Saeima komentē izskatīšanā esošo iniciatīvu statusu10. Feb (2020)

Lūdzam ziņu, kurā ir runa arī par šo iniciatīvu, skatīt šeit.

AUTORS: MANA BALSS

Iniciatīva par ātro kredītu reklamēšanas ierobežošanu nonāk Saeimā11. Jun (2019)

Iniciatīvas autore Madara Valtere Saeimā ir iesniegusi kolektīvo iesniegumu ""Ātro kredītu" reklamēšanas aizliegums medijos un internetā".

Viņas ierosinājums platformā ManaBalss atbalstu ir guvis visai ātrā laikā – desmit mēnešos. Autore, kas iesniegšanas dienā ceļu mēroja no Valmieras, pateicas iniciatīvas atbalstītājiem par veltīto uzmanību, laiku un dalīšanos ar iniciatīvas aicinājumu sociālajos tīklos.

Tālākie soļi: Saeimas Prezidijs 20 dienu laikā pārbaudīs ManaBalss savākto un iesniegto elektronisko parakstu atbilstību kolektīvo iesniegumu statusam – ka tos ir devuši Latvijas pilsoņi vecumā no 16 gadiem. Pēc tam 30 dienu laikā no iesnieguma saņemšanas Saeimā ir jānotiek tā sākotnējai izvērtēšanai Mandātu, iesniegumu un ētikas komisijā. Uz komisijas sēdi tiks aicināta arī autore.

AUTORS: MANA BALSS

Ātro kredītu jūgam vajadzīgi radikāli risinājumi08. May (2019)

Ātro kredītu parādu jūgs Latvijā ir tik dziļš, ka bez radikāliem risinājumiem tikt galā nav iespējams. Tā intervijā portālam „Latvijas Vēstnesis” saka Latvijas Universitātes ekonomikas antropologs Andris Šuvajevs.

Šis vērtējums sasaucas ar ManaBalss platformā virzīto iniciatīvu „Ātro kredītu reklamēšanas aizliegums medijos un internetā”, kas drīzumā tiks iesniegta Saeimā. Lūdzam drošības pēc savākt vēl papildus balsis šīs iniciatīvas atbalstam!

Publikācijā LVportals.lv pētnieks saka, ka, viņaprāt, galvenā un noteicošā problēmas sakne ir nabadzība, tādēļ valsts politikai ir jābūt balstītai uz to, ka strauji jāpalielina ienākumu līmenis visām iedzīvotāju grupām.

Pārpublicējam fragmentu no Andra Šuvajeva sarunas ar Inesi Helmani.

Cik sen jau pētāt ātro kredītu tēmu, cilvēku attiecības ar parādiem? Kāpēc esat izvēlējies tieši šādu tēmu?

Šo tēmu konceptuāli pētu pēdējos trīs četrus gadus, bet īpaši tai pievērsties mani pamudināja Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) 2017. gada pētījums Distances jeb ātro kredītu izmantošana Latvijā.

Glāzgovas Universitātē esmu ieguvis socioloģijas bakalaura grādu, bet Oksfordas Universitātē – sociālās antropoloģijas maģistra grādu. Patlaban esmu nodarbināts Eiropas Komisijas un Marijas Kirī projektā, pēdējos divus gadus strādāju Latvijas Universitātē Sociālo zinātņu fakultātē. Pirmo pētījumu veicu par sociālo uzņēmējdarbību, otrais raksts bija par Zolitūdes traģēdiju, bet ātro kredītu tēma ir trešais pētījums.

Jūsu jaunākais pētījums kļūs par daļu no grāmatas „The Debt predicament” nodaļu, kuru izdos Čikāgas izdevniecība „Haymarket”. (..) Tātad par Latvijas ātro kredītu parādu problēmām lasīs visā pasaulē.

Jā, domāju, ka Latvija ir lielisks piemērs, lai runātu par dažām no šīm problēmām. Tas, ko redzam Latvijā, – milzīgais cilvēku un mājsaimniecību parādu līmenis. Tas, kā cilvēki attiecas pret šīm problēmām, nav unikāli. Bet tas, kas ir raksturīgi Latvijai, – problēmas ir daudz izteiktākas, spilgtākas. Kāpēc tas tā ir? Tas ir jautājums, par kuru vajag runāt, jo atbildes nebūt nav skaidras. Varam vien ieskicēt dažus minējumus.

Ko savā pētījumā esat secinājis?

Mēģināju rakstīt pret valdošajiem pieņēmumiem, pret to, kas parādās PTAC pētījumā. Tajā premisas ir – problēmas ir individuālajā līmenī un risinājumi arī ir meklējami šādā līmenī. Tas, ko savā pētījumā cenšos parādīt: problēmas nav individuālas, tām ir sociāls un politisks raksturs. Cēloņi ir jāmeklē daudz augstākā līmenī. Pirmkārt, ir jāskatās vēsturiski, kā ir attīstījusies Latvijas ekonomika pēdējos 30 gados, it īpaši pēdējos desmit gados. Kādi politiskie lēmumi noveda pie tā, ka Latvijas iedzīvotāji nemitīgi saskaras ar nepieciešamību aizņemties, lai izdzīvotu.

Tas, kas mani pārsteidza, – cilvēki nestāsta par šīm problēmām ne saviem ģimenes locekļiem, ne draugiem. Tas nozīmē: ja par to nerunā, tad ir ļoti grūti rast pilsoniski politisku pretreakciju. Par spīti tam, ka šīs problēmas ir tik izplatītas – runājam par 200 000 cilvēku, kuriem ir grūti nomaksāt parādus, – viņi nav mēģinājuši sanākt kopā un izveidot izpratni par to, kāpēc ir šīs problēmas un ko darīt, lai tās atrisinātu.

Kopumā par ātro kredītu problēmām runāju ar 50 cilvēkiem. Dzirdēju nostāstu par vienu sievieti, kas septiņus gadus no vīra slēpa parādu saistības. Par vīrieti, kas pameta ģimeni, jo bija uzkrājis milzīgas parādu saistības. Par vīrieti, kas nomira, un tikai pēc kāda laika ģimene uzzināja par lielajām parādu saistībām. Cilvēki negrib par šo tēmu runāt, bet stāsti cirkulē sociālajā telpā, par tiem runā klusumā. Man tie likās visinteresantākie, jo iezīmē reālo ainu. (..)

Jūsu pētījums liecina, ka cilvēki aizņemas nevis finanšu neprātības, bet nabadzības dēļ. Varbūt viņi pārāk daudz grib tērēt un vainojama prasmju un iespēju nesabalansētība?

PTAC pētījumā ātro kredītu ņemšanas iemesls ir cilvēku individuālā psiholoģija un ierobežotā spriestspēja. Bet tā nav; tas ir kļūdains apgalvojums. Galvenā un noteicošā problēma ir nabadzība. Latvija ir ļoti nabadzīga valsts. To rāda atalgojuma cipari: gandrīz trešdaļa strādājošo saņem „uz rokas” 300–500 eiro mēnesī.

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina: pērn līdz 450 eiro bruto mēnesī saņēma 35%, 450–700 eiro – ap 34%, 700–1400 – 23%, virs 1400 – 4,3% strādājošo. Tātad 69% nodarbināto bruto atalgojumā saņēma līdz 700 eiro mēnesī.

Ar šādu algu, it īpaši ģimenei ar bērniem, ir gandrīz neiespējami savilkt galus kopā. Tajā brīdī ir svarīgi skatīties, kam cilvēki tērē ātro kredītu naudu, kāpēc aizņemas. Un tie pārsvarā ir kaut kāda veida remontdarbi. Saplīst ledusskapis, mašīna, cilvēkiem nav uzkrājumu, tāpēc ir nepieciešams aizņemties. Kāpēc nav uzkrājumu? Tāpēc, ka ir zemas algas. Domāju, lielākā daļa cilvēku labprāt veidotu minimālus uzkrājumus, bet tas viņiem nav iespējams. Tajā brīdī paspilgtinās ātro kredītu tēma.

Ja skatāmies vēsturiski, kurā brīdī Latvijā parādījās ātro kredītu problēma, redzam, ka tā kļuva aktuāla uzreiz pēc finanšu krīzes. Cilvēki pierada četrus piecus gadus dzīvot uz kredīta. Kāpēc? Tāpēc, ka bankas lielā mērā ļāva to darīt. Finanšu krīzē aizņemšanās iespējas pilnībā tika nogrieztas, palika tikai parādi. Ātrie kredīti sākotnēji kalpoja kā iespēja nomaksāt iepriekšējos parādus. Tā ir viena no problēmas saknēm.

Algas Latvijā ir stagnējušas un dzīves izmaksas pieaugušas tik ilgi, ka neparedzētos gadījumos, kas saistīti ar medicīnas, mitekļa izmaksām, cilvēkiem pietrūkst naudas, un ātrie kredīti ir tie, kurus nākas izmantot. Šie aizdevumi ir arī viegli pieejami.

Kredītu atmaksa bija arī viens no iemesliem, kāpēc krīzes gados tik daudzi cilvēki emigrēja.

Tas bija vistiešākais iemesls aizbraukšanai no Latvijas. Te atkal nonākam pie zemajām algām. Un cilvēki turpina un turpinās emigrēt, jo Latvijā ir mazas algas, bet viņiem ir parādi. Esmu runājis ar kreditoriem, kuri ir teikuši: ir ļoti grūti piedzīt parādus, ja cilvēks atrodas ārzemēs. Līdz ar to šī stratēģija darbojas. (..)

Nesen ekonomists Jānis Hermanis LV portālā rakstīja: Latvijā 2018. gadā bija 271 000 strādājošo ar bruto mēneša atalgojumu vismaz 1000 eiro – tā ir aptuveni viena trešdaļa no visiem 803 000 strādājošo, kuriem bija darba ienākumi. Tādējādi pārējām 2/3 pieminētais 1000 eiro algas līmenis vēl joprojām ir tikai kā sasniedzamais mērķis kaut kad nākotnē.

Daudz dzirdam par pieaugošo vidējo algu, bet daudziem tā nav norma. Lielākajai daļai cilvēku ienākumi ir daudz zemāki. Tas, ko varam novērot: mēģinājums pārdot Latviju kā veiksmes stāstu krīzes laikā bija viens no iemesliem, kas liedza cilvēkiem runāt par savām problēmām, jo publiskajā telpā bija ļoti grūti pateikt, ka patiesībā lietas nav labas.
Tas, ka publiskajā vidē parādās informācija par pieaugošo vidējo algu, vedina domāt, ka, par spīti mūsu problēmām, viss ir kārtībā. Bet tas tā nav! Tas norāda uz milzīgo Latvijā pastāvošo nevienlīdzību. Runāju ne tikai par ienākumu, bet arī par bagātības nevienlīdzību. Tā ir daļa no nabadzības problēmas. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc cilvēki dažreiz ātros kredītus aizņemas lietām, kas nav pamatvajadzības.

Dzīvojam nevienlīdzīgā sabiedrībā, kur ļoti maza daļa dzīvo labi, bet liela daļa – slikti. Un tie, kas dzīvo slikti, arī vēlas kaut uz brīdi, uz vienu vakaru vai nedēļu dzīvot labi. Un tad viņi aizņemas. Iespējams, tas nav pats saprātīgākais lēmums. Bet, ja cilvēks ilgu laiku dzīvo spiedīgos apstākļos, nevaram sagaidīt, ka viņš vienmēr rīkosies racionāli un pārdomāti. Tā ir īsta materiālā spriedze, kas cilvēkam ikdienā ir jāpiedzīvo.

Tātad jautājums nav par finanšu pratību?

Cilvēks, kas ikdienā, visticamāk, skaita katru centu… man ir grūti iztēloties, kā var nemācēt plānot un izprast savus izdevumus un ienākumus. Atceros, kad biju students Glāzgovā, mani ienākumi bija ļoti limitēti, zināju, kur iziet katrs cents. Tā savā ziņā bija mana finanšu pratība. Ja skatos uz sevi tagad, man ir daudz labāka alga, un neskaitu katru centu. Nenoliedzu, ka finanšu pratības jautājums ir svarīgs, ka cilvēkiem ir jāzina, kā menedžēt savu budžetu gan ikdienā, gan gada garumā, bet tā nav atbilde. Ja sāksim visiem iedzīvotājiem rīkot finanšu pratības kursus, Latvijas finansiāli ekonomiskā situācija neuzlabosies. Tas, kas uzlabosies: cilvēki mācēs veidot „Excel” tabulas un salikt tajās ciparus.

Tātad valsts politikas līmenī ir jācenšas mazināt nevienlīdzību un jāgādā par to, lai arvien vairāk cilvēku pelnītu vairāk.

Tieši tā, tā ir galvenā atbilde. Valsts politikai ir jābūt balstītai uz to, ka ienākumu līmenis ir strauji jāpalielina visām iedzīvotāju grupām. Katru dienu, ko pavadām, situācija kļūst arvien sliktāka. Latvijas Kredītņēmēju asociācijas dati liecina, ka šobrīd no Latvijas iedzīvotājiem bankas un nebanku kreditētāji tiesās piedzen piecus miljardus eiro. Tā ir neticama summa, kas ir neatmaksājama. Redzu divas iespējas. Pirmā – visus parādus norakstām un atbrīvojam Latvijas iedzīvotāju ienākumus, lai tos tērētu, pērkot preces un pakalpojumus, t.i., attīstot ekonomiku. Tas varbūt izklausās ļoti radikāli, bet pasaules vēsturē parādu atcelšana ir normāla prakse. Protams, ārvalstu bankas, investori skatītos ļoti nedraudzīgi uz Latviju nākotnē, bet tas būtu lēmums iedzīvotāju interesēs.

Otrs solis – ir jāpalielina Latvijas iedzīvotāju ienākumu līmenis. Kā to izdarīt? Ir jāpalielina valsts investīcijas infrastruktūrā, veselībā, izglītībā utt. Tas savukārt nozīmē, ka ir jāatvieglo saistības, kas raksturo Latvijas dalību eirozonā. Pašreizējie noteikumi faktiski liedz valstij veidot šāda veida investīcijas, kā arī tikt ārā no nabadzības slazda, kurā iedzīvotāji atrodas. Ja skatāmies vēsturiski, kā šīs problēmas risina citās valstīs, tad valsts ir tā, kas iepludina naudu ekonomikā, sniedzot gan darba iespējas, gan attīstot infrastruktūru, kas samazina dzīves un uzņēmējdarbības izmaksas. Latvijas situācijā pie pašreizējiem eirozonas noteikumiem to ir neiespējami izdarīt, tāpēc ka viens no eirozonas noteikumiem, kas ir Māstrihtas kritērijs, liedz veidot fiskālo deficītu, kas ir lielāks par 3% no iekšzemes kopprodukta. Patiesībā praksē šis rādītājs nedrīkst būt lielāks par 1%. Tas uzreiz limitē Latvijas valsts iespējas aizņemties un iepludināt naudu ekonomikā. Līdz ar to liela daļa no risinājumiem Latvijas valsts problēmām slēpjas eirozonas noteikumos.

Jūsuprāt, būtu vairāk jāaizņemas un jāinvestē, veidojot lielāku parādu, bet attīstot tautsaimniecību? Tas būtu ieguvums ilgtermiņā?

Tieši tā, ir jāveido uz investīcijām balstīts fiskālais deficīts. Bet pateikt šo domu publiski ir gluži vai neprāts, jo tas netiek uztverts kā nopietns solis, jo Latvijā ir Fiskālās disciplīnas padome, kas fiskālā deficīta līmeni ļoti pieskata. No ES nāk imperatīvi par to, ka deficītu nedrīkst palielināt. Bēdīgi, ka Latvijas ierēdņi arī klausa, lai gan ekonomiskie risinājumi bieži vien ir pretēji tam, ko saka ES.

Iespējams, jāsāk domāt par to, kā izveidot fiskālu savienību Eiropas līmenī. Par to ir runāts pēdējos 20–30 gadus, kopš ir ieviests eiro. Ja visā Eiropā izveidotu fiskālo savienību, tad tas nozīmētu to, ka tāda valsts kā Vācija, kurai ir pozitīva tirdzniecības bilance un apmierinoši sociālie rādītāji, varētu finansiāli atbalstīt Latviju, veicot fiskālus transfērus. Šo naudu varētu izmantot, lai atrisinātu visas problēmas, kas saistītas ar nevienlīdzību un nabadzību, īstenojot iepriekšminētās investīcijas.
Taču risinājumi, par kuriem tagad domā valsts un kas ir atspoguļoti PTAC pētījumā, ir izglītības semināri iedzīvotājiem par finanšu pratību vai par ātro kredītu devēju ierobežošanu likumu līmenī.

Bet ātro kredītu popularitāte, lai gan likumdevējs ļoti ierobežo ātro kredītu devēju apetīti, tostarp aizdevumus uz 30 dienām, un neļauj pelnīt milzīgus procentus, tikai aug. PTAC dati liecina, ka nebanku sektora kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji 2018. gada 1. pusgadā patērētājiem no jauna izsniedza kredītus 309,04 miljonu eiro apmērā, kas ir par 28,45 miljoniem eiro jeb 10,14% vairāk nekā 2017. gada 1. pusgadā, kad izsniedza 280,59 miljonus eiro.

Neapšaubu, ka procentu likme ir jāierobežo, bet norādu, ka tas nav horizonts, kurā valstiski domāt. Problēma ir kā ielaista slimība, un, tikai ierobežojot procentu likmes, netiksim no tās vaļā.

Ja procentu likmi ierobežos uz 25% gadā, nelielās parādu firmas likvidēsies. Bet nabadzība ir tik liela un izteikta, ka grūti iedomāties, kā bez ātro kredītu firmām cilvēki izdzīvos. Problēma ir tik dziļa, ka bez radikāliem risinājumiem netiksim galā. Ja to nedarīs, tad problēmas kļūs lielākas un pēc pāris gadiem arvien vairāk cilvēku atradīsies parādu jūgā. Cilvēki vai nu turpinās bēgt (emigrēt), vai arī palielināsies pašnāvnieku skaits.

Avots: LVportals.lv

AUTORS: MANA BALSS

Savācam vēl rezerves parakstus par ātro kredītu reklamēšanas aizliegumu medijos un internetā!07. May (2019)

Lai kolektīvā iesnieguma autore un parakstītāji būtu droši, ka Saeimai adresētais ierosinājums par ātro kredītu reklāmas ierobežojumu iesniegšanas procesā nepiedzīvo nepatīkamu pārsteigumu, lūdzam šo iniciatīvu parakstīt tos, kas šādu ideju atbalsta, bet vēl nav to parakstījuši.

Kad iniciatīvas ir sasniegušas likumā noteikto desmit tūkstošu atbalstītāju slieksni, to virzītājiem un atbalstītājiem vienmēr tiek lūgts savākt vēl rezerves parakstus. Tas notiek tāpēc, ka Saeimas kārtības rullī par leģitīmiem kolektīvā iesnieguma parakstiem tiek definēti tādi, kurus ir devuši Latvijas pilsoņi vecumā virs 16 gadiem.

Praktiski vienmēr iniciatīvas ir parakstījuši arī kādi Latvijas nepilsoņi, ārvalstu pilsoņi, kuriem ir konti Latvijas internetbankās, vai jaunieši zem 16 gadu vecuma. Pēc ManaBalss iesniegto elektronisko parakstu pārbaudes Saeima attiecīgos parakstus „atsijā”, un to atbiruma procents ir grūti prognozējams. Pēc ManaBalss novērojumiem ap 500 rezerves paraksti ir drošs līmenis, lai iniciatīvu iesniegtu Saeimā.

Balsu vākšanas procesā ManaBalss nespēj atsijāt tikai Saeimas kārtības rullim atbilstīgos parakstus, jo tas ir iespējams vienīgi ar iedzīvotāju reģistra datu analīzes palīdzību. Tāpēc to pēc Saeimas Prezidija lūguma jau pēc kolektīvā iesnieguma nonākšanas parlamentā veic Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde.

Paredzama atšķirība ManaBalss lūgto papildus parakstu sakarā nesen bija ar iniciatīvu „Par pieminekļu cīnītājiem pret nacismu aizsardzību”, jo tā mobilizēja ļoti lielu tieši krievvalodīgo iedzīvotāju skaitu, un starp tiem ir arī vislielākais Latvijas nepilsoņu īpatsvars. Saeimā iesniegtās iniciatīvas atbalsts bija savākts ar sevišķi lielu rezervi – virs 20 tūkstošiem parakstu. Tāpēc arī pamatīgais atbirums – virs 4000 parakstu, kas sociālajos medijos izraisīja pat zināmu ažiotāžu – nekā neietekmēja šīs iniciatīvas tālāko virzību Saeimā, jo tās likumisko atbalstītāju skaits jebkurā gadījumā ievērojami pārsniedz kārtības rullī prasīto.

Pašlaik praktiski gatava iesniegšanai Saeimā ir arī iniciatīva „Nepārtrauktā glikozes monitorēšanas sistēma glābs bērnus ar diabētu no agrīno komplikāciju iestāšanās”. Tai ir arī paredzami pietiekams rezerves parakstu skaits. Tās pārstāve no Latvijas Bērnu un jauniešu diabēta biedrības komentē, ka šonedēļ un nākamās nedēļas sākumā vēl tiks precizēts iesnieguma Saeimai teksts, lai tajā ietvertu arī kaimiņvalstu pieredzi par bērnu un jauniešu diabēta monitoringu. Tas paredzami palīdzēs šā kolektīvā iesnieguma sākotnējam izvērtējumam Saeimā un tā tālākajai virzībai. Iniciatīvu parlamentā autori plāno iesniegt nākamās nedēļas beigās.

Avots: ManaBalss.lv

AUTORS: MANA BALSS

„Vieglā nauda” iedzen privātā maksātnespējā29. Mar (2019)

Pat maksātnespējas laikā parādu jūgā nonākušajam turpina nākt ātro aizdevumu reklāmas kā „labam klientam”.

Šādi pašreizējo praksi ātro aizdevumu tirgū raksturo TVNET intervētais ātro kredītu upuris. Viņa aprakstītā situācija sasaucas ar Manabalss platformā virzīto iniciatīvu par ātro kredītu reklamēšanas aizliegumu medijos un internetā.

Portāla TVNET intervētais Raitis (vārds mainīts) ir 27 gadus vecs vīrietis, kuram aiz muguras ir nodzīvoti vairāki grūti gadi – praktiski trešā daļa mūža pavadīta parādu jūgā. Kad līdz ar maksātnespējas procesa sākšanu gandrīz ir izdevies izkļūt no parādu radītajām problēmām, Raitis ir gatavs arī runāt notikušo.

Vīrietis stāsta, ka pirmais kredīts paņemts vēl 19 gadu vecumā, kad tikko bija pabeigta vidusskola. Tas ir laiks, kad ātrie kredīti kļuva populāri.

„Sākumā bija dažādas akcijas, piemēram: „Aizņemies 20 latus un atdod tikpat, turklāt vēl saņem par to piecus latus!” Bija daudzi draugi, kuri jau tā bija izdarījuši. Man tajā laikā vēl nebija izveidots konts, un tad vienā brīdī tā, it kā joka pēc, to kredītu kontu uztaisīju. Tas man neaiztikts stāvēja kādu gadu pusotru, un tad es sāku dzīvot Rīgā,” atminas Raitis.

Sākot dzīvot Rīgā, Raitis vēl nestrādāja, bet studēja. Galvenos iztikas līdzekļus jaunietim nodrošināja vecāku sūtītā nauda, tomēr kādā brīdī bija nepieciešams aizņemties.

„Bija brīdis, kad finanses kļuva „par īsu” - pietrūka ceļam uz Rīgu, tāpēc arī aizņēmos 20 latus. Tad es tos diezgan ātri atdevu, un kādu brīdi bija miers. Tad vēlāk jau pienāca brīdis, kad vajadzēja kaut kādai ballītei. ”

Drīzumā nācies saprast, ka kredītu laikā tomēr neizdosies atmaksāt, tāpēc izmantota iespēja pagarināt atmaksas termiņu. „Tad jau arī “aizgāja tas vāveres ritenis. Pirmais bija “SMSCredit”, ar to viss sākās...”

Iepriekš portālam TVNET antropologs Andris Šuvajevs stāstīja, ka reklāmas ātro kredītu jomā ir ļoti nozīmīgas. „Tas lielais piedāvājums, kas nāk no visām pusēm, liek cilvēkiem aizdomāties par tādu iespēju. Bez reklāmas, visticamāk, daudzi arī neaizdomātos par to,” teica Šuvajevs.

Raitis atzīst, ka reklāma ir spēlējusi zināmu lomu lēmumā ņemt kredītus. Raitis stāsta, ka, skatoties kādu pārraidi televīzijā, katrā pauzē bijušas ātro kredītu reklāmas.

„Šādi tu nepārtrauc domāt par to, ka ir tāda problēma, ar ko nevar tikt galā. Tā „vieglā nauda” arī atspoguļo to, kāpēc es tajā visā ieberzos. Tas bija vienkāršs veids, kā ieberzties,” tā Raitis.

„Vēl noteikti jārunā arī iekšējām pārdomām. Tagad, par to domājot, varu secināt, ka tagad noteikti nebūtu ņēmis to naudu – labāk nebūtu aizgājis uz ballīti vai varbūt būtu paprasījis draugiem.”

Pēc virknes aizvien jaunu un lielāku aizņēmumu citās aizdevumu kompānijās, lai dzēstu saistības iepriekšējās, Raitis galu galā bija griezies pēc palīdzības ģimenē, viņš stāsta TVNET. Lai atdotu parādu ģimenei, jaunietis aizbraucis strādāt uz Angliju, un tas arī bija izdevies. Tomēr pēc atgriešanās greizā „vieglo aizdevumu” loģika parāda dūkstī viņu ievilkusi atkal. Vienīgais glābiņš no tās ir bijusi privātā maksātnespēja, kuras procesā Raitis ir aizvien.

„Reiz netīšām radiniecei atklāju, ka man ir tāda problēma. Viņa piekrita, ka šo problēmu nevar uzreiz atrisināt, taču ar viņu runājot sapratu, ka ar to ir jātiek galā, un nevar būt tā, ka ir pilnīga bezizeja. Sāku internetā meklēt informāciju, kā citi cilvēki ar to tiek galā, un maksātnespēju atklāju kā iespēju izrauties no šī riteņa. Pieteicos bezmaksas konsultācijai, noskaidroju, ka mana situācija tam atbilst – ir liels parāds, turklāt man nepieder nekādi īpašumi. Tad par savām problēmām arī atklāju tuvākajiem – draudzenei, kolēģiem…”

Raitis atklāj, ka arī maksātnespējas procesa laikā viņš ne reizi nav apsvēris iespēju ņemt jaunu kredītu.

„Man bija atsevišķs e-pasts kredītiem, un visu šo maksātnespējas procesa laiku tajā man nāk arvien jauni piedāvājumi aizņemties. Jā, bija brīdis, kad es vairs viņiem nemaksāju, un man arī sāka nākt draudu vēstules. Bija arī emocionālas vēstules ar tekstu: „Sāc jauno gadu patīkami, atdod vecos parādus!” Tagad atkal ir jauni piedāvājumi, ka „tu mums esi labs klients, paņem kredītu”.

„Katrā ziņā - jā, tas pilnīgi noteikti ir darbs ar sevi, tāpēc arī gribētu citiem pateikt – ātrie un vieglie kredīti noteikti nav risinājums,” noslēdz Raitis.

Avots: TVNET

AUTORS: MANA BALSS

Ātro kredītu ierobežojumi var tikt neitralizēti25. Mar (2019)

Vairāki Saeimā virzīti priekšlikumi liecina, ka ir iespējama ātro kredītu ierobežojumu atcelšana, analizē portāla TVnet žurnālists Māris Kūrēns.

Īsi pirms vēlēšanām tika pieņemti grozījumi Patērētāju Tiesību aizsardzības likumā, kas paredzēja ātro kredītu ierobežošanu. Tomēr tagad, pēc Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa (KPV) vadītās Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas iebildumiem, ka reklāmas ierobežojumi skar arī citus biznesus, likuma grozījumi tika pieņemti otrajam lasījumam. Vairāki priekšlikumi liecina, ka ir iespējama ātro kredītu ierobežojumu atcelšana.

Viens no aktīvākajiem Patērētāju tiesību aizsardzības likuma grozījumu izstrādātājiem bija 12. Saeimas deputāts Edvards Smiltēns (LRA). Viņam ir liels nopelns, nebanku aizdevējiem nosakot 25% gada likmi.

Sarunā ar portālu TVnet E. Smiltēns sacīja, ka šie grozījumi likumā jau pašlaik tiek atcelti. “Priekšlikumi likuma grozījumiem ir paredzēti, lai visu atgrieztu atpakaļ stadijā, kad tika panākta 25% gada likme, un aizbildinājumi par medijiem ir tikai kā uvertīra, lai kardināli mainītu to, kas tika panākts īsi pirms Saeimas vēlēšanām.”

“Aizbildinājums par medijiem un reklāmas ierobežojumiem un to pārskatīšanu Artusam Kaimiņam (KPV) deva ieganstu šos likuma grozījumus noteikt Saeimas dienaskārtībā. Shēma veca un jau zināma – atrast iemeslu, kāpēc likums ir jāatver, un to nodrošināja Kaimiņš. Tagad par to saņemti dažādi priekšlikumi, kas paver daudz neskaidrību un shēmas, kā juridiski paslēpt lielus kredītprocentus, un ir mēģinājumi atgriezt visu atpakaļ tā, kā bija iepriekš,” saka Smiltēns.

Bijušais deputāts stāsta, ka pašlaik ir vērojami mēģinājumi lobēt normu, kas ļoti smalki paslēptu kredītprocentu likmi zem juridiskas konstrukcijas, nenosaucot likmes apmēru, sarežģījot likmes aprēķina metodiku.

“Pēc Ekonomikas ministrijas priekšlikuma, Latvijas Banka varētu noteikt vidējo likmi, kas patērētāju kreditēšanas jomā būtu noteikta ar koeficientu 3. Ko tas nozīmē? Ņemot vērā šā brīža likmi, to reizinātu ar trīs un iegūtu galējo kredītprocentu likmi. Ja nozarē ir augstas šīs likmes, tad tām ir potenciāls vēl kāpt,” pauž Smiltēns.

Bijušais deputāts skaidro, ka viņam ideja par 25% likmi radusies pēc sarunām ar Francijas politiķiem. Ar šādu procentu likmi cilvēks gūst zināmas garantijas, ka viņam nebūs jāpārmaksā milzīgas summas, turklāt aizdevējiem tiek uzlikts atbildības slogs gadījumā, ja tie neizvērtē klienta maksātspēju.

“Ja aizdevējs neizvērtē klienta maksātspēju un ir pieļāvis to, ka klients slīkst parādos, tad ir ierobežojums 25%, un vairāk no cilvēka paņemt nevar, tādējādi zaudējumi paliek uz aizdevēja pleciem. Šie grozījumi ir balstīti uz Centrāleiropas valstu labajiem piemēriem, un otrkārt, tie neļauj izputēt patērētājam,” saka Smiltēns.

Ideja reizināt vidējo likmi ar koeficientu trīs faktiski ļauj procentu likmei pārsniegt 100%, faktiski ļaujot atgriezties pie vecā regulējuma.

“Acīmredzot ātro kredītu miljonāri, kuri iegulda 15 miljonus medijos, kuri zināmā mērā diktē mediju iespējas, ir uzlauzuši vārtus uz politiskajām partijām un guvuši atsaucību.

Ņemot vērā, ka līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām vēl ir gandrīz četri gadi, tāpēc tas tiek darīts tieši tagad. Ja arī būs skandāls, tad līdz nākamajām vēlēšanām tam vairs nebūs nekādas ietekmes. Un esmu dzirdējis, ka Saeimā vairākums ir gatavi atbalstīt grozījumus likumā,” pauž Smiltēns, kurš piebilst, ka ir vērojams “absolūts politiskais ātro kredītu lobijs”.

Antropologs Andris Šuvajevs portālam TVnet pauž, ka zināms risks, ka grozījumus Patērētāju Tiesību aizsardzības likumā varētu atcelt, pastāv. Skatoties uz piedāvājumiem un priekšlikumiem, kā mainīt likuma grozījumus, ir daļa, kas ir saprātīgi, un ir daļa, kas ir mazāk saprātīgi.

“Galvenais iebildums ir tāds, ka esošā dienas likme – 0,07% būs kaitīga patērētājiem, jo ātro kredītu sniedzējiem būs jādod kredīti uz ilgāku laika posmu. No ekonomiskā skatu punkta tā tas ir, līdz ar to pastāv iespēja, ka cilvēkiem būs jābūt parādsaistībās ilgāku laiku. Galvenā problēma ir tā, ka tam, kam tik tiešām būs nepieciešams aizņemties, tās iespējas vairs nebūs. Saistībā ar par to tiek runāts vismazāk,” saka A. Šuvajevs.

Ekonomikas ministrijas piedāvājums paredz mainīt gada procentu likmi un pielāgot to tirgus dinamikai.

“Problēma ir tā, ka tas ir kreditoriem draudzīgs solis, jo likme mainīsies, ņemot vērā norises tirgū. Ja būs labi laiki, tad likme būs zemāka, bet, ja laiki būs sliktāki, tad likme attiecīgi būs augstāka. Ir dažādi faktori, par ko jādomā uz priekšu. Būtu svarīgi nepieļaut Ekonomikas ministrijas piedāvājumu piesaistīt šo likmi tirgus procesiem – likmei jābūt fiksētai,” uzsver A. Šuvajevs.

Saistībā ar ātro kredītu nozari A. Šuvajevs arī pauž bažas. Viņš norāda, ka nebanku sektora draudi, ka ceturtdaļmiljons cilvēki pie esošā regulējuma tiks izslēgti no "ātro kredītu" pakalpojumiem, ir nopietni.

“To ir ļoti nepatīkami pieņemt, bet, kā jau esmu teicis, tik ilgi, kamēr cilvēki būs nabadzīgi, pieprasījums [pēc ātrajiem kredītiem] pastāvēs,” tā A. Šuvajevs.

Būtiski atzīmēt, ka ātro kredītu devēji jau pašlaik ir atraduši veiksmīgu veidu, kā apiet likumos noteiktos ierobežojumus. Kā izpētījuši Re:Baltica žurnālisti, gandrīz divas trešdaļas cilvēku nespēj atmaksāt kredītu uzreiz, tāpēc to pagarina. Grozījumi Patērētāju Tiesību aizsardzības likumā paredz, ka atmaksas termiņu drīkst pagarināt vairs tikai divas reizes.

Shēma šāda: aizņemies “bezmaksas” kredītu par 200 eiro, nevarēji atdot un divas reizes pagarināji. Ja katrs termiņa pagarinājums maksā 15 eiro, tad beigās jāatdod 230 eiro. Jāpiebilst, ka pagājušā gada pirmajā pusgadā trīs un vairāk reizes kredītus pagarināja gandrīz puse klientu.

Pirms trim gadiem Saeima noteica, ka kopējās kredīta izmaksas nedrīkst pārsniegt pamatsummu divas reizes. Ar šādu soli Saeima centās panākt kredītu atmaksas termiņu pagarinājumu skaita ierobežošanu.

Tomēr ātro kredītu devējiem izdevās atrast veidu, kā apiet noteiktos ierobežojumus. Termiņu pagarinājumi tika pārveidoti par minimālajiem maksājumiem no kredītlīnijas.

Tā, piemēram, pirms Ziemassvētkiem viens no aizdevējiem piedāvāja aizņemties 3000 eiro lielu aizdevumu uz 60 dienām. Ja divu mēnešu laikā nav iespējams atmaksāt šo summu, tad aizdevums tiek pārveidots par kredītlīniju ar minimālo maksājumu ar 2,5% likmi no pamatsummas un komisijas maksu.

Šādi, uz ilgāku periodu aizņemoties 3000 eiro, pēc gada procentos būs nomaksāti 1970 eiro, bet samaksātā parāda pamatsumma būs vien 730 eiro. Pēc pusotra procentos būs samaksāti 2900 eiro, bet pamatsumma – 1000 eiro.

Un tāpat – no aizlienētajiem 3000 eiro pusotra gada laikā būs samaksāti 3900 eiro, bet pamatparāda summa joprojām būs gandrīz divi tūkstoši.

Šādas summas ir astronomiskas, jo nebanku aizdevēju procentu gada likme ir aptuveni 100%, kamēr bankās patēriņa kredītu procentu likme ir daudz zemāka – 20-30%.

Citos aizdevējos, aizņemoties 500 eiro uz četriem gadiem, atmaksāt var nākties pat vairāk nekā 2000 eiro. Bankās, aizņemoties tikpat vērtu patēriņa kredītu, būtu jāatmaksā daudz mazāka summa.

Iepriekš vēstīts, ka diskusijas par Patērētāju tiesību aizsardzības likuma grozījumu pieņemšanu raisīja plašas diskusijas vēl iepriekšējā Saeimas sasaukumā. Nebanku aizdevēji pauda bažas, ka šādi grozījumi liks daudziem aizdevējiem pamest tirgu. Priekšlikumi likuma grozījumiem tika pieņemti līdz 1. martam.

Avots: TVnet.lv

AUTORS: MANA BALSS