Pārstāvis: Uģis PolisPublicēta: 26. Feb (2019)PAR 16. MARTU KĀ OFICIĀLU LATVIEŠU KARAVĪRU ATCERES DIENU
Iniciatīva tiks iesniegta Latvijas Republikas Saeimā.
Šī iniciatīva paredz veikt likumā izmaiņas, kas 16. martu noteiktu par oficiālu latviešu karavīru atceres dienu. Vēršu uzmanību, ka identiskus likuma grozījumus 2018. gada martā rosināja politiskā partija Nacionālā Apvienība (NA), tomēr diemžēl šis likumprojekts 2018. gada 15. martā Saeimā tika noraidīts. Šajā sakarā es, kā parasts Latvijas pilsonis, kurš nepārstāv nevienu politisko partiju, centīšos savākt 10 000 parakstus, lai pierādītu, ka šis likumprojekts ir tautas griba, nevis kādas atsevišķas politiskās partijas vai organizācijas intereses.
Lai būtu iespējams veikt grozījumus likumā "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām" 16. marta sakarā, ir nepieciešams gūt lielāku sabiedrības atbalstu un vērst tās uzmanību uz šīs piemiņas dienas nozīmi mūsu vēsturē. Ņemot vērā faktu, ka 16. marta piemiņas diena Latvijā ir ļoti strīdīgs jautājums gan Latvijas sabiedrībā, gan arī internacionālā kontekstā, es uzskatu, ka tas ir valsts amatpersonu pienākums izglītot mūsu un ārvalstu sabiedrību par 16. marta nozīmi Latvijas tautas vēsturē. Kā zināms, 6. Saeima 1998. gada vasarā pieņēma lēmumu 16. martu noteikt par latviešu karavīru atceres dienu, bet 2000. gada sākumā 7. Saeima nolēma 16. martu svītrot no likuma par svētku un atceres dienām. Karavīru piemiņu tika nolemts godināt vienā dienā – Lāčplēša dienā 11.novembrī. Tāpat kā agrāk, kad 16.marts bija oficiāla atceres diena, tā arī tagad, kad to atzīmē neoficiāli - tas ir datums, kad piemin latviešu karavīrus – leģionārus, kuri Otrā pasaules kara laikā Nacistiskās Vācijas bruņoto spēku sastāvā cīnījās pret Sarkano armiju. Skumji, ka mēs, latvieši, savā veidā baidāmies vai kautrējamies pieminēt savus karavīrus. Cieņas izrādīšana drosmīgajiem vīriem, kuriem bija svēta mūsu Latvija un tās Brīvība, kuri ziedoja savas dzīvības, lai mēs šobrīd varētu dzīvot kā brīvi cilvēki mūsu mīļajā Latvijā, nekad nevar būt par daudz. Kāpēc leģionāri pelnījuši piemiņu? 1940. gada jūnijā Latvijā sākās baisākais no periodiem Latvijas tautas vēsturē – padomju vara nežēlīgi iznīcināja Latvijas inteliģenci, virsniekus un labākos saimniekus. Represēti tika desmitiem tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. 1941. gada vasarā padomju okupāciju nomainīja nacistu okupācija. Pēc pieredzētā t.s. “Baigajā gadā“, daudzi bija gatavi brīvprātīgi vai pēc mobilizācijas iet cīņā pret padomju režīmu. Latviešu leģiona rindās nokļuva teju vai katras latviešu ģimenes locekļi, drosmīgi cīnoties pret jauna Baigā gada atkārtošanos. Tie bija mūsu tēvi, vīri, dēli, brāļi… un viņi ir pelnījuši, ka mēs viņus atceramies. Latviešu leģionāri necīnījās par Lielvāciju vai Hitleru, bet gan par Latviju. Latviešu leģions arī nepiedalījās nacistu represijās pret civiliedzīvotājiem, tas cīnījās frontē pret Sarkano armiju. Turklāt neviena no leģiona vienībām nepiedalījās kaujās pret Rietumu sabiedrotajiem, tikai pret PSRS. Ne velti Rietumu sabiedrotie pēc kara leģionāriem uzticēja Nirnbergas kara tribunāla tiesu pils ārējo apsardzi. Waffen SS sastāvā Latviešu leģions tika iekļauts tikai, lai, nosaucot par brīvprātīgajiem, formāli attaisnotu 1907.gada IV Hāgas konvencijas par sauszemes kara likumiem un paražām pārkāpšanu, kuras 52.pants aizliedz valsts iedzīvotāju mobilizāciju okupētājvalsts armijā vai iesaistīšanu pusmilitāros darbos. 1950. gada 13. aprīļa ziņojumā ASV valsts sekretāram vēstīts, ka latviešu un igauņu SS nav jāuzskata par vāciešu SS, jo 1) viņi nesaņēma nekādu nacistu politisko apmācību; 2) viņiem neprasīja atzīt kādas nacistu doktrīnas; 3) viņi nedeva SS zvērestu; 4) viņi nebaudīja SS privilēģijas; 5) viņi nenēsāja vācu SS vienībām noteikto uniformu.
Šīs pārmaiņas mums dos attiecīgo cieņu un godu pret latviešu karavīriem, kuri cīnījās un krita par mūsu Tēvzemi 2. pasaules kara laikā, cīnoties pret Sarkano armiju.
English
Latviski
