaliditāti, dodot viņiem iespēju sniegt ieguldījumu tautsaimniecībā, mazinot sociālo nodokļu slogu sabiedrībai kopumā un veicinot šo personu nodarbinātību. Līdz ar to Konvencijas 27. panta pirmās daļas „g” punktā minētie pasākumi nepaliktu tikai par deklaratīvo labas gribas aktu, bet tiktu arī reāli īstenoti praksē.
Tas būtu arī piemērs privātajam sektoram, kas, pakāpeniski apkopojot datus par šādas politikas sekmīgumu publiskajā sektorā, brīvprātīgi izstrādātu atbilstošus kritērijus privātā sektora nozarēm, piemēram, slēdzot koplīgumus ar darbiniekiem. Ievērojot iepriekšminēto, ierosinu veikt grozījumus Valsts civildienesta likumā un Darba likumā par piecu procentu darbavietu rezervēšanu personām ar invaliditāti publiskajā (valsts) sektorā.
