Māris Zanders: Trīs tēzes par argumentu kvalitāti debatēs 19. Mar (2018)

Dažas piezīmes pēc 8.martā notikušās diskusiju platformas “Mana balss” un RīgaTv24 kopīgā projekta ietvaros. Diskusijas tēma – iniciatīva “Par sievietes tiesībām pašai lemt par savu reproduktīvo veselību”. (Skaties diskusiju šeit!)

Pirmā. Abas puses aktīvi kā argumentus lieto zinātniskus pētījumus, kas savukārt it kā apstiprina pretējus pieņēmumus. Kā tas var būt? Skaidrs, ka pētījumi tiek izvēlēti, lai tie atbalstītu kādu viedokli, tomēr nedomāju, ka pretējās puses apzināti manipulē ar informāciju. Problēma ir tā, ka jo īpaši jomās, kas saistās ar jaunām metodēm medicīnā, mulsinoši atšķirīgi pētījumu rezultāti ir bieži sastopami. Starp iemesliem – fokusa grupu salīdzinoši nelieli izmēri, salīdzinoši viendabīgs (tātad nereprezentatīvs) sastāvs, nepietiekoši ilgs termiņš patiešām kvalitatīviem atzinumiem. Tāda diemžēl ir realitāte, ko savukārt veicina dažādi faktori, piemēram, vēlme (nepieciešamība) jaunās metodes sākt masveidā lietot maksimāli ātri. Pieļauju, ka vidējā un ilgtermiņā lielākie zaudētāji te būs paši zinātnieki (uzticamības efekta mazināšanās), tomēr šoreiz, kā saka, ne par to ir stāsts. No mūsu skatu punkta stāsts ir par to, ka atsaukšanās uz zinātniskiem pētījumiem debatēs par daudziem jautājumiem (sākot no cilvēka veselības, beidzot ar ekoloģiju vai sociālo tīklu ietekmi), šos argumentus izsverot, jāvērtē piesardzīgi.

Otrā. Politisko lēmumu pieņēmējiem ir jārēķinās, ka viņu ieskatā “tehniski” jautājumi var tikt konceptualizēti indivīda brīvību jautājumu statusā. Tas nav nedz labi, nedz slikti, tā vienkārši ir. Piemēram, nav pamata apšaubīt, ka Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas vadītājam Romualdam Ražukam un arī citām amatpersonām karstie strīdi par “olšūnām” nav īsti saprotami, jo viņu fokusā primāri ir normatīvais regulējums. Savukārt daudzi indivīda tiesību aizstāvji apzināti vai neapzināti domā noteiktas Rietumu intelektuālās tradīcijas (Mišels Fuko, Alens Badjū u.c.) ietvaros, kas saka, ka pret valsts mēģinājumiem kaut ko regulēt a priori ir jāizturas ar zināmu piesardzību, jo “tehnisks jautājums” var izvērsties par posmu plašākā indivīda brīvību samazināšanas mēģinājumā. Citiem vārdiem sakot, mēs te saskaramies ar saturiski atšķirīgiem domāšanas veidiem, tādēļ strīdu tonis, kas var likties pārspīlēti sakāpināts, zināmā mērā ir neizbēgams.

Trešā. Šāda veida debatēs ir jācenšas izvairīties no, ja tā drīkst teikt, iebraukšanas neceļos. Viens uzstādījums saka: ja indivīds tik kategoriski pieprasa sev eksluzīvas tiesības rīkoties ar savu ķermeni, tad šīs tiesības pieprasa arī lielāku atbildību. Vulgarizējot: tad neprasiet vēlāk citu nodokļu maksātāju finansētu atbalstu. Tas ir diezgan bieži dzirdams arguments, ja runa ir, piemēram, par vēl stingrāku dažādu atkarības izraisošu vielu ierobežošanu. Zināma loģika ir. Savukārt problēma ir tā, ka, šādu loģiku attīstot, mēs varam nonākt pie kopējā labuma jēdziena pilnīgas dekonstrukcijas. Teiksim – ja valsts apmaiņā pret manām eksluzīvām tiesībām rīkoties ar savu ķermeni draud atteikties sniegt man medicīnisku palīdzību (pat ja tā nepieciešama mana paša kļūdainas rīcības rezultātā), tad savukārt es varu pavēstīt, ka negrasos šo valsti (demokrātisko iekārtu utt.) vajadzības gadījumā aizstāvēt, jo nejūtos vainīgs par citu rīcību un vispār “ja jau katrs par sevi, tad katrs par sevi”. Diez vai šāds iznākums ir vēlams, tādēļ, lai cik kaitinoša var likties pretējā puse, lai cik abstrakts var šķist jēdziens “kopīgais labums”, vēlams par to tomēr neaizmirst.

Raksta autors: Māris Zanders