"Rokas nenolaižam un dzīvojam ar domām uz priekšu". Pirmās "karantīnas laika" iniciatīvas ir iesniegtas adresātiem 02. Apr

Iniciatīvas autore ar ManaBalss savāktajiem parakstiem ir iesniegusi Ekonomikas ministrijā kolektīvo iesniegumu "Par finansējuma turpināšanu modes un dizaina industriju eksportam". Savukārt iniciatīva "Atlikt kredīta maksājumus Latvijas iedzīvotājiem" ir iesniegta Finanšu un kapitāla tirgus komisijai un asociācijai "Finance Latvia".

Ārkārtas situācijas apstākļos šīs ir pirmās ManaBalss iniciatīvas, kas iesniegtas valsts institūcijām kā arī privātā sektora asociācijai, un tas tika izdarīts pilnībā attālināti.

Pēc iesniegšanas ManaBalss lūdza uz tiešsaistes sarunu iniciatīvas "Par finansējuma turpināšanu modes un dizaina industriju eksportam" autori Baibu Ripu un viņas kolēģi no domubiedru grupas Natāliju Jansoni.


Vai Covid-19 krīze jūsu priekšlikumu nepārtraukt valsts atbalstu modes un dizaina industrijas eksportspējai aktualizē vēl vairāk?

Natālija Jansone: Šī ārkārtas situācija katrā ziņā vēl vairāk aktualizē vietējo ražotāju nozīmību līdzšinējās globalizācijas apstākļos. Es pieļauju, ka iznākumā Eiropa un katra atsevišķā valsts pieredzēs vietējās ražošanas lielāku atgriešanos, nevis kā bija līdz šim – ka ražošana nosvērās uz Ķīnu.

Var šķist, ka Latvijā vieglās rūpniecības bizness ir mazs, tomēr mēs dodam ļoti daudz darbavietu. Sevišķi svarīgi tas ir cilvēkiem, kas pensijas vietā izvēlas turpināt darbu un pelnīt. Lai arī šis segments Latvijai nav primārs, tomēr tajā ir nodarbināti daudzi, pelna tajā, maksā nodokļus un veido Latvijas preču eksportu.

Jādomā, ka šā segmenta nozīme pieaugs, sevišķi, ja Eiropa pēc pašreizējās krīzes vairāk pievērsīsies vietējiem un mazajiem ražotājiem un sapratīs to nozīmīgumu.

Baiba Ripa: Mēs ar Natāliju pirms ārkārtas situācijas bijām tieši uz robežšķirtnes. Pirms Covid-19 globāla mēroga izplatības paguvām būt modes nedēļās. Sākās tās ar Itāliju, un pēc tam arī Ņujorkā, kur mēs abas piedalījāmies.

Šai sezonā mums ir ļoti labi rezultāti, un esam apmierinātas ar iegūto, tomēr ir skaidrs, ka Covid-19 ir arī trieciens iegūtajiem pasūtījumiem.

N.J.: Ne visiem gan. Esam saņēmuši priekšapmaksu, piemēram, no Korejas, kas ir jau izejas posmā no krīzes.

B.R.: Es patlaban pieredzu, ka klienti ir "iepauzējuši". Pasūtījumi ir, bet visi skatās, kas notiks. Jebkurā gadījumā tas parāda to, ka ir jāmeklē jauni ceļi, kā mēs varēsim rādīt pasaulē savas preces.

Otrs – kā jau teica Natālija, šis ir īstais brīdis, lai pievērstos tieši mazajiem uzņēmumiem un tai diezgan lielajai Latvijā palikušajai vieglās rūpniecības ekspertīzei, kas vēl nav izmirusi. Tai ir jāpievēršas gan lai cilvēkiem būtu darbs, gan lai šīs zināšanas, kas pasaulē tiek augstu novērtētas, saglabātu. Latvijā mēs varbūt tās novērtējam par maz.

Ko tas nozīmē saistībā ar starptautiskajām modes un dizaina izstādēm?

N.J.: Ir nozares, kurās izstādes nav tik svarīgas – kur klientus un noietu var menedžēt pa citiem ceļiem. Bet mūsu biznesā – modes biznesā – pat kopējie stendi nav iespējami. Jo tajos tev klienti nepievērš uzmanību – tas nav nopietni.

Kolekcijas mainās divreiz gadā, un katrā sezonā ir sava izstāde. Nekad nevar sameklēt kādu cilvēku, kas tavu kolekciju pārdos ārpus šīm izstādēm, jo klienti paši mūs šajās izstādēs meklē. Izstādēs viņi saprot, ka, lūk, konkrēti mēs viņiem piestāvam utt. To ir grūti organizēt no ārpuses vai kopējos stendos, kas nonivelē atšķirīgo.

Mēs savulaik mēģinājām, piemēram, kopējā stendā "EU Gateway to Japan", kur bija noorganizēta Eiropas ražotāju grupa, lai meklētu klientus. Bet tas nav iespējams. Es saku, ka mūsu nozarē vienīgais, kā iziet pasaulē un iegūt atpazīstamību, ir individuālie zīmolu stendi starptautiskajās izstādēs. Tikai tā var iziet pasaulē, dabūt darbu, klientus un eksportu Latvijai.

Kā pašlaik izskatās situācija ar nākamo sezonu skatēm? Jūs vēl paspējāt uz šo sezonu pēdējā brīdī pirms ārkārtas situācijas.

N.J.: Jā, es biju Parīzē, kad izstādes pēdējā dienā jau slēdza Luvru. Izstāde bija diezgan optimistiska, un sabraukuši bija ražotāji un klienti no visas pasaules. Mums pasūtījumus šai izstādē veica arī mūsu vecie klienti.

Mēs gan uz dažādām citām valstīm eksportējam caur Itāliju, un tas, protams, pašlaik ir sabremzējies. Diezgan izmisīgi gaidām maksājumu. Drīzumā būs termiņš, kad arī aģentiem no ASV būtu mums jāmaksā. Redzēsim, kas nu būs. Rokas nenolaižam un dzīvojam ar domām uz priekšu.

B.R.: Mums pasūtījumi ir nogaidīšanas režīmā, un gaidām, kā maksājumi no dažādām valstīm tagad veiksies. Jo tirgi ir ļoti dažādi, un dažādas ir domas, kā viņi tālāk strādās. Visi ir pārdomās.

Ja runājam par nākamajām sezonām, tad modes industrija ir ļoti intensīva, bet tajā arī ļoti ilgi notiek sarunas par to, kā attīstīt turpmāko biznesu un sadarbību. Pašlaik mums ir ļoti daudz sarunu par to, kā to darīt attālināti. Šis acīmredzot ir brīdis, kad arī šai industrijā ienāks jaunie risinājumi – kā veidot tirgus ar tiešsaistes rīkiem.

N.J.: Vēl labas ziņas ir tajā, ka ķīnieši kā klienti ir sākuši interesēties tieši par Eiropas ražotāju apģērbiem. Tas nozīmē ne tikai lielos modes namus, bet arī mazos zīmolus, kādi esam mēs.

Viņi ir bijuši labprātīgi, ka aizsūtām viņiem savu kolekciju. Protams, ar Covid-19 tas viss organizatoriskā līmenī ir apstājies. Bet ir cerība, ka tagad notiek pavērsiens – ka ne tikai ražo Ķīnā, bet arī mēs varam piedāvāt viņu tirgum. Tās ir lielas iespējas.

Un tā acīmredzot ir no pandēmijas neatkarīga tendence?

N.J.: Jā. Man vajadzēja sūtīt, bet tieši tai brīdī viss tikai aiztaisīts ciet. Bet tagad tas atkal sāk vērties vaļā. Ja arī viņi pārdos ne caur veikaliem, bet caur internetu, vienalga šiem klientiem ir gatavība iepirkt. Latvijai tā ir viena no iespējām, un katra tur nopelnītā kapeiciņa būs svarīga šeit.

Laimīgā kārtā visi man nepieciešamie audumi tiek ražoti Eiropā – Itālijā, arī Portugālē. Kad nu viņi atgūsies, arī šāda turpinoša sadarbība būs par labu mums Eiropā kopumā.