Pārstāvis: Tamāra TrockaPublicēta: 01. Jun (2020)

APMAKSĀT KOMANDĒJUMUS VISA VEIDA DARBA ŅĒMĒJIEM
Iniciatīva tiks iesniegta Latvijas Republikas Saeimā

10'000
96
Jau parakstījuši 96
9'904

Ja darbiniekam nav līgumā noteikta konkrēta darba vieta, bet gan mobilā darba vieta, tad patlaban negodprātīgi darba devēji var cilvēku aizsūtīt komandējumā, neapmaksājot saistītos izdevumus.

Tāpēc piedāvāju grozīt Darba likumu, uzliekot darba devējām par pienākumu nodrošināt darbiniekam dzīvesvietu, ēdināšanu un ceļa izdevumu segšanu, kā arī dienas naudu neatkarīgi no tā, vai viņam ir piešķirta mobilā darbā vieta, vai nav. Jo pēc būtības darbinieka nosūtīšana uz citu apdzīvotu vietu ir komandējums. Tāpat darbinieka nosūtīšanu darbā uz citu vietu līdz diviem mēnešiem ir nepieciešams pielīdzināt komandējumam. Un sniegt tādu aizsardzību un garantijas, kuras paredz MK noteikumi nr. 969 "Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi".

Tas pasargās darbiniekus no darba devēja uzteikuma pēc nesamērīgām uzstādītajām prasībām, padarīs darbā vidi drošāku un parastos darba ņēmējus – aizsargātākus pret darba devēju negodpratīgumu un darba uzteikumu. Tas atvieglos arī slodzi valsts budžetam, jo būs mazāk bezdarbnieka pabalsta saņēmēju, kādi diemžēl ir arī cilvēki, kuri neredz jēgu turpināt darbu negodprātīgos, netaisnos apstākļos.

Iniciatīvas jaunumi

Vai darbinieku tiesības mobilos darba apstākļos tiek nodrošinātas pietiekami?10. Aug

Šādu jautājumu un acīmredzamu atbildi, ka – "nē tiesības netiek nodrošinātas" aktualizē izvērsta publikācija "Latvijas Avīzē" par kāda muitnieka nosūtīšanu pildīt darba pienākumus, tērējot tam savu naudu un laiku, kas pēc tam netiek kompensēts.

Šī lieta tiek skatīta nu jau vairākās tiesās, un norāda arī uz iniciatīvas "Apmaksāt komandējumus visa veida darba ņēmējiem" aktuālumu. Iniciatīvā runa ir par problēmsituācijām mobilā darba apstākļos privātajā sektorā, tomēr acīmredzot tas pats attiecas arī uz darbu un dienestu publiskajā sektorā.

Pilnvērtīgam ieskatam un problēmas analīzei šeit pārpublicējam visu "Latvijas Avīzes" rakstu. Katrā ziņā – ja atbalsti šīs iniciatīvas prasību, tad dalies ar šo iniciatīvu sociālajos tīklos!

Cik tālu darba devējs var sūtīt darbinieku uz darbavietu un par ceļā pavadīto laiku nemaksāt un neko nekompensēt? Šāds jautājums rodas pēc kādas interesantas tiesvedības, kur bijušais muitnieks tiesājas ar Valsts ieņēmumu dienestu, raksta "Latvijas avīze".

Senāta Administratīvo lietu departaments nesen nosprieda atcelt Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar ko tika noraidītas bijušā muitnieka Romāna Vanaga pretenzijas pret savu darbavietu par nepamatoto norīkošanu darbā tālu no dzīves vietas, atpūtas trūkumu un transporta kompensācijām.

Lieta nodota jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai. Šī lieta, iespējams, var kļūt par precedentu arī citiem darba ņēmējiem, tāpēc pamatīgi izstāstāma.

Rajona tiesa nostājas muitnieka pusē

R. Vanags bija civildienesta ierēdnis Valsts ieņēmumu dienestā (VID), bija muitas kontroles punkta vecākais muitas uzraugs Latgalē un līdz 2016. gada 1. decembrim strādāja pie skenera muitas kontroles punktā Silenē. 1. decembrī VID paziņoja par viņa rotāciju uz citu muitas kontroles punktu – Daugavpilī, pēc divām nedēļām – ka pēc mēneša viņu pārcels vēl uz citu – Vientuļiem.

Nākamā gada janvāra beigās Vanags nosūtīja sūdzību VID ģenerāldirektorei, lūdzot atcelt rīkojumu par rotāciju un kompensēt zaudējumus, kas saistīti ar degvielas iegādi, kā arī izmaksāt kompensāciju par transportlīdzekļa nolietojumu un ekspluatācijas izdevumiem.

2017. gada 2. marta vēstulē ģenerāldirektore norādīja, ka pieteicēja norīkojums pildīt dienestu Vientuļu muitas kontroles punktā bija pamatots un likumīgs un kompensācija par nokļūšanu dienesta pienākumu pildīšanas vietā pieteicējam nepienākas.

Vienlaikus Vanags tika informēts, ka viņš no 2017. gada 1. marta tiks norīkots pildīt dienestu Daugavpils muitas kontroles punktā.

Tad Vanags vērsās Finanšu ministrijā, lai apstrīdētu šo VID ģenerāldirektores lēmumu, bet ministrija apstrīdēšanas iesniegumu noraidīja.

Bet Vanags nepadevās un vērsās administratīvā rajona tiesā un lūdza atcelt Finanšu ministrijas lēmumu un atlīdzināt 3829,93 eiro.

Tiesa atzina ministrijas lēmumu par prettiesisku un uzlika pienākumu atlīdzināt pieteicējam zaudējumus 654,93 eiro, kā arī uzlika pienākumu ministrijai rakstveidā atvainoties pieteicējam par viņa tiesību aizskārumu.

Apgabaltiesa: valstij taisnība

Tad savukārt Finanšu ministrija ar apelācijas sūdzību vērsās administratīvajā apgabaltiesā, kura 2018. gada 20. septembrī nostājās ministrijas pusē.

Apgabaltiesas argumenti bija vairāki, viens no tiem – piekrītot ieņemt vecākā muitas uzrauga amatu attiecīgajā vietā, Vanagam bija jārēķinās ar to, ka viņš var tikt norīkots pienākumu pildīšanai ikvienā šīs daļas muitas kontroles punktā.

Tā kā Vanags tika norīkots veikt dienesta pienākumus 196 kilometru attālumā no dzīvesvietas, iestādei bija jānovērtē, vai ar šādu rīcību netiek būtiski ierobežotas pieteicēja cilvēktiesības. Tiesa secināja, ka netika būtiski pārkāptas.

Laikā no 2017. gada 15. janvāra līdz 1. martam (44 diennakšu laikposmā) pieteicējs ceļā uz darba vietu un atpakaļ pavadījis aptuveni 50 stundas, un tas neesot būtiski ietekmējis Vanaga tiesības uz ģimenes dzīvi.

Transporta izdevumus valsts civildienesta ierēdnim par sava transportlīdzekļa lietošanu kompensē tikai tad, ja transportlīdzeklis tiek lietots komandējuma vai dienesta vajadzībām.

Bet Vanags nebija norīkots amata pienākumu izpildei ārpus pastāvīgās dienesta vietas, tāpēc viņa norīkojumu veikt amata pienākumus citā muitas kontroles punktā neesot pamata atzīt par nosūtīšanu komandējumā. Tāpat pieteicējs neizmantoja savu transportlīdzekli amata pienākumu pildīšanai.

Tāpat tiesa nekonstatēja tādus apstākļus, kas dotu tiesisku pamatu Vanaga gadījumu atzīt par izņēmumu īpašu, ārkārtas apstākļu vai nesamērīgu seku dēļ. Sava transportlīdzekļa izmantošana, lai nokļūtu no dzīvesvietas uz darba vietu, Latvijā ir samērā izplatīta parādība. Vanaga norādītās neērtības viņam bija jāpacieš 10 reizes laikā no 2017. gada 15. janvāra līdz 1. martam, kas nav ilgs laika posms.

Vanags, norādot, ka izdevumi par degvielu šajā laikā bija nesamērīgi lieli, iesniedzis maksājuma dokumentus par degvielas iegādi 499,73 eiro. Tiesa konstatēja, ka iegādāta degviela par minēto summu, taču nav iesniegti pierādījumi, ka šī degviela iztērēta nokļūšanai dienesta pienākumu pildīšanas vietā un atpakaļ.

Tāpat tiesas lēmumā minēti citi argumenti.

Muitnieka sūdzība

Vanags iesniedza kasācijas sūdzību par apgabaltiesas spriedumu, minot vairākus argumentus. Tajā skaitā – viņaprāt, apgabaltiesa nav pareizi interpretējusi tiesības uz ģimenes dzīvi un nav ņēmusi vērā, ka Vanags zaudēja iespēju aktīvi piedalīties ģimenes dzīvē.

Pēc muitnieka aprēķiniem, atskaitot miega stundas un brīvdienas, viņš ceļā uz dienesta pienākumu pildīšanas vietu un atpakaļ zaudēja 31% laika, ko viņam atbilstoši Satversmei bija tiesības veltīt ģimenes dzīvei.

VID uzskatīja, ka spriedums ir pamatots un objektīvs: amatpersona, kurai ir mobila darba vieta, nevar paļauties, ka tā netiks norīkota pienākumu izpildei citā muitas kontroles punktā.


Kā ir Eiropas Savienībā?

Tiesas materiālos lasāms arī par citu valstu pieredzi. Eiropas Savienībā (ES) ceļā uz darba vietu un no darba vietas pavadītais laiks parasti netiek uzskatīts par darba laiku, jo personas ar noteiktu darba vietu var pašas brīvi izvēlēties dzīvesvietu, tādējādi nosakot attālumu no savas dzīvesvietas līdz darba vietai, un tās var brīvi organizēt un izmantot ceļā pavadīto laiku, nododoties savām interesēm.

Līdz šim vienīgā lieta, kurā ES Tiesa par darba laiku atzinusi arī laiku, kas pavadīts ceļā no mājām uz darba vietu un atpakaļ, ir “Tyco” lieta. Tajā bija jautājums par darba laiku darbiniekiem, kuri veica drošības aprīkojuma uzstādīšanu un funkcionēšanas nodrošināšanu dažādās vietās.

Šiem darbiniekiem vismaz vienu reizi nedēļā bija jāierodas uzņēmuma birojā, lai paņemtu aprīkojumu, kas nepieciešams darba veikšanai. Pārējās dienās viņi pārvietojās tieši no savas dzīvesvietas uz vietām, kurās viņiem bija jāveic darba pienākumi.

ES Tiesa uzskatīja, ka attiecībā uz laiku, kas pavadīts ceļā no mājām līdz pirmajam klientam un no pēdējā klienta atpakaļ uz mājām, ir izpildīti visi trīs kritēriji, kuri jākonstatē, lai konkrētu laikposmu atzītu par darba laiku.

Pirmkārt, tiesa atzina, ka šie laikposmi jāuzskata par tādiem, kuru laikā darbinieki veic savu darbu vai pilda pienākumus, jo pārvietošanās, lai ierastos pie darba devēja noteiktajiem klientiem, ir nepieciešams līdzeklis, lai šie darbinieki varētu sniegt pakalpojumus šiem klientiem.

Otrkārt, ņemot vērā faktu, ka darba devējs noteica darbinieku pārvietošanās marš­rutu un viņiem pārvietošanās laikā nebija iespējas brīvi rīkoties ar savu laiku un nodoties savām interesēm, tiesa lēma, ka darbinieki šajā laikā bija darba devēja rīcībā.

Treškārt, tiesa atzina, ka darbinieki minētās pārvietošanās laikā atradās darbā. Tiesa norādīja: ja pārvietošanās ir darbinieka, kuram nav noteiktas vai pastāvīgas darba vietas, statusa neatņemama sastāvdaļa, šādu darbinieku darba vieta nevar tikt reducēta tikai līdz klientu telpām.

“Tyco” lietā bija ņemts vērā arī tas, ka konkrētajā situācijā tieši darba devēja lēmuma – slēgt reģionālos birojus – dēļ darbinieki bija zaudējuši iespēju brīvi noteikt attālumu starp viņu dzīvesvietām un parasto savas darba dienas sākuma un beigu vietu.

Līdz ar to tiesa uzskatīja, ka šāda lēmuma radīto seku smagumu nevar pilnībā uzlikt darbiniekiem.

Senāts ieklausās viedokļos

Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departaments pirms sava sprieduma bija lūdzis viedokli virknei iestāžu un speciālistu.

Labklājības ministrija un Valsts darba inspekcija norādīja, ka uz izskatāmo lietu nav attiecināmi no “Tyco” lietas izrietošie principi, jo faktiskie apstākļi atšķiras: amata aprakstā bija noteikta pastāvīga dienesta pienākumu pildīšanas vieta; pirm­šķietami Vanagam bija iespēja brīvi organizēt un izmantot ceļā pavadīto laiku, tādēļ nav konstatējams kritērijs, ka viņš šajā laikā bija darba devēja ­rīcībā; ­konkrētā amata dienesta specifika bija saistīta ar pienākumu izpildi kādā noteiktā muitas punktā.

Savukārt Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) norādīja, ka būtu nepieciešams izvērtēt, vai vairāku darba vietu noteikšana amata aprakstā faktiski nav vērsta uz to, lai iestāde varētu izvairīties no pienākuma maksāt komandējuma naudu un segt ar komandējumiem saistītos izdevumus.

Arodbiedrība arī norādīja, ka no Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izriet, ka darba laika jēdzienu veido trīs elementi jeb kritēriji: darbiniekam jābūt darbā; darbiniekam jābūt darba devēja rīcībā; darbiniekam jāveic savs darbs vai jāpilda pienākumi.

Visiem minētajiem elementiem jāpastāv vienlaikus, bet, ja kāds no kritērijiem neizpildās, attiecīgais laikposms uzskatāms par atpūtas laiku. Ja tā, tad varot secināt, ka Vanags, pārvietojoties no mājām uz dienesta pienākumu pildīšanas vietu, faktiski bija darbā, darba devēja rīcībā un veica darba pienākumus, secināja LBAS.

No ekspertiem izskanēja arī viedoklis, ka laiku, ko Vanags pavadīja ceļā uz dienesta pienākumu pildīšanas vietu apmēram 200 km attālumā, uz kuru pieteicējs bija norīkots pret savu gribu un pamatojoties tikai uz darba devēja iniciatīvu, būtu sarežģīti uzskatīt par pilnvērtīgu atpūtas laiku.

Tam gan iebilda Finanšu ministrija un VID: Vanags ceļā uz dienesta pienākumu pildīšanas vietu neesot atradies pakļautības attiecībās ar darba devēju un nevar pildīt amata pienākumus.

Vēl VID norādīja: iestāde ir tiesīga jebkuru Latgales muitas kontroles punktu daļā nodarbināto muitas uzraugu norīkot uz jebkuru šīs daļas muitas kontroles punktu.

Parasti iestāde, ņemot vērā amatpersonas dzīvesvietu, nosakot, kurā muitas kontroles punktā tai būs jāpilda pienākumi, un parasti Daugavpils apkārtnē dzīvojošie muitas uzraugi netiekot norīkoti pienākumu pildīšanai Vientuļu muitas kontroles punktā.

Taču Vanaga gadījumā bijušas aizdomas par nopietniem pieļautiem pārkāpumiem un iespējamu korupciju, tāpēc neesot bijis iespējams Vanagu norīkot pienākumu pildīšanai nevienā tuvākā muitas kontroles punktā.

Atzinumu sniedza arī Valsts darba inspekcija (VDI), no kuras ieteikumiem izriet – optimāls darba aizsardzības modelis jāizstrādā darba devējam, organizējot darbu tā, lai tiktu īstenoti gan institūcijas uzdevumi un funkcijas, gan darbiniekam tiktu nodrošināti droši un veselībai nekaitīgi darba apstākļi, kā arī tiktu ievērotas Darba likuma prasības par darba un atpūtas laiku.

Ja darbiniekam ir jāveic darba pienākumi tālu no dzīvesvietas, darba devējs var noteikt darbiniekam summētā darba laika organizāciju, tādējādi nodrošinot, ka darbiniekam katru dienu nav jāmēro ceļš uz darba vietu un atpakaļ. Ja darba devējam ir vairākas struktūrvienības, būtu optimāli, ka darba devējs pieņemtu darbā darbiniekus, kuru dzīvesvieta atrodas tuvāk darba vietai.

Savukārt ceļā pavadītais laiks saskaņā ar Darba likumu nav uzskatāms par darba laiku. Lai nodrošinātu darbinieka tiesības uz atpūtu situācijā, kad darba vieta ir tālu no dzīvesvietas, inspekcijas ieskatā darba devējs var darbinieku nodrošināt ar dienesta dzīvojamo platību vai autotransportu, kas nogādātu uz darba vietu un atpakaļ.

Senāts norāda, ko apgabaltiesa nav vērtējusi

Senāts spriedumā pauž uzskatu, ka apgabaltiesa pareizi izvērtējusi, ka Vanagam bija jārēķinās, ka viņu var norīkot darbā uz jebkuru citu Latgales muitas punktu, ka ceļā pavadītais laiks nav būtiski ietekmējis tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, ka Vanagam nepienākas kompensācija par personīgā automobiļa lietošanu.

Bet Senāts secināja, apgabaltiesa nav vērtējusi Vanaga argumentus par tiesībām uz atpūtu. Muitnieks tiesai bija norādījis, ka ceļā uz dienesta pildīšanas vietu Vientuļu muitas kontroles punktā un atpakaļ viņam katru reizi bija jāpavada divarpus stundas vienā virzienā, kas būtiski samazināja laiku atpūtai starp maiņām, un faktiski tādā veidā viņa darba laiks tika pagarināts par piecām stundām vienā maiņā.

Bija ierobežotas viņa iespējas pienācīgi atpūsties, gan būtiski samazinātas iespējas pavadīt brīvo laiku pēc saviem ieskatiem, arī pilnvērtīgi piedalīties ģimenes dzīvē, ko Vanags īpaši uzsvēris.

Kā var saprast no Senāta sprieduma, tieši atpūtas laiks kontekstā ar darba laiku ir tas, kāpēc apgabaltiesai pie Vanaga lietas jāatgriežas. Tas nav vienkāršs jautājums: ir jāņem vērā objektīvas, specifiskas lietas, apstākļi, dažādas normas un tiesības, likumi, ir vieta interpretācijām, lai netiktu pazaudēta jēga, būtība un nenonāktu līdz absurdam.

Senāts uzsver, ka tas, cik lielā mērā darbiniekam saglabājas iespēja savu dzīvesvietu pielāgot darba vietu atrašanās vietām un līdz ar to arī pašam nodrošināt pietiekamu laiku kvalitatīvai atpūtai, ir atkarīgs no vairākiem apstākļiem.

Pirmkārt, to ietekmē tas, cik tālu šīs vairākās darba vietas atrodas viena no otras. Jo tuvāk tās viena otrai atrodas, jo vieglāk personai ir pašai nodrošināt to, lai tās dzīvesvieta atrastos saprātīgā attālumā no visām darba vietām.

Otrkārt, ja vairākās darba vietas neatrodas tuvu viena otrai, tad nozīme ir arī tam, cik paredzama ir darba vietas maiņa, cik bieži tās tiek mainītas un vai darbiniekam ir iepriekš zināms, cik ilgi viņam būs jāstrādā konkrētajā darba vietā. Jo lielāka neparedzamība un nenoteiktība, jo mazāk iespējams personai pielāgot savu privāto dzīvi šādiem neparedzamiem un mainīgiem apstākļiem.

Tāpat, ja vairākas darba vietas neatrodas tuvu viena otrai, nozīme ir arī tam, vai darba devējs īsteno kādus kompensējošus pasākumus (nodrošina aizvešanu līdz darba vietai, naktsmītni), kas palielina darbiniekam iespējas atpūsties, esot ceļā, vai atpūsties darba devēja nodrošinātā naktsmītnē. Senāts secināja, ka no dažādo apstākļu mijiedarbības ir atkarīgs tas, vai ceļā pavadītais laiks ir ieskaitāms darba laikā vai atpūtas laikā.

Senāts papildus vērš apgabaltiesas uzmanību, ka tiesību normās nav noteikts maksimālais pieļaujamais darba vietu atrašanās attālums vai maksimālais pieļaujamais ceļā pavadītais laiks. Tiesa iesaka izmantot datus par to, cik ilgu laiku cilvēki parasti pavada ceļā uz darba vietu.

Piemēram, 2019. gadā ES darbinieki ceļā uz darba vietu vidēji pavadījuši 25 minūtes vienā virzienā. Latvijā šis laiks bijis ilgāks – 33 minūtes. Vienlaikus Latvijā vairāk nekā 80% darbinieku pavadīja ceļā uz darba vietu laiku, kas bija mazāks par stundu vienā virzienā.

Tāpat Senāts spriedumā min arī citus argumentus. Tiem tad jaunā lietas izskatīšanā būs jāpievēršas Administratīvajai apgabaltiesai.

Avots: Latvijas Avīze

_______________________________________

Lūgums no ManaBalss komandas:

Tā kā interesējies par šo ziņu un visdrīzāk esi arī ManaBalss plašās kopienas dalībnieks/-ce, mēs būtu ļoti pateicīgi, ja Tu ziedotu platformas darbības uzturēšanai.

Arī Tavi ziedojumi palīdz nodrošināt lielo "aizkulišu" darbu, ko prasa pilsonisko iniciatīvu reālas ietekmes panākšana. Ar 54 pēc pilsoņu iniciatīvām mainītiem likumiem kopš 2011. gada ap ManaBalss platformu radītā pilsoniskās līdzdalības ekosistēma ir unikāli sekmīga pasaules mērogā.

Tās efektivitāte izriet no platformas ManaBalss darba augstās kvalitātes un iesaistīto pušu uzticības pret to, ko mēs arī kopā ar Tevi darām. Mūsu kopējam darbam salīdzinoši ir pat ļoti liela atsaucība, un pret to ar cieņu izturas politiķi, ministrijas un citas publiskā sektora iestādes, amatpersonas, juristi un dažādu jomu eksperti, nevalstiskās organizācijas un mediji. Tomēr dažām idejām patīk stiept gumiju, un noturīga to pārstāvniecība prasa laiku.

Arī Tu esi lieliska Latvijas sasnieguma un spēcīga stāsta daļa! Ļauj tam skanēt arī turpmāk – iesaisties, balso, dalies ar ManaBalss iniciatīvu ziņām soctīklos, rosini savas iniciatīvas. Un apsver arī iespēju atbalstīt mūsu darbu ar ziedojumu!

AUTORS: MANA BALSS