Palīdzi savākt "rezerves" parakstus!

Pārstāvis: Andris ŠimfsPublicēta: 16. May (2016)

PAR LATVIJAS NEPIEVIENOŠANOS "STAMBULAS KONVENCIJAI"
Iniciatīva tiks iesniegta Latvijas Republikas Saeimā

10'000
10'451
Jau parakstījuši 10'451

2016.gada 10.maijā, Ministru kabinets, neskatoties uz atsevišķu ministru, nevalstisko organizāciju un sabiedrības veidokli, nolēma pilnvarot labklājības ministru parakstīt “Eiropas Padomes konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” (Stambulas konvenciju). Savukārt 2016.gada 19.aprīlī, Ministru kabinets apstiprināja Latvijas pozīciju par Eiropas Savienības pievienošanos Stambulas konvencijai. Atzīstot un apzinoties, ka vardarbība sabiedrībā un ģimenē ir nopietna un risināma problēma, jāatzīst, ka Stambulas konvencija nepiedāvā kvalitatīvi būtiskus pasākumus vardarbības novēršanai sabiedrībā papildus tiem, ko Latvijā jau nodrošina esošā likumdošana, toties papildus uzliek valstij smagu finansiālu, organizatorisku un ideoloģisku apgrūtinājumu, pieprasot pamatos pārveidot sabiedrības struktūru visās tās dzīves jomās - kultūrā, izglītībā, sociālajās normās, paradumos un tradīcijās, tai skaitā pārņemot kontroli pār cilvēku privātās dzīves telpu un ģimenes dzīvi. Šis bija pamatiemesls, kādēļ Lietuvas Seima Etniskās kultūras aizsardzības padome 2013.gadā iesniedza aicinājumu Lietuvas valdībai un prezidentei neparakstīt un neratificēt Stambulas konvenciju. Šis bija arī viens no iemesliem, kādēļ Polijas Tiesību institūts «Ordo Iuris» 2014.gadā aicināja Polijas parlamentu neratificēt Stambulas konvenciju. Stambulas konvencijā ir iekļauti instrumenti, kas paver ceļu pārāk plašām jēdziena “gender” jeb "sociālais dzimums" interpretācijām, apdraudot ne tikai Latvijas tradicionālo kultūru un ģimeniskās vērtības, bet arī veselīgas sabiedrības pastāvēšanu ilgtermiņā. Tas nedrīkst būt plānotais sasniedzamais mērķis, Latvijai pievienojoties kādam starptautiskam dokumentam. Šādas izpratnes uzspiešana bērniem un pusaudžiem ir pretrunā ar starptautiski un konstitucionāli atzītām tiesībām vecākiem izglītot savus bērnus atbilstoši savai pārliecībai un vērtībām. Papildus informācijai: Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2014.gadā publicētais pētījums «Vardarbība pret sievietēm: ES līmeņa apsekojums» rāda, ka vislielākā vardarbības pret sievietēm izplatība ir tieši tajās valstīs, kurās jau ilgstoši tiek ieviesta dzimumu līdztiesība un sociālo dzimumu vienlīdzība: Dānijā – 52%; Somijā – 47%; Zviedrijā – 46%; Nīderlandē – 45%; Francijā – 44%. Savukārt Polijā, kuras Konstitūcijas 18.pantā ietverta ģimenes un laulības konstitucionālā aizsardzība, vardarbības pret sievietēm izplatība ir tikai 19%.

Aicinām Latvijas Republikas Saeimu neratificēt "Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu" (Stambulas konvenciju) un atsaukt Latvijas pievienošanos Eiropas Komisijas aicinājumam Eiropas Savienībai parakstīt un ratificēt Stambulas Konvenciju.

Latvija, nepievienojoties Stambulas konvencijai, izvairītos no nelabvēlīgām izmaiņām sabiedrības apziņā, saglabājot Satversmē paredzētās vērtības, un pasargātu sabiedrību no Stambulas konvencijā paredzēto sociāli konstruēto dzimumu formu uzspiešanas.

Pievienots dokuments

Skaidrojums.pdf 200 KB (atvērt)

Iniciatīvas parakstītāji 10'451

Iniciatīvas jaunumi

Vardarbības ģimenē problemātiku nevar apiet13. May

Latvijā katra trešā sieviete reizi mūžā piedzīvo fizisku vai seksuālu vardarbību, un Valsts policija meklē veidus tā mazināšanai, kā arī ģimenes un attiecību konfliktos izdarītu slepkavību novēršanai. Tā portālā TVNET raksta pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica vadītāja Inga Spriņģe.

Pirms trijiem gadiem platformā ManaBalss plašu ievērību un atbalstu guva iniciatīva „Par Latvijas nepievienošanos „Stambulas konvencijai””. Tas notika sabiedrības spraigu diskusiju laikā, kad konvencijas atbalstītāji argumentēja ‒ vai tiešām vardarbība mājās būtu uzskatāma par Latvijas tradīciju? Var pieļaut, ka ne viss „Stambulas konvencijas” virzītāju komunikācijā ar sabiedrību ir bijis pareizs, tomēr šo gadu gaitā vardarbības ģimenēs novēršanās problemātika ir saasinājusies.

Arī Valsts policija cīņu pret vardarbību ģimenē ir izvirzījusi par vienu no savām prioritātēm, un policisti savstarpēji mācās no efektīvākajiem jauninājumiem. Tā, piemēram, sievietes slepkavība Tukuma rajonā kļuva par iemeslu, lai policija fundamentāli mainītu veidu, kā strādāt ar vardarbības noziegumiem, un tagad no viņiem mācās citi reģioni, raksta Re:Baltica vadītāja.

Siltā vasaras pēcpusdienā Roberts (36) (visu tiesas spriedumā minēto personu vārdi mainīti) ienāca kaimiņu pagalmā un palūdza uzvārīt kafiju. Mocīja paģiras, sūrstēja arī pirkstu kauliņi, kas joprojām asiņoja no iepriekšējās nakts sišanas. Dzerot kafiju un smēķējot ar saimnieces mazdēlu, Roberts pastāstīja, ka naktī “kārtīgi sasitis” kaimiņos dzīvojošo Sandru (48). Viņa no agresīvā alkoholiķa ilgstoši un nesekmīgi bija mēģinājusi tikt vaļā. Policijai šī adrese bija labi zināma – ekipāžas uz alkohola un greizsirdības izraisītajām scēnām bija braukušas vismaz piecas reizes.

Kad viņi atbrauca sesto reizi, sievietes vietā viņus uz grīdas pie gultas sagaidīja puskails, puķainā krekliņā tērpts līķis. Re:Baltica rīcībā esošais tiesas spriedums rāda, ka Sandrai vismaz desmit reižu bija sists pa galvu. Abas acis zilas, salauzts deguns, spērienu rezultātā pa krūškurvi salauztas ribas, uz gūžas nodzēsta cigarete.

Viņas slepkavu pērn notiesāja uz 13 gadiem. Sandra varēja kļūt par kārtējo skaitli statistikā, ja ne Janeks Bahs – Valsts policijas (VP) Tukuma iecirkņa priekšnieks, par kuru ar lielu pateicību runā gan nevalstisko organizāciju, gan valsts iestāžu darbinieki, kuri cenšas mazināt vardarbību ģimenē.

Latvijā katra trešā sieviete reizi mūžā piedzīvo fizisku vai seksuālu vardarbību. Tas, kopā ar Dāniju, ir augstākais rādītājs Eiropas Savienībā. Puse no upuriem palīdzību nemeklē. Pēc Valsts policijas datiem, pērn Latvijā reģistrēti 47 gadījumi, kad sievieti piekāvis dzīvesbiedrs, bet 3 – nogalināja.

Saslēdz vienā ķēdē
Lai izskaustu slepkavības un mazinātu vardarbību ģimenē, Bahs pirms trim gadiem kopā ar kolēģiem no VP, sieviešu resursu Centra Marta un Labklājības ministrijas izveidoja īpašu risku izvērtēšanas anketu. Tā palīdz policistiem saprast, kā rīkoties ģimenes konfliktu izsaukumos, un katrā no tiem uzreiz pieslēdz sociālo dienestu. Tukuma novads bija Latvijā pirmais, kas anketu izmēģināja praksē.

Sandru gan tas neizglāba – sistēmu tikai testēja, uz vēsturiskajiem izsaukumiem neskatījās. „Šis gadījums neiekļuva mūsu redzes lokā,” intervijā Re:Baltica atzīst Bahs. “Toties pagājušajā gadā mums nav neviena mirušā noziedzīgu nodarījumu rezultātā. Pēdējos gados bija vidēji trīs četri upuri. Mēs domājam – tas ir tādēļ, ka esam mainījuši veidu, kā strādājam.”

Sarkanā lampiņa – greizsirdība
Pēc Sandras slepkavības Tukuma policija padziļināti analizēja notikušo. Atklāja, ka uz konkrētajām mājām saukti vairākkārt. Pirmoreiz jau 2014.gadā, kad Roberts Sandrai bija iesitis pa galvu un pats draudēja izdarīt pašnāvību. Policija un mediķi toreiz sniedza palīdzību sievietei, bet Robertu aizveda uz ārstniecības iestādi apsekošanai. Kriminālprocesu nesāka, jo Sandra nevēlējās rakstīt iesniegumu.

Kādu laiku bija klusums, jo Roberts aizbrauca strādāt uz ārzemēm. 2017.gada janvārī atgriezās un greizsirdības uzplūdā izsita Sandras mājas logus, sadauzīja auto, nozaga 270 eiro. Tukuma policija sāka kriminālprocesu un Robertam noteica psihiatrisko ekspertīzi. Tās rezultātus policija tā arī nesagaidīja, jo jūnijā viņš Sandru nosita.

Tonakt alkoholu lietoja abi. Vēlāk tiesā Sandras radinieki un kaimiņi liecināja, ka viņa vairākkārt teikusi, ka baidās no bijušā cietumnieka, kas viņas mājās uzradās kā izpalīgs, bet nespēj no viņa atbrīvoties. Patrieca vairākkārt, jo Roberts nekur nestrādāja un dzīvoja uz viņas rēķina, taču regulāri pieņēma atpakaļ, par spīti varmācībai un greizsirdības scēnām.

Janeks Bahs uzskaita vairākas lietas, kas, iespējams, būtu varējušas traģēdiju novērst.

Tolaik vēl nebija atstrādāts mehānisms, ka pēc katra policijas izsaukuma situācijai pieslēdz sociālo dienestu. Ja būtu, dienesta darbinieki būtu Sandrai piedāvājuši palīdzību.

Otrkārt, Sandra atteicās rakstīt iesniegumu par vieglu miesas bojājumu nodarīšanu, kas ļautu sākt kriminālprocesu. Kopš 2018. gada janvāra likums ir mainījies, un tagad policija var sākt kriminālprocesu arī bez cietušās piekrišanas. Iepriekš varmāka mājās „pavicināja kulakus un cietušais nākamajā dienā atsauca iesniegumu,” skaidro Bahs. Tagad iesniegumu atsaukt vairs nav iespējams un tas liek vainīgajam pierauties.

Treškārt, pēc notikušā gandrīz visos gadījumos, kur greizsirdības dēļ vīrieši sabojājuši sievietes īpašumu (pārsvarā automašīnas), Tukuma policija piemēro drošības līdzekli – aizliegumu agresoram tuvoties cietušajam. „Greizsirdības motīvs mums ir kā sarkanā lampiņa,” skaidro Bahs. „Jā, izgāž dusmas pret mašīnu, bet tas norāda tieksmi uz vardarbību.”

Iepriekš policija tā nebija darījusi, jo dominējis uzskats – ja abi dzīvo kopā un īpašums pieder
varmākam (visbiežāk īpašumi ir reģistrēti uz vīriešu vārda), kā tad viņš nedrīkstēs tuvoties? Tagad situācija mainās. „Nav svarīgi, kam īpašums pieder: ja nedrīkst tuvoties, tad nedrīkst,” skaidro Bahs.

Likumi maina attieksmi
Policijas un tiesu praksi ģimenes konfliktu gadījumos būtiski mainīja 2014. gads, kad parlaments pieņēma divus vēsturiskus likumu grozījumus.

Līdz tam “policijai faktiski nebija rīcības iespējas. Varēja aizturēt varmāku, paturēt stundu divas un laist mājās. Ar to viss beidzās,” stāsta Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis.

„Ik pa laikam pavīdēja diskusija, ka kaut kas nav kārtībā, jo viss jādara cietušajai pusei: viņai jāved bērns pie psihologiem, jāmeklē, kur dzīvot, bet vainīgajam nekas nemainās,” atceras Bahs.

Kopš 2014. gada policija ar cietušā piekrišanu var astoņas dienas liegt agresoram atgriezties dzīves vietā. Vienlaikus cietušais jebkurā laikā var vērsties tiesā un lūgt piemērot pagaidu aizsardzību uz mēnesi, ko pēc tam var pagarināt. Tiesa šo lūgumu bez maksas izskata 24 stundu laikā. Tas nozīmē, ka agresors nedrīkst tuvoties cietušajam un dzīvesvietai, pat, ja īpašums ir uz viņa vārda. Taču tiesa sagaida, ka paralēli cietušais risinās situāciju, piemēram, iesniegs šķiršanās pieteikumu.

Šādu aizliegumu skaits kopš 2014.gada ir strauji audzis. Pērn policija nošķīra agresoru 788 gadījumos, bet tiesa – 897. Vairākums no viņiem ir vīrieši. Visvairāk VP nošķīra Latgales reģionā (295) un tikai tad seko daudz lielākais Rīgas reģions (207).

Re:Baltica intervētie speciālisti atzīst, ka likuma izmaiņas būtiski uzlaboja situāciju, bet nerisina to pēc būtības – nenovērš vardarbību. „Tas, ka [konkrētajā ģimenē] būs atkārtota vardarbība, tur nevajag ģēniju. Pētījumi rāda, ka tā atkārtojas piecas, sešas reizes gadā,” stāsta VP Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks Andis Rinkevičs.

Pie līdzīga secinājuma bija nonācis arī Janeks Bahs: „Mēs tikai kā ugunsdzēsēji aizbraucam un izšķiram.”

Bija jāpieslēdz kāds, kas risinātu problēmu pēc būtības – sociālie dienesti.

Sit arī vidusslāņa ģimenēs
Karjeru policijā pirms gandrīz 20 gadiem Janeks Bahs sāka kā nepilngadīgo lietu inspektors. Viena no aktuālajām problēmām toreiz – tāpat kā tagad – bija neattaisnota skolas kavēšana. Lai to risinātu, Bahs organizēja regulāras tikšanās ar Izglītības pārvaldes darbiniekiem. Ar laiku pieslēdza arī sociālā dienesta un bāriņtiesas darbiniekus. „Ar bērnu nevar efektīvi strādāt, ja nestrādā ar visu ģimeni. Neviens nepiedzimst ar vēlmi iesist citam – tas ir iegūts dzīves laikā,” skaidro Bahs. Tagad šādas tikšanās Tukumā notiek reizi nedēļā.

Ņemot vērā šo pieredzi, loģisks šķita nākamais solis – visu iestāžu sadarbība, lai mazinātu vardarbību ģimenē. 2016.gadā Tukums bija pirmā pašvaldība, kur izmēģināja īpašu Labklājības ministrijas, VP un Centra Marta izstrādātu risku izvērtēšanas anketu. Policisti izsaukuma vietā aizpildīja anketu ar dažādiem jautājumiem (Vai ir redzami miesas bojājumi? Vai ģimenē ir bērni? Vai vardarbība ir atkārtota?) trīs eksemplāros. Viens palika policijai, viens cietušajam, bet trešo vienmēr nosūta sociālajam dienestam.

„Reizēm arī naktīs dzirdu telefona signālu, kas liecina – pienācis epasts no policijas,” stāsta Tukuma novada Sociālā dienesta vadītāja Ina Balgalve. Informāciju sociālais dienests izvērtē uzreiz un piedāvā palīdzību. Cenšas diskrēti satikties ar sievieti un izstāstīt iespējamos risinājumus – psihologa konsultācijas, sociālo pabalstu iespējas. Agresoram piedāvā apmeklēt īpašus kursus agresijas mazināšanai. Tie gan nav populāri, jo vainīgajiem trūkst motivācijas un viņi parasti noliedz problēmu.

„Pirmais secinājums no sociālo dienestu puses – viena vai divas trešdaļas ir jauni klienti, kuri līdz šim nebija viņu redzes lokā,” stāsta Bahs.

Arī „labās”, vidusslāņa ģimenes, kas palīdzību sociālajā dienestā nemeklē, jo kauns, visi visus pazīst.

Divi latvieši, trīs anketas
Tukuma novads joprojām izmanto pirms trim gadiem izstrādāto risku izvērtēšanas anketu, taču valsts līmenī tā ieviesta netiks. Kamēr to izmēģināja, Valsts policija paralēli cita Eiropas Savienības projekta ietvaros izstrādāja jaunu. Arguments: Labklājības ministrijas anketa ir vairāk vērsta uz iestāžu savstarpēju sadarbību, bet VP – uz tūlītēju draudu izvērtējumu, kas ļautu policistiem saprast, kā rīkoties konkrētajā situācijā.

Janeks Bahs, Centrs Marta un Labklājības ministrija uzskata, ka jāiet tālāk un jāļauj policistiem lemt par varmākas nošķiršanu arī bez cietušā piekrišanas. Šobrīd nereti sievietes atsakās rakstīt iesniegumu, jo baidās.

„Joprojām visu prasām no cietušā – jāsniedz pieteikums tiesā, jāraksta policijai pieteikums,” skaidro Bahs. „Vajadzētu pamainīt likumu, uzticot lēmumu pašiem policistiem.”

Šāda kārtība pastāv, piemēram, Kanādā. Policists aizpilda anketu un, atbildot uz konkrētu jautājumu skaitu apstiprinoši, automātiski nošķir varmāku.

Jaunās VP anketas mērķis bija notestēt, vai to varētu izmantot, ja likums ļautu arī policistiem pašiem lemt par varmākas nošķiršanu. Taču izskatās, ka Latvijā vismaz tuvākajos gados tas nenotiks, jo atšķiras viedokļi pašu VP darbinieku vidū. Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks Andis Rinkevičs uzskata, ka policijai vajadzētu dot šādas tiesības, viņa priekšniece Iveta Štrausa ir kategoriski pret. Latvijas likumi esot pārāk sarežģīti, lai to ieviestu.

Patlaban VP anketas galvenais mērķis ir tikai informācijas nodošana sociālajiem dienestiem. Maijā par to lems policijas konsultatīvā padome, pēc tam ‒ valdība. Ja to pieņems, VP pēc katra vardarbības izsaukuma būs obligāti jāinformē sociālais dienests. Šobrīd tas notiek brīvprātīgi. Tāpat vēl nav zināms, vai anketēšana būs obligāta arī pašvaldību policijā. „Tai būtu jābūt saistošai arī pašvaldību policijai, bet sāksim ar sevi. Parādīsim praksē, ka tas darbojas,” uzskata Ķuzis.

Tikmēr Rīgas Pašvaldības policija (RPP) pērn augustā izveidoja savu (tātad ‒ trešo) anketu. Tās autors ir Egīls Vidriks, RPP Profilakses, koordinācijas un statistikas nodaļas priekšnieks, regulārs dažādu darba grupu dalībnieks, kurš intervijā ar Re:Baltica gari skaidro, kādēļ kaut ko nevar izdarīt, un atsaucas uz PSRS praksi kā piemēru, no kā mācīties. Taču viņš tā arī nespēj pārliecinoši pamatot, kādēļ izstrādājis pats savu anketu.

Par spīti savam lielumam, Rīga ir viena no pašvaldībām, kur varmākas nošķiršanu policija piemēro maz. 2018. gadā tie bija 20, bet gadu iepriekš – 17 gadījumi. Tātad nedaudz vairāk kā vienreiz mēnesī.

Vidriks skaidro, ka smagākos gadījumos uz notikuma vietu brauc Valsts policija. No apmēram 2400 izsaukumiem gadā, kas paliek „pašvaldībnieku” pārziņā, 500 gadījumos neviens neatver durvis, 600 gadījumos varmāka aizbēdzis (policija viņu nemeklē, jo tūlītējie draudi ir novērsti), ap 300 gadījumu agresors ir alkohola reibumā, tādēļ pašvaldības policiju viņu aizved, lai izguļ dzērumu. Vēl pārsimt gadījumos vīrieši no mājām aizejot paši labprātīgi.

Vadarbība izraisa vardarbību
„Es vienmēr darbiniekiem saku: vardarbība ir mūsu prioritāte numur viens. Nevar salīdzināt kaitējumu, kāds cilvēkam nodarīts, ja nozagta zaptes burka – vai uzsista zila acs,” stāsta Janeks Bahs. „Mēs mēģinām paturēt prātā svarīgāko – vardarbība izraisa vardarbību.”

Ķuzis cīņu pret vardarbību ģimenē sauc par vienu no galvenajām VP prioritātēm, taču viņam žēl, ka virzība uz priekšu ir tik lēna. Vēsturiskās likuma izmaiņas, kas ļauj nošķirt varmāku, 2014.gadā bija iecerētas kā pagaidu regulējums, kamēr pieņems jaunu likumu grozījumu kopu ar ideālistisku mērķi – novērst vardarbību pirms tā notikusi. Tieslietu ministrija (TM) pie tās sāka strādāt jau 2013.gadā. Speciāla darba grupa izstrādāja koncepciju, kas pārtapa likumprojektā, bet pērn Dzintara Rasnača vadītā TM nolēma no tā atteikties – „zaudēja aktualitāti”. Iemesli dažādi – iebilda pašvaldības, pārāk dārgi, daudz ko nosakot jau patreizējie likumi.

Tādēļ policija mēģina rīkoties pati. Informācijas apmaiņas anketa ar sociālajiem dienestiem ir viens no veidiem, kā virzīties uz priekšu, bet tā neatrisinās visas problēmas. Gan valsts, gan pašvaldības policija sūdzas par lielo kadru mainību. VP darbinieki, kas dodas uz šiem izsaukumiem, mēnesī saņem ap 500 – 600 eiro pēc nodokļiem. Straujā mainība nozīmē, ka policistiem nav nedz pietiekami laika, lai iedziļinātos katrā ģimenes konfliktā, nedz arī prasmju atpazīt vardarbību. Sevišķi emocionālo, jo tā nav tik vienkārši saskatāma kā zilums sejā.

Sociālo dienestu spējas palīdzēt – un arī piesaistīt kvalificētus darbiniekus – ir atkarīgas no pašvaldības rocības. Bahs kā piemēru min Tukuma novadu ar 30 000 iedzīvotāju un Jaunpils novadu ar 2000. „Bet funkcijas jānodrošina identiskas. Kāda līmeņa speciālistus vispār var sameklēt, otrkārt, kādi ir resursi?” norāda Bahs. VP pārstāve Iveta Štrausa stāsta, ka jau anketas pilotprojekta laikā dažādos novados no atsevišķiem sociālo dienestu darbiniekiem saskārušies ar attieksmi: „Man nevajag šādu informāciju”.

Taču ir arī kas labs. Lai arī lēni, tomēr pētījumi rāda, ka Latvijā arvien vairāk sabiedrība nosoda vardarbību ģimenē. Ķuzis izmaiņas uz pozitīvo pusi saista ar labklājības pieaugumu valstī. „Atceroties vēl pirms 10‒15 gadiem, vardarbība bija visapkārt. Tagad valsts kļuvusi sakārtota, inteliģentāka un šis jautājums [vardarbība ģimenē] parādās.”

Janeks Bahs novērojis, ka cilvēki vairāk ziņo. Tātad uzticas. Viņam nereti padomu sievietes lūdz arī privāti, rakstot draugiem.lv vai Facebook. Nebaidās arī apstādināt uz ielas un prasīt padomu.

„100% visus mēs neizglābsim nekad. Bet [anketas] projekta virsmērķis ir strādāt ar savstarpējām attiecībām, lai nenonāktu līdz slepkavībai,” stāsta Bahs.

Avots: TVNET; ManaBalss.lv

AUTORS: MANA BALSS

Stambulas konvencija paredzami atgriezīsies politiskajā dienaskārtībā24. Jan

Reģionālā reforma un elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponente (OIK) ir starp Krišjāņa Kariņa valdības prioritātēm, ko atzīst visas koalīcijas partijas. Šie ir divi arī caur ManaBalss.lv platformu virzīti likumdošanas grozījumu priekšlikumi, un vēl divi – par nelaulāto dzīvesbiedru tiesību paplašināšanu jeb kopdzīves likumu un Stambulas konvencijas ratifikācija ‒ ir atrunāti jaunās valdības sadarbības līgumā.

Pirmie divi jautājumi un nacionāla mēroga dialoga nepieciešamība par reģionālo reformu tika diskutēta jaunās valdības prioritātēm veltītā LTV raidījumā „Tieša runa”.

No jaunās valdības raidījumā piedalījās finanšu ministrs Jānis Reirs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce, ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro, un starp sarunas ekspertiem bija arī platformas ManaBalss.lv vadītājs Imants Breidaks.

Par reģionālās reformas nepieciešamību starp klātesošajiem valdīja praktiski vienprātība, un tika ieskicēts arī konceptuāls plāns, kā to īstenot.

Politiski nokaitētais OIK jautājums bija karstais kartupelis arī „Tieša runa” diskusijā. Klātesošie acīmredzami mulsa, ko praktiski nozīmēs valdībai uzliktais pienākums no 31. marta atcelt OIK. Saeima to atbalstīja plenārsēdē 10. janvārī, «lai samazinātu elektroenerģijas izmaksas visiem Latvijas patērētājiem,» kā to formulē LVPortals.lv. Klātesošie ministri ļāva saprast, ka juridiski korekta OIK atcelšana, kas neizslēdz arī tiesvedības ar investoriem, reāli varētu prasīt trīs gadus.

Trešais paredzamais valdības dienaskārtības punkts, kas sakrīt ar ManaBalss.lv iniciatīvām, ir kopdzīves likuma aktualitātes atjaunošana. Tā zem formulējuma „nelaulāto dzīvesbiedru tiesību paplašināšana; kopdzīves likums” ir redzama valdības sadarbības līguma 2.8. punktā. Tas paredz, ka atsevišķos jautājumos valdības koalīcijas partneriem būs pieļaujams brīvais balsojums un ka koalīcijas partneri respektēs cits cita tiesības virzīt likumprojektus.

Starp tiem ir uzskaitīts arī kopdzīves likums un „Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu” jeb Stambulas konvencija. Tā ir ceturtais ar ManaBalss.lv platformas iniciatīvām sakritīgais valdības paredzamās dienaskārtības punkts.

Attiecībā uz reģionālo reformu, ko virzīs VARAM, ministrs J. Pūce sacīja, ka tas būs trīs līmeņu process. Sākumā būs valdības vienošanās deklarācija par reformu, kam tam sekos augstākas detalizācijas pakāpe un saskaņošana ar iesaistītajām pusēm, bet trešajā posmā jau pēc konsultācijām – iepriekš nolemtā revīzija, likumprojektu izstrāde un virzība Saeimā un ieviešana dzīvē.

Pēc konceptuālas politiskās vienošanās būs „ierobežots laiks – varbūt divi mēneši, kuros jābūt piedāvājumam, kas būtu politiskais piedāvājums,” teica ministrs.

Uz raidījuma vadītāja Gunta Bojāra repliku, vai vienošanās nozīmēs, ka politiķi kādā vakarā uzzīmēs, kā izskatīsies Latvijas jaunā karte, J. Pūce atbildēja: „Atslēga ir pakalpojumu pieejamība – kāds sabiedriskais pakalpojums tiek nodrošināts vienā vai otrā pašvaldības līmenī. Pēdējos gados valsts līmenī ir veikts daudz pētījumu par to, kādi pakalpojumi ir nepieciešami, kādā apjomā un pie kāda pašvaldības iedzīvotāju skaita ko var nodrošināt. Tā bilde ir jāsaliek kopā, un es uzticos ekspertu sagatavotajām pozīcijām.”

Kad jau būs valdības vienošanās par šādu pakalpojumu kartējumu kā reformas pamatu, tad nākamais solis ir detalizētāks piedāvājums pašvaldībām. „Tas jau ir jādod plašai sabiedrības apspriešanai. Tā nevar būt tikai formāla procedūra – „nāciet un rakstiet vēstules”, bet mēs arī kā VARAM dosimies pie pašvaldību iedzīvotājiem.” Ministrs arī apsolīja, ka VARAM brauks uz visām pašvaldībām, kuras reformas gaitā būs paredzēts konsolidēt ar lielākajiem kaimiņiem.

Gan J. Pūce, gan abi pārējie ministri piekrita, ka reģionālajai reformai principā ir pietiekama leģitimitāte – šis punkts bija gandrīz katras partijas programmā. Tāpēc tautas balsojums tam nav vajadzīgs, secināja klātesošie. Tomēr sabiedrības iesaiste un reāls nacionāla līmeņa dialogs ir noteikti nepieciešams.

Tas paredzami varētu ilgt astoņus līdz deviņus mēnešus, un pēc šā cikla „apkopojam datus un analizējam priekšlikumus no jauna, kam seko gala politiskais lēmums valdībā, likumprojektu izstrāde un to virzība Saeimā,” komentēja J. Pūce.

Savukārt organizācijas ManaBalss vadītājs Imants Breidaks debatēs par reģionālo reformu sacīja, ka „valsts pašlaik „sekmīgi” pieviļ iedzīvotājus mazajās pašvaldībās, kurās nav naudas, un kuras nespēj pakalpojumu grozu realizēt. Un valsts pieviļ arī tos, kas dzīvo t.s. bagātajās pašvaldībās ‒ tajās, kas subsidē Izlīdzināšanās fondu, jo viņu nomaksātie nodokļi tiek pārnesti uz citām vietām. Tai pašā laikā ir svarīgi, lai pakalpojumu grozs būtu pilnīgi vienāds visiem iedzīvotājiem, jo likuma priekšā mēs taču vēl joprojām esam vienlīdzīgi.”

Vienlaikus šis ir jautājums par demokrātisku dialogu, J. Pūces liktajam uzsvaram pievienojās I. Breidaks. „Esmu priecīgs dzirdēt, ka dialogs tiešām ir paredzēts, jo iedzīvotāji Latvijā no politiskās varas tomēr ir ļoti, ļoti tālu. Viņi jūtas „sekmīgi”, mērķtiecīgi vai netīšām, bet atsvešināti – es nezinu, kā, bet tā nu tas konsekventi gadās.”

„Politiskajās partijās mēs aizvien negribam stāties – tas viss mums ir svešs. Nevalstiskajās organizācijās aizvien mēs negribam piedalīties, jo – kādēļ gan? Rezultāts ir tāds, ka jaunieši saka, ka savā dzīvē viņi ļoti maz ko var ietekmēt,” situāciju raksturoja I. Breidaks. „Un, kad viņi izaug par pieaugušajiem, viņi saka jau ar pārliecību – ka viņi neko nevar ietekmēt. Lai iedzīvotāji justos iesaistīti, līdzatbildīgi un justu atgriezenisko saiti ar varu, ir virkne veicamo soļu.”

„Šai valdībai ir sakarīgas iespējas palīdzēt Latvijai izkāpt no tās bedres, kas saistās ar demokrātijas atvērtību un neatvērtību. Pērn organizācijas „Civitas” pētījumā Latvijas demokrātijas statuss tika pazemināts no atvērtas (open) uz sašaurinātu (narrowed),” raidījumā norādīja I. Breidaks. „Jaunās valdības iespēja ir atgriezt mūs tai statusā, ka Latvija ir progresīva, inovatīva valsts, kurā demokrātija ir maksimāli atvērta un pieejama.”

Organizācijas ManaBalss praksē jau ir nacionāla līmeņa dialoga pieredze platformā #ManaEiropa. Tie bija partnerībā ar Ārlietu ministriju rīkotie «Dialogi par Eiropas nākotni». Tiešsaistes dialogu platformā #ManaEiropa tika apkopotas Latvijas iedzīvotāju idejas un priekšlikumus par Eiropas nākotni un dota iespēja par tiem balsot un izšķirt, kas ir vēlamākā ES politika dažādos aktuālos jautājumos.

Platformas pamatā esošā tehnoloģija var tikt piemērota nacionāla līmeņa dialogiem par jebkuru tēmu, ieskaitot reģionālo reformu. Jānorāda, ka šis digitālās demokrātijas rīks var būtiski papildināt klātienes tikšanās un diskusijas, kas aizvien ir un paliek efektīvas nacionāla līmeņa politisko jautājumu komunicēšanā. Tā tas notika gan «Dialogu par Eiropas nākotni» kampaņā, gan var eventuāli būt saistībā ar VARAM apņemšanos apmeklēt katru no reformas skartajām mazākajām pašvaldībām.

Avots: LSM; Delfi.lv; ManaBalss.lv

AUTORS: MANA BALSS

33 zinātnieki adresē atklātu vēstuli, kurā aicina ratificiēt Stambulas konvenciju un nedot apliecinājumu starptautiskajai sabiedrībai un varmākām, ka Latvijā ir augsta tolerance pret vardarbību ģimenē.25. May (2018)

18. aprīlī notikušā LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas konsilija «Par Stambulas konvenciju» slēdzienam atlikt konvencijas ratificēšanu nepiekrīt 33 zinātnieki, kas uzskata, ka konsilija balsis tikušas skaitītas neatbilstoši. Savu viedokli viņi pauduši atklātā vēstulē.

Zinātnieki un pētnieki vēstulē raksta, ka «šādi organizēts konsilijs degradē Latvijas zinātni, LZA prestižu un tās ekspertīzes kvalitāti» un aicina Saeimu ratificēt Konvenciju, nesaskatot nekādus zinātniski pamatotus riskus Latvijas sabiedrībai un Satversmei.

Dalies ar jaunumiem un seko līdzi iniciatīvas attīstībai!

Ziņas avots: tvnet.lv

AUTORS: ZIņAS MB

Piedalies jaunajā "Mana Balss" raidījumā par "Stambulas konvenciju" ierakstīšanā RīgaTV24 23. februārī pl. 18:45! 22. Feb (2018)

Otrājā publiskajā diskusijā jaunājā Rīgatv24 raidījumā “Mana Balss” aplūkosim aktuālo tēmu - " Stambulas konvenciju". Spriedīsim par šobrīdējo situāciju, par rosinātajām izmaiņām tieslietu sistēmā - vai tās ir vajadzīgas? Diskusiju veidosim pēc iespējas daudzpusīgāku, pieaicinot dažādu pušu viedokļu pārstāvjus, kā arī iesaistot auditoriju diskusijas noslēgumā, dodot iespēju uzdot jautājumus diskusijas dalībniekiem.

Diskusijā piedalīsies:
Moderators Māris Zanders
Mācītājs Krists Kalniņš
Labklājības ministrijas valsts sekretārs Ingus Alliks
Centra "Marta" vadītāja Iluta Lāce
Iniciatīvas "Par Latvijas nepievienošanos Stambulas konvencijai" autors Andris Šimfs

Piedalies jaunajā "Mana Balss" raidījuma par "Stambulas konvenciju" ierakstīšanā RīgaTV24 23. februārī pl. 18:45 vai skaties šo svētdien plkst. 18:00 RigaTV24!

AUTORS: ANNIJA EMERSONE

Platformā jauna iespēja - piedalies diskusijā par iniciatīvu!01. Sep (2016)

Jau sen mūsu lietotāji izteikuši vēlmi pēc diskusiju iespējām platformā! Mēs esam atraduši tam risinājumu!

Spied "PIEDALIES DISKUSIJĀ" un izsaki savu viedokli par iniciatīvu!

Runā, vērtē, diskutē un dalies!

AUTORS: ANNIJA EMERSONE