Pārstāvis: Pēteris BuksPublicēta: 09. Mar (2017)

PAR LABU NĀVI - EITANĀZIJAS LEGALIZĒŠANA
Iniciatīva tiks iesniegta Latvijas Republikas Saeimā

10'000
4'125
Jau parakstījuši 4'125
5'875

Eitanāzija ir ar nolūku izraisīta otra cilvēka nāve ar mērķi atvieglot nenovēršamas un neatgriezeniskas viņa sāpes un ciešanas. Tā tiek pielietota, ja neārstējami slims cilvēks cieš neizturamas sāpes vai arī ir dziļā bezapziņā bez cerībām uz atlabšanu, un tā dod iespēju cilvēkam cieņpilni beigt savu dzīvi, nekļūstot par apgrūtinājumu sev un citiem. Aktīvā eitanāzija ietver nāvējošu substanču vai citu nāvējošu līdzekļu izmantošanu. Parasti tā ir kādas letālas injekcijas ievadīšana cilvēka organismā. Par eitanāziju netiek uzskatīta, bet līdzīga tai ir ārsta asistēta pašnāvība - ārsts pacientu apgādā ar nepieciešamajām zināšanām un / vai līdzekļiem pašnāvības veikšanai. Pats būtiskākais – eitanāzijai jābūt diagnostiski pamatotai un brīvprātīgai – pēc paša slimnieka lūguma vai viņa tuvinieku lūguma, ja slimnieks ir bez apziņas un bez cerībām to atgūt.

Iniciatīvas mērķis ir eitanāzijas legalizēšana Latvijā. Šobrīd aktīva brīvprātīga eitanāzija ir atļauta tādās Eiropas valstīs kā Beļģija, Luksembruga un Nīderlande. Savukārt ārsta asistēta pašnāvība ir legāla Šveicē un tādos ASV štatos kā Kalifornija, Oregona, Vašingtona, Montana un Vermonta.

Aktīvās eitanāzijas un ārsta asistētas pašnāvības atļaušanas ieguvums būs iespēja neārstējami slimiem cilvēkiem brīvprātīgi pārtraukt savas ciešanas.

Iniciatīvas parakstītāji 4'125

Iniciatīvas jaunumi

Igaunietei atļauj eitanāziju25. Jan

Bijusī deju skolotāja un četru bērnu māmiņa Jane Paberita no Igaunijas Austrumviru apriņķa ir pirmā igauniete, kas saņēmusi oficiālu atļauju eitanāzijai, ziņo KasJauns.lv. Šī ziņa sasaucas arī ar ManaBalss platformā virzīto iniciatīvu.

Viņa sirgst ar neārstējamo Šarko slimību, kas apmēram trīs gadu laikā cilvēku pilnībā paralizē, viņu atstājot pie pilna apziņas, un beidzas ar nāvi. Slavenais britu zinātnieks Stīvens Hokings (1942-2018) ar Šarko slimību gan sadzīvoja 55 gadus, un šai laikā guva arī pasaules slavu, norāda portāls.

Igauniete ir saņēmusi atļauju labprātīgai pašnāvībai ar citu cilvēku (mediķu) palīdzību. Eitanāzija ir gadījumā, ja ārsts pacientam iešļircē nāvējošus medikamentus, bet pašnāvība ar mediķu palīdzību ir gadījumā, ja mediķis pacientam priekšā noliek nāvējošu medikamentu devu, kuru viņš izdzer. Tieši šo otro variantu arī izvēlējusies veikt Jane, vēsta Igaunijas televīzijas raidījums “Pealtnägija” (“Aculiecinieks”), kurš pēdējā gada laikā sekojis līdzi Janes dzīvei.

Sieviete būs pirmā eitanāzijas tūriste no Igaunijas, kura ieradīsies kādā klīnikā netālu no Cīrihes Šveicē, lai veiktu legālu pašnāvību. Šveice praktiski ir vienīgā valsts pasaulē, kur eiropieši var labprātīgi mediķu uzraudzībā aiziet no dzīves, lai izbēgtu nenovēršamai nāvei no neārstējamas slimības. Teorētiski šādi aiziet no dzīves pilsoņi no citām Eiropas Savienības valstīm var arī Beļģijā un Holandē, bet tur to neatbalsta un nepraktizē. Jane sirgst ar neārstējamu muskuļu slimību - Amiotrofā laterālā sklerozi jeb Šarko slimību, kas tā nodēvēta franču ārsta Žana Martina Šarko vārdā.

Tā ir strauji progresējoša, vienmēr letāla neiroloģiska slimība, kuras laikā novēro augšējo kustību neironu sairšanu. Tā rezultātā rodas neiromuskulāro signālu pārvades traucējumi - muskuļu kustība kļūst aizvien grūtāka, līdz iestājas pilnīga ķermeņa, tai skaitā arī runas un elpošanas, paralīze. Tikmēr cilvēka intelektuālās spējas slimības laikā ir pilnīgi saglabātas, tāpat kā uztveres, redzes, dzirdes, taustes, ožas orgānu darbība, un tas pēc Janes teiktā esot visbriesmīgākais – būt pilnīgi paralizēts pie skaidras apziņas.

Amiotrofā laterālā skleroze pieder pie retajām slimībām. ALS slimnieki izdzīvo vidēji 39 mēnešus, tikai 4% nodzīvo ilgāk par 10 gadiem. Tomēr slavenais fiziķis Stīvens Hokings ar šo slimību nodzīvoja 55 gadus pēc diagnozes noteikšanas, kas ir unikāls gadījums. Vidēji šo slimību konstatē divos gadījumos uz miljons iedzīvotāju. Janei šo slimību konstatēja pirms diviem gadiem, un tas nozīmē, ka viņas nāves stunda varētu iestāties aptuveni pēc gada.

Jane saka, ka nav drosmīga, bet viņu mierina doma, ka viņa nenomirs no šīs šausmīgās slimības. “Vienīgais, kas mani uztur pie dzīvības ir tas, ka man līdz galam nevajadzēs iet ar šo slimību, Ne mūsu sabiedrība, ne medicīna, ne sociālās sistēma nav gatava noņemties ar tādiem slimniekiem kā es,” saka nedziedināmi slimā sieviete un turpina: “Kad es pati par sevi vairs nespēšu parūpēties, tad būs manas dzīves robeža, cilvēka cienīga. Tas, kas man pašlaik visvairāk žēl ir tas, ka vasarā sāka pazust runas spējas. Atsevišķas skaņas un pati balss kļūst zemāka, monotona, klusa. Brīnumaini pie kā tik cilvēks nepierod! Protams, ir grūti, bet es tieku galā”.

Lai Austrumviru apriņķa iedzīvotāja varētu veikt legālu pašnāvībai viņai jāsavāc 10 000 eiro (tik maksā pati procedūra). Pusi sponsorē klīnika, jo runa ir par neārstējamu slimību, bet otra puse jāsavāc pašai Janai, kura teic, ka tas nebūs šķērslis, lai veiktu pašnāvību. Jau parakstīts līgums un tas notiks martā.

Pašlaik Jane dzīvo kopā ar 16 gadus veco meitu Marleēnu un iztiek no 430 eiro valsts pabalsta. Lai Autrumviru apriņķa iedzīvotāja varētu veikt legālu pašnāvībai viņai jāsavāc 10 000 eiro (tik maksā pati procedūra). Pusi sponsorē klīnika, bet otra puse jāsavāc pašai Janai, viņas radiem un draugiem. Sieviete teic, ka nauda nebūs šķērslis, lai veiktu pašnāvību – līgums ar Šveices klīniku jau ir noslēgts un liktenīgais lēmums realizēsies šā gada martā.

Tikmēr Latvijā jau teju divus gadus sabiedrības iniciatīvu portālā ManaBalss.lv vāc parakstus, lai pie mums legalizētu eitanāziju. Līdz publikācijas brīdim zem iniciatīvas “Par labu nāvi – eitanāzijas legalizēšana” savākti 3214 paraksti no nepieciešamajiem 10 000, lai to varētu iesniegt izskatīšanai Saeimā.

Toreiz – 2017. gada pavasarī ‒ veselības ministre Anda Čakša pauda, ka eitanāzija nebūtu jālegalizē. Viņasprāt, nedrīkst tik vienkārši lemt par dzīvību. Tā vietā ir jāuzlabo paliatīvā aprūpe nedziedināmi slimiem cilvēkiem.

Eitanāzijas legalizācijas jautājums Latvijā tika aktualizēts 2016. gadā, kad sabiedrība saziedoja visu nepieciešamo summu - 10 000 eiro, lai nedziedināmi ar rīkles vēzi slimais Viesturs Bundža piepildītu savu pēdējo vēlēšanos un varētu doties uz Šveici veikt eitanāziju. Tomēr viņš savu vēlēšanos neīstenoja un no dzīves aizgāja ātrāk – 2016. gada novembrī, Rīgā, Latvijas Onkoloģijas centrā, dienu pirms savas 47. dzimšanas dienas.

Avots: KasJauns.lv

AUTORS: MANA BALSS

Piedalies jaunā "Mana Balss" raidījuma "Par eitanāzijas legalizāciju Latvijā" uzņemšanā RīgaTV24 29. martā pl. 18:30!27. Mar (2018)

Diskusiju raidījuma "Mana Balss" nākamajā publiskajā ierakstā aplūkos kontroversiālo tēmu - vai Latvijā būtu jālegalizē eitanāzija? Šobrīd par to tiek vākti paraksti iniciatīvu platformā ManaBalss.lv, tomēr sabiedrībā, medicīnas nozarē un ekspertu starpā viedokļi par to dalās. Lai nodrošinātu vispusīgāku un informējošu diskusiju tiks aicināti dažādo iesaistīto pušu pārstāvji uz publiskām debatēm, kurās šis jautājums tiks aplūkots no dažādām pusēm, kā arī tiks spriests par šobrīdējo situāciju Latvijā. Diskusijas laikā arī publika varēs izteikt savu viedokli un uzdot jautājumus diskusijas dalībniekiem!

Diskusijas dalībnieki :
- Moderators Māris Zanders
- Iniciatīvas autors “Par labu nāvi – eitanāzijas legalizēšana” Pēteris Buks
- Juridisko zinātņu doktors, zvērināts advokāts Rihards Poļaks
- Rīgas Stradiņa universitātes docents Ivars Neiders
- Pēdējais dalībnieks vēl tiks izziņots

Nāc un piedalies diskusijā! Tiekamies jau šo ceturtdien, 18:30!

Vairāk informācijas - http://bit.ly/eitanazija

AUTORS: ZIņAS MB

Pirmie viedokļi no ekspertiem skeptiski - jāturpina audzēt atbalsts iniciatīvai!14. Mar (2017)

Kamēr Manabalss.lv kopā esam savākuši gandrīz 700 parakstus par eitanāzijas legalizēšanu Latvijā, nozares speciālisti uz šo iniciatīvu raugās skeptiski, uzsverot, ka slimiem cilvēkiem ir grūti kritiski izvērtēt situāciju, un būs grūti izsvērt, kurā brīdī cilvēks ir spējīgs lemt par eitanāziju, kā arī, kurš drīkstētu lemt viņa vietā.

Veselības ministre Anda Čakša atgādina, ka šis nav tikai medicīnas, bet arī juridisks un reliģisks jautājums, un tas nav likumdevēja dienas kārtībā. Tā vietā beidzot jārod nauda sāpju noņemšanai un paliatīvajai aprūpei, kas pagaidām pilnībā tiek nodrošināta tikai bērniem.

Savukārt Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska Latvijas Radio raidījumā "Pēcpusdiena" norādīja, ka šis ir ļoti diskutabls jautājums. Viņa savā ārsta praksē ir saskārusies ar cilvēkiem, kuri ir ļoti slimi, bet vēlas nodzīvot līdz pēdējam.

„Kas būs tas soģis, kas izšķirs, ka viņš [slims cilvēks] ir lemtspējīgs šajā gadījumā?” raidījumā uzsvēra Kozlovska.
Tāpat viņa norādīja, ka eitanāzijas legalizēšanu viņa īsti nespētu savienot ar ārsta arodu. „Esmu mācīta palīdzēt cilvēkam līdz pēdējam,” sacīja ģimenes ārste.

Arī onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības „Dzīvības koks" vadītāja Gunita Berķe Latvijas Radio norādīja, ka šis ir filozofisks un ētiskas dabas jautājums un viņa par eitanāzijas legalizēšanu nebalsotu.

Šobrīd liela uzmanība ir pievērsta paliatīvajai aprūpei un medicīnā attīstās daudzas iespējas mazināt ciešanas, uzsvēra „Dzīvības koka" pārstāve.

„Ja aprūpe ir kvalitatīva un attīstīta, tad nevajadzētu par to [eitanāziju] runāt,” sacīja Berķe.

Veselības ministre pirmdien apliecināja, ka jautājums par eitanāziju nav ne ministrijas, ne valdības dienaskārtībā. Paliatīvās aprūpes sakārtošana gan. Taču atkal viss atduras pret trūcīgo finansējumu, kas pagaidām ļauj palīdzēt tikai bērniem.

Ar mūsdienu medikamentiem sāpes iespējams noņemt. Jautājums – vai sāpes atpazītas un visas vajadzīgās zāles ir izrakstītas. Tāpat Latvijā trūkt mājas aprūpes dienestu, kuru darbinieki aprūpētu smagi slimos, pat ja šim pakalpojumam un zālēm nauda pietiktu.

Ja iniciatīva savāks nepieciešamos 10 000 parakstu un nonāks līdz Saeimai, tad jautājums, visticamāk, nonāks Sociālo un darba lietu komisijā. Komisija, izskatot jautājumu, diskutēs ar ģimenes ārstu biedrībām. Viens no sarežģītākajiem jautājumiem būtu – kad cilvēks ir spējīgs lemt par eitanāziju, kad ir pie pilnas apziņas, vai arī to lemtu pilnvarotas personas un šajā gadījumā jautājumi būtu diezgan bīstami, „Pēcpusdienā” uzsvēra Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča (Zaļo un zemnieku savienība).

Šobrīd aktīva brīvprātīga eitanāzija ir atļauta Beļģijā, Luksemburgā un Nīderlandē. Savukārt ārsta asistēta pašnāvība ir legāla Šveicē un ASV štatos - Kalifornijā, Oregonā, Vašingtonā, Montanā un Vermontā, norāda iniciatīvas autori.

Eitanāzijas legalizēšana Latvijā kļuva aktuāla pērn, kad ar vēzi slimajam Viesturam Bundžam sabiedrība saziedoja nepieciešamos 10 000 eiro, lai viņš varētu doties uz Šveici un tur veikt eitanāziju. Tomēr viņš mūžībā aizgāja pirms pašas eitanāzijas.
Ziņas avots: lsm.lv

AUTORS: ANNIJA EMERSONE

Omītes mokas mūža beigās liek Pēterim vākt parakstus par eitanāziju Latvijā..13. Mar (2017)

"Mūsdienu medicīna sniedz iespēju dārgi un ilgi nomirt. Īsti stāsti ir tie, kas nāk no paša pieredzes. Mana vecmāmiņa bija stalta, inteliģenta sieviete, veterinārārste, kura mīlēja zvērus un cilvēkus. Mūža nogalē viņa kļuva akla un nespēcīga, lēnām dzisa ārā. Bet tad asinsvadu problēmas kājās izraisīja gangrēnu. To pavadīja ārkārtīgas sāpes. Viņa teica: tas ir kā urbtu smadzenēs. Tika pieņemts nepareizs lēmums – amputēt vienu, pēc laiciņa otru kāju. Tā nebija vecmāmiņas izvēle, viņa bija jau padevusies.

Vecam cilvēkam neļāva vis mierīgi nomirt, bet mūža beigas padarīja par mocību virkni. Es turēju viņas roku, kamēr viņa agonijas krampjos izdzisa. Tādi brīži paliek atmiņā. Tā nav līdzjūtība, kas ļauj uz nāvi slimam cilvēkam mocīties. Un tā nav Dieva griba vai karmas policija, jo cietējs pats nevar pat padzerties un bez citu "palīdzības" noslāptu vai nomirtu badā, kas tomēr būtu ātrāk un mazāk mokoši, raksta Pēteris. Tāpēc viņš izveidojis parakstu vākšanu portālā Manabalss.lv.

Viņš skaidroja, ka eitanāzija ir ar nolūku izraisīta otra cilvēka nāve ar mērķi atvieglot nenovēršamas un neatgriezeniskas viņa sāpes un ciešanas un tā tiek pielietota, ja neārstējami slims cilvēks cieš neizturamas sāpes vai arī ir dziļā bezapziņā bez cerībām uz atlabšanu. Buks uzsvēra, ka eitanāzija dod iespēju cilvēkam cieņpilni beigt savu dzīvi, nekļūstot par apgrūtinājumu sev un citiem.

Buks zināja skaidrots, ka aktīvā eitanāzija ietver nāvējošu substanču vai citu nāvējošu līdzekļu izmantošanu un parasti tā ir kādas letālas injekcijas ievadīšana cilvēka organismā. Par eitanāziju netiek uzskatīta, bet līdzīga tai ir ārsta asistēta pašnāvība - ārsts pacientu apgādā ar nepieciešamajām zināšanām un / vai līdzekļiem pašnāvības veikšanai. Pats būtiskākais - eitanāzijai jābūt diagnostiski pamatotai un brīvprātīgai - pēc paša slimnieka lūguma vai viņa tuvinieku lūguma, ja slimnieks ir bez apziņas un bez cerībām to atgūt, piebilda Buks.

Iniciatīvas mērķis ir eitanāzijas legalizēšana Latvijā. Buks pauda, ka aktīva brīvprātīga eitanāzija ir atļauta tādās Eiropas valstīs kā Beļģija, Luksembruga un Nīderlande, savukārt ārsta asistēta pašnāvība ir legāla Šveicē un tādos ASV štatos kā Kalifornija, Oregona, Vašingtona, Montana un Vermonta. Iniciatīvas autora ieskatā aktīvās eitanāzijas un ārsta asistētas pašnāvības atļaušanas ieguvums būs iespēja neārstējami slimiem cilvēkiem brīvprātīgi pārtraukt savas ciešanas.

Eitanāzijas legalizācijas jautājums Latvijā no jauna kļuva aktuāls pirms gada, kad portāls Kasjauns.lv vēstīja par vēža nomocīto Viesturu Bundžu, un sabiedrība saziedoja visu nepieciešamo summu - 10 000 eiro -, lai nedziedināmi slimais Viesturs piepildītu savu pēdējo vēlēšanos un viņš varētu doties uz Šveici, kas pazīstama kā eitanāzijas tūrisma galamērķis. Turp viņš gan neaizbrauca, un novembra vidū viņš devās mūžībā tepat Latvijā.

Toreiz Veselības ministrija (VM) pauda, ka eitanāzijas legalizācija Latvijā nav ministrijas dienaskārtībā. Toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS) sacīja, ka tā ir politiska izšķiršanās, un Latvija vēl nav gatava.

Kā vēstīja LNT raidījums "Top 10", mediķu vidū vienotas nostājas par to nav. Uzskatot, ka cilvēkam ir tiesības neciest mokas līdz pat savai nāvei, reanimatologs Pēteris Kļava iestājas par eitanāziju. Tikai, viņaprāt, šis jautājums ir jāizlemj profesionāļiem, nekādā ziņā ne sabiedrībai.

Onkoloģijas centra ārste psiholoģe Maija Kārkliņa savukārt iestājās pret eitanāziju. "Šobrīd noteikti nē, mēs neesam ne morāli, ne materiāli, ne juridiski uz to gatavi. Padomājiet paši - ja mēs tagad atļausim eitanāziju, ko tik mums neradīsies doma eitanizēt. Labāk fantāziju šajā jomā nedarbināt, es domāju," sprieda Kārkliņa. Viņa ir pārliecināta, ka mūsdienu medicīnā teju 100% sāpju var noņemt. Turklāt, viņasprāt, nedziedināmi slimo aprūpe Latvijā ir augstā līmenī, jautājums tikai, vai visiem pieejama.

Juriste, medicīnas tiesību eksperte, Latvijas Universitāte medicīnas fakultātes docente Solvita Olsena pauda viedokli, ka Latvijas situācija ir katastrofāla cilvēkiem, kuriem ir neārstējamas slimības un kuriem ir jācieš, jo paliatīvā aprūpe cilvēkiem nav pieejama, ja viņiem nav naudas. "To aprūpi, ko mums par valsts līdzekļiem piedāvā, es nevaru saukt par paliatīvo aprūpi. Ja mums ir jāstāv garā rindā un tad mums valsts apmaksā septiņas dienas," norādīja Olsena.

Eksperti pauda, ka Latvijā visi ir nolaiduši acis un aizspieduši ausis un problēmu izliekas neredzam, nedzirdam."

Informācijas avots: KasJauns.lv

AUTORS: ANNIJA EMERSONE