Pārstāvis: Mārīte VanagaPublicēta: 02. Jan (2020)

TIESĪBAS IZVĒLĒTIES PENSIJAS VEIDU
Iniciatīva tiks iesniegta Latvijas Republikas Saeimā

10'000
461
Jau parakstījuši 461
9'539

Likumā ir jāparedz invalīdam tiesības izvēlēties, kādu pensiju tas vēlas saņemt pēc pensionēšanās vecuma iestāšanās, kas sākas no 62 gadiem un ar katru gadu tiek paaugstināts par trim mēnešiem, līdz 2025. gadā sasniegs 65 gadu vecumu. Lai invalīds pieprasītu jaunu sociālo pakalpojumu - vecuma pensiju, viņam ir nepieciešams pierādīt 15 vai 20 gadu lielu sociālās apdrošināšanas stāžu, ko par nestrādājošiem invalīdiem veic sabiedrība. Iepriekš, līdz 1996. gadam, invalīdiem bija izvēles tiesības, bet patlaban pretrunīgais likums "Par valsts pensijām" šādas tiesības praktiski izslēdz. Likuma "Par valsts pensijām" 17. pants nosaka, ka "invalīdiem, kas sasnieguši šā likuma 11. panta pirmajā daļā noteikto vecumu, invaliditātes pensijas vietā piešķirama vecuma pensija". Tas ir pretrunā ar šā paša likuma 3. panta 2. daļu, kas paredz personas izvēli par saņemamās pensijas veidu, ja personai "vienlaikus ir tiesības gan uz šajā likumā noteikto valsts pensiju, gan uz pensiju, ko izmaksā no valsts budžeta saskaņā ar citu likumu". Savukārt, likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 19. punkts it kā stimulē invalīdus pāriet uz jaunu valsts vecuma pensiju, bet vēlāk tos pašus invalīdus 17. pants diskriminē, jo, esot vecuma pensionāra statusā, viņš vairs nevar pieprasīt ne invaliditātes pensijas piešķiršanu, ne pārrēķinu uz 2. vai 1. grupu, ja invalīdam ir tikusi piešķirta 3. grupa vai visas minētās grupas uz mūžu.

Risinājums ir atcelt likuma "Par valsts pensijām" 17. pantu. Tas gan nodrošinātu izvēles iespēju invalīdiem lemt par pieprasāmo un pašreiz saņemamo pensiju, gan novērstu likuma pretrunīgumu. Jo arī šā paša likuma 8. pants paredz, ka "apdrošinātajai personai, kurai vienlaikus ir tiesības uz dažāda veida valsts pensijām, piešķirama apmēra ziņā lielākā valsts pensija". 17. pants ir ne tikai pretrunīgs, bet arī izslēdzošs 8. pantā noteiktajam principam, jo invalīdam, vairs nav nekādu likumisku tiesību vēlreiz pieprasīt valsts invaliditātes pensiju vai tās izmaksas turpināšanu. Savukārt, atceļot 17. pantu, sabiedrībai, tas ir, darba devējiem un darba ņēmējiem, vairs nebūs sociāli jāapdrošina nestrādājošie invalīdi, tādejādi atstājot šos līdzekļus savas pensijas nodrošināšanai.

Iznākumā invalīdi iegūs demokrātiskas izvēles tiesības, un tiks novērsts attiecīgā likuma pretrunīgums. Kā arī sabiedrība nemaksās obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas par nestrādājošajiem invalīdiem.