Pašvaldības mēdz, bez pamatojuma ierobežo uzņēmējdarbību un bez pietiekamas argumentācijas atsaka projektus ar paredzami pozitīvu pienesumu vietējai un valsts ekonomikai. Tukuma pašvaldība aizliedz būvēt vēja parku. Saulkrastu pašvaldība aizliedz būvēt sašķidrinātās dabasgāzes terminālu Skultes ostā. Rīgas pašvaldība aizliedz naftas un naftas ķīmijas produktu pārkraušanas termināļa būvniecību. Ikšķiles pašvaldība aizliedz stikla vates rūpnīcu. Šie ir daži no piemēriem, kad pašvaldības pieņemtie lēmumi bremzē ekonomisko attīstību.
Katrā pašvaldībā dome pieņem un apstiprina teritorijas plānojumus, kuros noteikti zemesgabali, kuros atļauta dažādu rūpniecības uzņēmumu būvniecība. Savukārt Ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) ietvaros dažāda veida speciālisti (vides aizsardzības, ģeoloģi, biologi, trokšņa, gaisa piesārņojuma u.c.) novērtē, vai veicot plānoto darbību noteiktā vietā būs iespējams ievērot likumos noteiktās prasības, lai saglabātu bioloģiskās vērtības, nepārsniegtu atļauto gaisa, trokšņa, ūdens piesārņojuma līmeni, kā arī ievērotu citos likumos noteiktās prasības. Tomēr bieži izveidojas situācija, ka IVN process apstiprina, ka rūpnīcu var būvēt, bet pašvaldības deputāti pieņem lēmumu aizliegt rūpnīcas būvniecību. Parasti pašvaldībām ir divi argumenti. Pirmais, kāds man no tā labums? Otrais, man tas nepatīk.
Faktiski veidojas pretruna, ar vienu lēmumu pašvaldība atļauj noteiktos zemesgabalos būvēt rūpnīcas, savukārt ar otru aizliedz būvēt ieplānoto rūpnīcu, kurai veic IVN. Līdz ar to pašvaldība pieņem lēmumu par ekonomiskās attīstības bremzēšanu.
Pretrunu novērst un veicināt ekonomisko attīstību var, pašvaldībām noņemot tiesības spriest par konkrētu uzņēmumu būvniecību. Pašvaldības ir apliecinājušas, ka tām nav kompetences saprast un izvērtēt IVN procesu un rezultātus. Kompetences neesamība tad arī nozīmē, ka tām nevar būt tiesību pieņemt lēmumu aizliegt vai atļaut noteiktu uzņēmumu, kuriem ir veikts IVN, darbības savā teritorijā.
Tāpēc likumā "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" ir jālabo 14. un 22. pants, nosakot, ka no pašvaldības nevajag saņemt saskaņojumu un atļauju darbībām, kurām ir jāveic ietekmes uz vidi (IVN) novērtējums. Šo novērtējumu jau veic Valsts vides dienesta eksperti, un nav vajadzības to pakļaut vēlreizējam un dažkārt subjektīvam pašvaldību politiķu lēmumam. Pamatotu iebildumu gadījumos IVN lēmumi turklāt ir arī apstrīdami. Patlaban pašvaldības sagatavo un apstiprina pašvaldību teritoriju plānojumus, kur nosaka, kādas darbības un kurās vietās drīkst veikt. Sagatavojot teritorijas plānojumu, arī sabiedrība var izteikt savu viedokli un vēlmes par to, kādu ražošanu un kur tā vēlas redzēt. Kad šī politiskā un sabiedrības akceptētā izvēle ir izdarīta, turpmākajai attīstībai ir jānotiek netraucēti.
Sabiedrība no tā iegūs uzņēmējdarbībai skaidru, paredzamu tiesisko vidi un no tās izrietošu ekonomisko attīstību un izaugsmi. Uzlabosies arī pašvaldību pārvaldība, detalizēti apspriežot un sabiedrībā izdiskutējot teritorijas plānojumu pirms tā apstiprināšanas novada domē. Nevis pieņemot subjektīvus un emocionālus lēmumos, kurus pieļauj esošā IVN kārtība, par uzņēmējdarbības projektiem.
