Prasība pēc sakārtotas pārvaldības – lasāma starp rindiņām 11. Aug (2020)

Nebūt ne visi Latvijas iedzīvotāji ir sevi apzīmogojuši ar mūžīgā darba ņēmēja zīmogu – tā līdz ar iniciatīvu "Ļausim mazajam biznesam izaugt" nesenā komentārā spriež laikraksta "Diena" ekonomikas ziņu nodaļas redaktore Magda Riekstiņa.

Pirms pāris nedēļām publicētā iniciatīva palēnām gūst iedzīvotāju atbalstu un arī mediju ievērību.

Latvijā ir gana daudz cilvēku, kurus interesē sava biznesa uzsākšana, bet no tā attur uzņēmējdarbības sākšanas grūtības, jo nodokļu slogs jaunajam un mazajam biznesam ir tāds pats, kā jau nostiprinātam un pieredzējušajam. Tā argumentē iniciatīvas autors, un uz to norāda arī "Dienas" komentētāja.

Tāpat tiek izcelts, ka pilsoņi iedziļinās nodokļu politikā un piedāvā savu redzējumu par to, kādi uzlabojumi jāveic, nevis tikai lamā politiķus, un tas ir pozitīvs rādītājs. Un pozitīva ir arī sapratne par mazo biznesu kā tautas uzņēmīguma un ekonomiskā rosīguma atraisītāju.

Pēdējā laikā ManaBalss ir publicējusi vairāku autoru iniciatīvas, kas līdz ar nodokļu atvieglojumiem, prasītajām garantijām un nodokļu ieņēmumu pārdali praktiski skar valsts budžeta izdevumu daļu. Saskaņā ar publicētajiem iniciatīvu kvalitātes kritērijiem ManaBalss uzmanīgi vērtē ierosinājumus, ar nosacītu vienojošo moto "Dodiet mums vairāk naudas". Jo ir skaidrs, ka nodokļi ir jāmaksā un ka valsts un pašvaldību izdevumu ailei pretī ir jābūt arī adekvātai ieņēmumu pozīcijai.

Tāpēc pastāvīgs ManaBalss jautājums šāda veida topošo iniciatīvu autoriem ir – bet no kurienes šo jūsu prasīto naudu valsts ņems? Ja cilvēks par to nav aizdomājies – par sava ierosinājuma fiskālo, sociālo un darba tirgus ietekmi, tad iniciatīvas publicēšana parasti ievelkas, kamēr kopā ar autoru un piesaistītajiem ekspertiem mēs nonākam pie līdzsvarota iniciatīvas formulējuma, lai tā atbalsta savākšanas gadījumā būtu arī ticami ieviešama.

Iznākumā ne tuvu katra "Dodiet mums vairāk naudas, un dodiet to tūlīt" prasība tiek publicēta un nodota balsošanai. Tomēr šādi likumdošanas maiņas priekšlikumi arī pēdējā laikā ir publicēti vairāki. Bez "Dienas" jau komentētās prasības par atvieglojumiem mazajam biznesam citas nesen – kopš jūlija sākuma – publicētas iniciatīvas ar paredzamu fiskālo ietekmi ir par "Minimālo mēnešalgu 630 eiro apmērā", "Valsts apmaksāta zobārstniecība bērniem akūtās situācijās", "Samazinām PVN pārtikas produktiem", "Par veselības nozares budžeta palielināšanu" un "Apmaksāt ārsta nozīmēto psihoterapiju".

Katra no šīm prasībām savā veidā attiecas uz valsts budžetu, un ekonomistu un ekonomikas komentētāju tūlītējā reakcija ir par budžeta ieņēmumu aili – bet ko jūs liekat pretī? Tomēr jāņem vērā, ka šādi – konkrētajās prasībās tomēr sabalansēti un izsvērti – priekšlikumi nav par ekonomiku un sabiedrību kā nulles summas spēli. Ekonomika nav noteikta un nemainīga lieluma pīrāgs, no kura, dodot vienam lielāku gabalu, otram tiks mazāks. Pat ja procentuāli attiecībā pret IKP tā ir, tad reālajā vērtībā ekonomikas "pīrāgam" un katra tā gabala lielumam laika gaitā ir jāaug.

Jautājums ir par līdzsvarošanu – lai pieaugošie budžeta izdevumi vai plānota atteikšanās no kādas budžeta ieņēmumu daļas kopējo "pīrāgu" un tā atsevišķās daļas paredzami audzētu. Cik daudz un kurus tieši nodokļus mazajam biznesam ir jāatlaiž, lai celtu sabiedrības ekonomisko rosīgumu un ekonomikas radīto pievienoto vērtību? Kā tas ietekmēs Latvijas tirdzniecības bilanci? Kā līdzekļu piešķiršana pieejamai bērnu krīzes zobārstniecībai ietekmēs sabiedrības veselības stāvokli un līdz ar to – darba tirgu? Kā šī pati tūlītējo budžeta izdevumu pozīcija vidējā un ilgtermiņā ietekmēs vecāku sociālās drošības sajūtu un līdz ar to – demogrāfiju un migrāciju?

Neviens no šiem jautājumiem un leģitīmajiem, publiskas apspriešanas vērtajiem valsts rīcībpolitiku priekšlikumiem nav vienkārši no sērijas "Dodiet mums vairāk naudu tūlīt pat". Tie ir vienas vai otras sabiedrības daļas lūgumi palīdzēt viņiem un mums kā sabiedrībai tūlīt, lai drīz vien un paredzami mēs paši kā sabiedrība jau iegūtu šo ieguldījumu atpakaļ ar virsvērtību – veselību, uzņēmīgumu, uzticības kultūru, veselīgu patriotismu, radošumu utt. Un ekonomikas "pīrāgu" tas iznākumā lielāku audzē jau nevis ar izdevumiem, bet ar ieņēmumiem no jaunās vērtības un minimizētajiem riskiem, kuru rada tas pats atraisītais sabiedrības uzņēmīguma potenciāls, tiesiskuma un uzticēšanās sajūta un labāka veselība.

Ne mazāk leģitīms gan ir arī skeptiķu un kritiķu arguments, ka nauda gan šo prasību un priekšlikumu finansēšanai, gan to īstenošanas dēļ negūtu nodokļu ieņēmumu kompensēšanai ir vajadzīga tūlīt. Kur šo naudu dabūt tūlīt – sākot ieviest iniciatīvu eventuāli panāktās prasības? Uz augoša valsts parāda rēķina jeb uzliekot šodienas slogu rītdienas nodokļu maksātājiem? Diez vai tas ir attiecīgo iniciatīvu autoru un to parakstītāju domātais risinājums.

Attiecīgi starp rindiņām visām šīm dažādajām pilsoņu prasībām pēc lielākām labklājības garantijām un mazākiem nodokļiem lieliem burtiem ir rakstīta PRASĪBA PĒC SAKĀRTOTAS PUBLISKĀS PĀRVALDĪBAS – gan valsts, gan pašvaldību.

Attiecībā uz nodokļu ieņēmumiem tas nozīmē nopietni pievērsties publiskās pārvaldības strukturālajai dilemmai – kā biznesu un tā naudas plūsmas dabūt laukā no ēnu ekonomikas. Tā ir nopietna dilemma, apburtais loks. Jo nodokļus cilvēki labprātīgi maksā uzticības sabiedrībās jeb tur, kur ir kvalitatīvas un paredzamas sociālās, tiesiskās u.c. garantijas, savukārt to nodrošināšanai ir nepieciešami paredzami un pietiekami nodokļu ieņēmumi. Kādam šīs dilemmas risināšanai ir jāsper pirmais solis, un ne bez pilsoniskās sabiedrības un privātā sektora spiediena, tomēr paredzami tām tomēr ir jābūt politiskajām elitēm, kuru teikšanā konkrētajā brīdī tā publiskā pārvaldība ir.

Attiecībā uz budžeta izdevumiem savukārt tā ir prasība pēc racionālas, pragmatiskas saimniekošanas ar tiem nodokļu ieņēmumiem, kas valstij un pašvaldībām jau ir. Tiesa – tie nav pietiekami Ziemeļvalstu līmeņa sociālajām u.c. garantijām tūlīt un tagad, tomēr tie ir absolūti pietiekami, lai tos pārvaldītu kaut vai tūlīt pēc to pašu Ziemeļvalstu labās prakses standartiem.

Nav noslēpums, ka efektivitātes rezerves, proti, izmaksu mazināšana un efektivitātes un saražoto pakalpojumu pievienotās vērtības celšana, publiskajā sektorā ir ievērojamas. Un runa nav par ierēdņu skaita vai atalgojuma samazināšanu. Varbūt pat pretēji.

Šai budžeta izdevumu racionālas pārvaldības aspektā runa toties noteikti ir par valsts kapitālsabiedrību profesionālu pārvaldību un par politiskā "feodālisma" likvidēšanu tautsaimniecības jomās – kad zemkopība, tieslietas, kultūra utt. tradicionāli ir partijas X vai Y pārmantojamā valdījumā. Pēdējos dažos gados šai ziņā ir vērojamas pārmaiņas, un tās kļūst arī mērķtiecīgākas. Tomēr publiskās pārvaldības sakārtošana pēc racionālas un profesionālas saimniekošanas principiem ir Latvijas lielais un politekonomiski pat galvenais jautājums.

Šī Latvijas akūtā nepieciešamība nav formulējama vienā likumprojektā, tāpēc šādas iniciatīvas ManaBalss platformā nav un paredzami arī nebūs. Tomēr, analizējot šovasar mums ienākošās un sevišķi publicētās iniciatīvas, šī tendence – PRASĪBA PĒC SAKĀRTOTAS PUBLISKĀS PĀRVALDĪBAS ir izteikta un skaidra, pat ja tā ir lasāma starp rindiņām.

Šī tendence un tai pamatā esošā attiecīgo iniciatīvu autoru un atbalstītāju izpratne par mazo, atsevišķo ierosinājumu un pārmaiņu lielo, strukturālo dabu un jēgu ir iepriecinoša un vieš cerību. Tas pats ir sakāms par politiķiem un ierēdņiem, kas nereti ir pat proaktīvi atvērti iniciatīvu uzklausīšanai un pārņemšanai savā dienaskārtībā.

Tas ir ievērojami un runā par labu Latvijas politiskajai kultūrai, ka no 36 pēc sabiedrības iniciatīvām ietekmētajiem likumiem, lielākā daļa – 19 – ir grozīti pirms šo iniciatīvu iesniegšanas attiecīgajās instancēs. Tas pats ir sakāms par itin pārliecinošo sabiedrības attieksmes un Saeimas politiķu balsojumu līdzību platformas ParvaiPret datos. Proti, šie dati liecina, ka pieņēmums "valdība/Saeima nestrādā manās interesēs" nav patiess.

Sabiedrības un Saeimas viedokļi par vairākumu politiskās dienaskārtības jautājumu ir par apbrīnojami līdzīgi. Tāpēc nav iemesla, kāpēc Latvijā nevarētu būt spēcīga uzticības sabiedrība. "Vienkārši" ir pa kripatiņai, pa solītim, pa nelielai pārmaiņai un uzlabojumam mērķtiecīgi un fokusēti uz to jāvirzās – uz iesaistītu un kritiski spriest spējīgu sabiedrību un atbildīgu, savu praksi arī pastāvīgi un mērķtiecīgi uzlabojošu publisko pārvaldi. Protams, ka tas nav vienkārši. Tomēr nedarīt nevar. Tāpēc savā jomā ManaBalss uztur dzīvu un darbīgu mūsu kopējo moto – "Tavai balsij ir nozīme"!


Lūgums no ManaBalss komandas:

Tā kā interesējies par šo ziņu un visdrīzāk esi arī ManaBalss plašās kopienas dalībnieks, mēs būtu ļoti pateicīgi, ja Tu ziedotu platformas darbības uzturēšanai.

Arī Tavi ziedojumi palīdz nodrošināt lielo "aizkulišu" darbu, ko prasa pilsonisko iniciatīvu reālas ietekmes panākšana. Ar 36 pēc pilsoņu iniciatīvām mainītiem likumiem kopš 2011. gada ap ManaBalss platformu radītā pilsoniskās līdzdalības ekosistēma ir unikāli sekmīga pasaules mērogā.

Tās efektivitāte izriet no platformas ManaBalss darba augstās kvalitātes un ar to saistītās uzticības pret to, ko mēs arī kopā ar Tevi darām. Mūsu kopējam darbam ir salīdzinoši pat ļoti atsaucīgi un pret to ar cieņu izturas politiķi, ministrijas un citas publiskā sektora iestādes, amatpersonas, juristi un dažādu jomu eksperti, nevalstiskās organizācijas un mediji.

Arī Tu esi lieliska Latvijas sasnieguma un spēcīga stāsta daļa! Ļauj tam skanēt arī turpmāk – iesaisties, balso, dalies ar ManaBalss iniciatīvu ziņām soctīklos, rosini savas iniciatīvas. Un apsver arī atbalstīt mūsu darbu ar ziedojumu.