Par skaidrāku bildi! Uzlabojam politiskā procesa "izšķirtspēju" 30. Dec (2020)
Pilsoniskās sabiedrības organizācijas (PSO) no vienas puses mēdz žēloties, ka tajās "neviens neklausās", bet politikas veidotāji no otras puses pārmet sabiedrībai kūtrumu un nevēlēšanos līdzdarboties.
Lai palīdzētu šo dilemmu risināt, organizācija ManaBalss kopā ar partneriem izstrādā automatizētu PSO līdzdalības sistēmu. Tās mērķis ir radīt veicinošu infrastruktūru un vidi Latvijas mazo un vidējo PSO iesaistei lēmumu pieņemšanas procesos Saeimā.
Šo projektu finansē EEZ/Norvēģijas finanšu instrumentu 2014.–2021. gadam programma "Aktīvo iedzīvotāju fonds". Projekta sākuma posmā pašlaik tiek veikts pētījums "Labā prakse iekļaujošam pilsoniskajam lobijam likumprojektu izstrādē", un ar pirmajām gūtajām atziņām šai sarunā dalās LU Sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors Dr. sc. pol. Visvaldis Valtenbergs.
Projekta ietvarā tu esi sācis pētīt, vai un kādēļ Latvijā kādas PSO var sacīt, ka "mūsos jau neviens neklausās" un ko tur ir iespējams darīt lietas labā ar ManaBalss risinājumiem. Kādi ir pirmie secinājumi?
Iemesls pētīt dažādu grupu iesaisti politikas veidošanā pēdējā laikā ir kļuvis vēl aktuālāks, un tas ir – sabiedrības uzticības mazināšanās pārstāvnieciskajai demokrātijai.
Vai par to ir dati?
Jā, Eurobarometer un Eiropas vērtību pētījumu aptauju dati uzrāda tendenci, ka sabiedrībai kopumā samazinās uzticība politiskajām institūcijām. Šī tendence skar ne tikai Latviju.
Mēs ka pētnieki cenšamies izprast veidus, kā iedzīvotāju uzticība politiskajiem procesiem var tikt atjaunota.
Viens no svarīgākajiem secinājumiem ir, ka uzticība lielā mērā iet roku rokā ar zināšanām – ar to, cik zinīgi ir iedzīvotāji par politiskajiem procesiem. Svarīga ir arī subjektīvā apmierinātība ar demokrātiskajām institūcijām. Te gan jāņem vērā, ka cilvēku apmierinātību ietekmē ne tikai viņu individuālā pieredze, bet arī kolektīvā pieredze.
Uzticības problēma jārisina vismaz no divām perspektīvām. Viena ir institucionālā perspektīva, kura apskata to, kā parlamenti, izpildvaras institūcijas un pašvaldības mēģina iesaistīt sabiedrību vairāk savos procesos un informēt. Otra ir iedzīvotāju, jeb sociālā perspektīva.
Pētnieku vidē ir tādi, kas vairāk akcentē sociālo perspektīvu norādot, ka institūcijas iedzīvotājos neklausās, jo tām ir sava dienaskārtība. No otras puses institūcijas apgalvo – mēs jums dodam šīs iespējas līdzdarboties dažādos formātos, mēs jūs informējam, bet tai pašā laikā jūs pie mums ar konstruktīviem priekšlikumiem nenākat. Lūk, šīs ir perspektīvu sadursmes.
Kuru dalībnieki it kā runā viens otram garām?
Jā – viņi runā viens otram pāri vai tikai tēlo, ka klausās, vai tēlo, ka runā. Bet – tiešām viens otru nedzird. Patiess dialogs starp lēmumu pieņēmējiem un pilsoņiem ir problemātisks. Divas minētās perspektīvas tādam dialogam arī nepalīdz veidoties.
Vienu atbildi sniedz tehnokrātiskais skatījums, ka visu var atrisināt apolitiska un zinātniska pieeja, tāpēc vara ir jādod ekspertiem un meritokrātijai jeb tiem, kas ar savu izglītību un ekspertīzi to ir pelnījuši. Savukārt, aizvadītā gada notikumi rāda, ka sabiedrībā nav lielas uzticības šādai tehnokrātiskai ekspertīzei, jo tā netiek uzskatīta par patiesi neitrālu, neieinteresētu. Tiek uzskatīts, ka t.s. ekspertiem ir vai nu pašiem savas savtīgas intereses vai arī ekspertīze ir turīgu un ietekmīgu grupu veidota.
Pētnieki Deivids Kolingridžs un Kolins Rīvs norāda, ka ekspertīze politikas veidošanā praktiski tiek izmantota divos gadījumos. Pirmais gadījums ir, lai pastāstītu publikai, ka konkrētais priekšlikums nav virzāms tāpēc, ka tas ir pārāk sarežģīti. Tāpēc vajag vēl izvērtēt, paskatīties, paanalizēt. Un otrais gadījums – lai ar ekspertīzi apstiprinātu kādu jau gatavu risinājumu jeb lai meklētu argumentus tieši šā risinājuma ieviešanai. Tātad, atgriežamies pie jautājuma – vai ekspertīze sabiedriskās politikas jomā vispār var būt neitrāla.
Bet skaidru interešu deklarēšana ir labākais, kas īstā dialogā var notikt. Skaidri signāli tirgū – arī ideju tirgū – ir labākais, ko varam vēlēties. Vai šeit neiezīmējas arī nepieciešamību vārdu "intereses" atslogot un reabilitēt?
Te svarīgi ir tas, kas un kādā veidā vienu vai otru interesi pasniedz. Ir grūti veidot iesaistošu dialogu, ja noteiktā problēma ir jau kļuvusi pārāk politizēta un nonākusi līdz tā saucamajam vērtību dilemmu statusam. Kā piemēru var minēt jautājumu par viendzimuma kopdzīvi un bērnu adoptēšanu. Šeit daudziem jau viss šķiet skaidrs pirms dialoga. Otra tipa jautājumi ir tie, kur iedzīvotāji faktiski nezin atrisinājumu, piemēram, klimata izmaiņas.
Risinājumi šai sakarā ir kompleksi, tie arī var balstīties dažādās paradigmās un tehnoloģiskajos risinājumos, par kuriem iedzīvotāji vienkārši nav informēti. Iedzīvotāju informēšana šajā gadījumā patiešām var radīt atšķirību tajā kā iedzīvotājs piekritizē vienu vai otru risinājumu.
Šis acīmredzot ir jautājums par izvērstu un uz risinājumu atrašanu mērķtiecīgi vērstu diskusiju jeb svešvārdā – deliberāciju. Manuprāt, tieši to ManaBalss arī šai projektā mēģina panākt – politikas veidošanas procesa deliberāciju jeb vispusīgu un konstruktīvu iesaisti. Leģitīmu interešu reabilitācija būtu jau tā blakusefekts.
Tāpēc arī vairāku valstu parlamenti un valdības ir nākušas klajā ar iniciatīvām veidot dažāda formāta deliberatīvos iedzīvotāju forumus, kas kalpotu paralēli pārstāvnieciskās demokrātijas institūcijām, palīdzot lēmumu pieņēmējiem pieņemt izsvērtākus, labāk argumentētākus lēmumus. Pastāv t.s. pilsoņu asamblejas, pilsoņu žūrijas un iedzīvotāju konferences, kurās pat polāri noskaņotām grupām dažos gadījumos izdodas satuvināties. Populāri ir arī pilsētplānošanai veltīti iedzīvotāju līdzdalības formāti.
2020. gadā publicētajā OECD pārskatā tika apkopotas atziņas par aptuveni 200 šāda veida reālām sapulcēm. Galvenā atziņa – deliberatīvie formāti tomēr mēdz būt gana laikietilpīgi, bet politiskajā procesā laiks nereti ir ļoti izšķirīgs, jo lēmumi ir jāpieņem ātri. Otrs – šie formāti ir diezgan dārgi, lai tos saorganizētu. Tāpēc ir svarīga griba un plašs politiskā spektra atbalsts šo formātu praktizēšanai.
Mums kā praktiķiem ir ieskats, ka ManaBalss arī darbojas kā deliberatīva platforma. Proti, ka iesūtītās iniciatīvas tiešām analizē un konsultē ne vien mūsu komanda, bet arī juristi un tematiskie eksperti. Jā, šīs konsultācijas ir sarežģītas un mēdz ilgt arī nedēļām, un mēs aprēķinājām, ka pērn šie ekspertu pakalpojumi, kas mums un līdz ar to autoriem tika sniegti, pēc tirgus vērtības ir desmitos tūkstošu eiro. Tiesa, caur ManaBalss tie tiek sniegti 'pro bono' – brīvprātīgi un bez maksas. Tāpēc – jā, tas ir laikietilpīgi un dārgi, tomēr, lūk, nevalstiskai organizācijai to ir iespējams izdarīt salīdzinoši operatīvi, piesaistīt brīvprātīgus profesionāļus, nodrošināt tiešām aptverošu analīzi un vēl nodrošināt to bez valsts naudas vispār. Kā tu kā pētnieks vērtē – vai to var uzskatīt par deliberatīvu mehānismu, ko īsteno ManaBalss?
Paskatoties uz ManaBalss līdzīgo platformu loku Eiropā un OECD valstīs, man jāsaka, ka ManaBalss ir diezgan unikāls projekts. Nevaru nosaukt citu elektroniskās līdzdalības platformu, kurā deliberatīvais elements pirms iniciatīvas publicēšanas būtu tik klātesošs. Jā, ir daudzas tā sauktās parakstu vākšanas platformas. Bet tajās netiek nodrošināts jautājumu iesniegšanas un uzlabošanas starpposms. Tas ir ļoti būtisks starpposms, ko ManaBalss cenšas nodrošināt. Es teiktu, ka šāda prakse ir visai unikāla.
Tas lielā mērā arī ir viens no iemesliem ManaBalss sekmēm politisko lēmumu ietekmēšanā. Citās valstīs ir e-līdzdalības platformas, bet nav taustāmu rezultātu.
Citviet viņu vērtējumi pārsvarā ir arī aprakstoši jeb kvalitatīvi – mēs ietekmējām to un to procesu. Bet mēs vērtējam tikai kvantitatīvi – pēc skaitliski nosakāmiem likumiem un reālām izmaiņām, nevis – par kaut ko tika sasaukta sapulce vai iesniegums ir nosūtīts, un tāpēc tā iniciatīva ir sekmīga.
Jā, Latvijā ir relatīvi liels īpatsvars gan Saeimas apstiprinātajām, gan daļēji apstiprinātajām iniciatīvām. Vienlaikus ne jau pilnīgi viss, ko tauta vēlas ierosināt, šai platformā "aiziet". Filtrs ir, un tas ir diezgan pamatīgs.
Mēs redzam, ka ir diezgan vienkārši pieņemt apstiprinošu lēmumu par tehniskiem jautājumiem, kas, vēlams, neprasa arī lielus budžeta līdzekļus. Bet ja iniciatīva prasa lielus budžeta līdzekļus, tad… diez vai.
Šeit nav tik daudz jautājums par kvalitātes filtru, bet gan to, vai iniciatīvas virzītāju prasības un politiskā dienaskārtība pārklājas vai nepārklājas.
Cik zinu, tu esi vadījis arī vairākus studentu darbus par ManaBalss.lv darbības analīzi, kuros ir šādi secinājumi.
Ir vairāki manu studentu pētījumi par ManaBalss.lv iniciatīvām un arī to formulēšanu. Esam intervējuši gan iniciatīvu pieteicējus, gan politiķus. Svarīgs ir jautājums, ko intervijās ir aktualizējuši politiķi – platformai ir jābūt politiski absolūti neitrālai, lai to arī turpmāk varētu uzskatīt par leģitīmu.
Šis ir pagarš ievads, bet tas ir nepieciešams kopsakara paskaidrošanai – gan akadēmiskā, gan praktiskā konteksta raksturošanai. Proti, runājot par risinājumu, ko mēs meklējam šā projekta ietvarā, vai mums, projektu sākot, ir jāatzīst, ka mēs līdz galam nezinām, ko mēs darām?
Būtu vēlams iedzīvotājiem parādīt politikas veidošanās procesu daudz lielākā detalizācijā, laikus pamanot un izceļot iniciatīvas, kas virzās cauri politikas procesam un laikus tajās iesaistot arī pilsonisko sabiedrību. Tas ir galvenais mērķis – palielināt politiskā procesa "izšķirtspēju."
Protams, ka mērķu uzstādījums ir skaidrs. Ar neziņu es domāju tieši attīstāmo risinājumu kalibrējumu jeb kas tie precīzi būs. Tam acīmredzot palīdzēs arī tava pētnieciskā iesaiste šai projektā.
Tāda kalibrēta instrumenta Eiropā un OECD valstīs īsti nav. Protams, ka ir t.s. elektroniskās konsultācijas, ko pārsvarā piedāvā izpildvara, un tajās sabiedrības grupas tiešām iesaistās dažādu normatīvo aktu un politikas dokumentu komentēšanā un atzinumu sniegšanā.
Šāda elektronisko konsultāciju sistēma darbojas Ministru kabineta līmenī un tā tiks uzlabota. Ļoti svarīgs ir jautājums, vai visiem šādas e-konsultācijas sistēmas ir zināmas, pieejamas un saprotamas. Ir ļoti daudz praktisku barjeru. Ne visiem cilvēkiem ir resursi – laiks, nauda, zināšanas, lai izmantotu e-konsultācijas. Daudziem nav arī emocionāla sajūta, ka ir vērts to darīt. Dažas no barjerām var samazināt ar tehnoloģisku pieeju; citas – nē, jo tur prasās sociālā komponente – ka cilvēks nav viens, ka viņš tiek savā līdzdalībā atbalstīts.
Vai var teikt, ka ekspertīzes sakarā mūsu projekta mērķis ir trešais ceļš? Proti, lai ekspertīzi objektīvi veidotu ar sabiedrības līdzdalību?
Jā, tiek uzskatīts, ka līdzdalība ir labākā skola, kādā ekspertīze vispār var izveidoties. To var redzēt no tās sabiedriskajām organizācijām, kas ir ļoti aktīvas Latvijas politikas veidošanas procesos. Šie eksperti ar savu pieredzi par lēmumu pieņemšanas kārtību ir ļoti daudz ko mācījušies – gan kā viņi formulē priekšlikumus, gan kā viņi uzstājas un prezentē savu argumentu. Tā ir demokrātijas skola.
Konkrētajā projektā mūsu praktiskais mērķis ir laikus, proti, vēl likumprojektu un regulējumu veidošanās stadijā, ļoti precīzi tārgetēt jeb mērķtiecīgi uzrunāt sevišķi PSO, kas attiecīgajos jautājumos ir ieinteresētas, un dot viņiem platformu, lai tos komentētu un iesaistītos.
Tā tas ir. Un tas nozīmē, ka iedzīvotājiem ir pieejama konkrētā informācija, viņi to saprot, un viņi arī saprot, kādas ir viņu tālākās darbības iespējas.
Pašlaik tas ir izpētes un veidošanas procesā. Bet kā tu to redzi – ko jau tuvākajā nākotnē pilsoniskā sabiedrība no mūsu puses var sagaidīt?
Šobrīd pētījuma pirmajā posmā mēs esam apzinājuši, kādas ir prakses informācijas izplatīšanā un elektronisko konsultāciju piedāvājumā – ko savām sabiedrībām šai ziņā piedāvā ES un OECD valstu parlamenti. Tagad mēs ieejam pētījuma otrajā posmā, kurā aplūkojam mūsu pašu organizāciju un indivīdu pieredzes par sabiedrības līdzdalības procesiem Latvijā.
Tāpat mēs skatāmies informācijas kanālus, kas varētu tikt izmantoti, lai efektīvāk uzrunātu dažādas sabiedrības grupas un tās labāk informētu. Tāpēc mēs skatāmies gan Saeimas komisiju līmenī, gan NVO līmenī, kāda ir šī informācijas aprite.
Mēs, protams, radīsim kaut ko jaunu, bet kāda būs tā sadarbība jeb sinerģija ar jau esošo elektronisko konsultāciju sistēmu?
Manuprāt, ņemot vērā gan Latvijas izmēru un iedzīvotāju skaitu, gan salīdzinoši mazo publisko sektoru, ir diezgan skaidri redzams, ka ir jāmeklē sinerģijas starp visdažādākajām sistēmām un praksēm, kas darbojas jau pašlaik. Piemēram, Latvijas Pilsoniskā alianse jau pašlaik savus biedrus informē par aktuāliem likumdošanas jautājumiem, kas tiks skatīti Saeimas komisijās. Pieļauju, ka arī citās interešu aizstāvības organizācijās šādas prakses biedru agrīnai informēšanai ir.
Aplūkojot arī Latvijas parlamenta vietu citu parlamentu vidū, ir redzams, ka Latvija līdzdalības iespējām ir ļoti atvērta – parlaments kopumā ir tai atvērts. Un pašlaik norit darbs arī pie interešu aizstāvības likumprojekta izveides, kurā patiešām ir svarīgi veidot sazobi un sadarbību. Saeimā notiek darbs pie interešu pārstāvju likuma veidošanas, Ministru kabineta līmenī ir vairākas praktiskas iniciatīvas sabiedrības iesaistes veicināšanai.
Tā ir manis pieminētā neziņa, kas mums pašlaik ir godīgi jāatzīst – ka mēs tikai meklējam praktisko un tehnoloģisko risinājumu un ka tas jau no sākta gala notiek kopā ar zinātnisku pētniecību. Skaidrs ir mērķis – sabiedrības līdzdalības praktiskās efektivitātes celšana. Pārējo mēs pakāpeniski uzzinām un saprotam.
Protams, ka projekta ietvarā būs jātaisa prāta vētras gan mūsu komandas iekšienē, gan ar sadarbības partneriem.
Un tas ir leģitīms un arī akadēmiski jau fiksēts stāvoklis. Piemēram, Džons Hogans un Šarona Fīnija to definē kā rīcībpolitikas pārmaiņu miglāju (policy change nebula). Un miglā ir kā jau miglā – uz tausti, piesardzīgi. Un, kas ir jo svarīgi – ka tu esi pareizajā kompānijā. Proti, ka tā taustīšanās notiek kopā ar sekmīgam rezultātam piemērotiem spēlētājiem. Un par tiem jau Džons Kingdons 1980. gados ir rakstījis.
Miglājs vēl tā, bet Maiklam Koenam, Džeimsam Mārčam un Johanam Olsenam politikas veidošanas procesam bija vēl skarbāks raksturojums – ka tas ir politiskās dienaskārtības atkritumu kaste (garbage can model). Šai atkritumu kastē ir samestas dažādas lietas, kas pašas par sevi nedarbojas, bet, kad piemērotā brīdī satiekas trīs strāvojumi – saprotams problēmas definējums, risinājuma iespēja un politiskā griba, tad notiek arī politiskā pārmaiņa. Kad šie trīs satiekas, tad ir "maģiskais brīdis", un lēmumi pēkšņi tiek pieņemti.
Un tad seko pašsaprotamības fāze – attieksme, ka "tā tas ir bijis vienmēr". Cilvēki aizmirst to "maģisko brīdi" un pārstāj novērtēt to patiesībā brīnumaino, kas ir sasniegts.
Covid-19 laiks iezīmē vēl vienu problēmu – lielu sabiedrības polarizāciju. Tajā sava daļa ir gan medijiem, gan politikas veidotājiem, gan citiem iemesliem. Un dažāda veida deliberatīvajām diskusijām šo polarizāciju sabiedrībā vajadzētu mazināt. Tieši tāpēc šādas diskusijas, līdzdalība un to nodrošinoši instrumenti, kādus arī mēs attīstām, ir ļoti vēlami un nepieciešami.
Šo tavu konceptuālo ieskatu par deliberācijas jeb konstruktīvi līdzdalīgas diskusijas pozitīvo efektu es varu apstiprināt ar atsevišķiem faktiem. Piemēram, nesen ManaBalss saņēma pateicību no kādas iesūtītas iniciatīvas autores, kuras iniciatīvu pēc konsultāciju procesa mēs tomēr nepublicējām. Bieži vien šādi cilvēki ir nikni, bet, lūk, šai un dažos citos gadījumos mēs arī par it kā negatīvu iznākumu saņemam pateicību. Jo kopā ar piesaistītajiem ekspertiem esam tam cilvēkam palīdzējuši kārtīgi iedziļināties attiecīgajā problēmsituācijā un vai nu saprast, ka iecerētais risinājums nav piemērots, vai arī, ka situācija tiešām ir problemātiska, tomēr alternatīvas vismaz pagaidām būtu vēl sliktākas. Tā nebija kušināšana, bet tiešām inteliģenta saruna, kuras beigās cilvēks teica paldies.
Dažreiz cilvēkiem tiešām vajadzētu vispirms ar kādu parunāties, pirms viņi sociālajos tīklos kaut ko raksta. Jo nereti cilvēkiem šķiet, ka viņi ir vienīgie ar šādu skatījumu uz problēmu un ka tikai viņi zina vislabāko risinājumu. Tomēr tā gluži nav.
Tomēr polarizētas diskusijas – jā vai nē maskām, obligātām vakcīnām, veikalu slēgšanai, partnerattiecību likumam, Tramps vai Baidens, varavīksnes koalīcija vai naida opozīcija, vegānisms vai gaļēdāji, emancipācija vai konservatīva pasaules kārtība, klimata krīze vai sorosītu mahinācija – šos piemērus varētu saukt vēl un vēl. Daži no šo polarizēto attieksmju paudējiem deliberatīvā diskusijā neiesaistītos, jo viņi nav gatavi savu viedokli modificēt. Radikālākie to nedarīs.
Bet mazāk radikālie varētu ieklausīties arī otras puses argumentos, mīkstināt savu pozīciju un nonākt pie kompromisa risinājuma. Varbūt kāds pat pārietu otra viedokļa pusē. Man šķiet, ka mēs deliberatīvos formātos par šādiem polarizētiem jautājumiem nemaz neesam diskutējuši.
Eksperti un meritokrāti, kas saka, ka, lūk, šis risinājums ir drošs un efektīvs – varbūt viņiem tomēr vajadzētu uzklausīt argumentus, kas ir otrajai pusei. Tas, ko viņi labāk saprastu, varbūt nebūtu tas, ka viņiem nav taisnība, tomēr viņi paredzami labāk saprastu, kā par šo taisnību runāt un to pastāstīt. Bieži vien tas nav jautājums par viedokļa maiņu, bet gan par to, kas ir jāsaka un ar kādiem vārdiem, lai savam oponentam paskaidrotu, ka gluži ļaunprātība un nejēdzība tā nav, ko nu tu kā eksperts tur esi izdomājis.
Tāpēc vārda brīvība ir ļoti svarīga. Ja tagad mēs noliedzam kādu viedokli, jo tas a) neatbilst politiskajam kursam, b) neatbilst racionāli materiālistiskajai zinātniskajai paradigmai, tad mēs faktiski atņemam sev iespēju uzklausīt argumentus no tā iesaistītajām pusēm, kuras mums būtu jāpārliecina. Jā, varbūt viņu argumenti pienācīgi saprastā kontekstā nav valīdi, tomēr to, kā ar šiem cilvēkiem runāt, ir iespējams "atkost" tikai tad, ja mēs viņus uzklausām.
Tas nenozīmē, ka mums būtu jādara tas, ko viņi saka, tomēr ir jābūt gataviem uzklausīt arī viedokļus, kas atrodas ārpus leģitimitātes zonas. Tas, kā es to paužu, protams, var šķist tāds liberāls skatījums, kuru 19. gadsimtā Anglijā aizstāvēja Džons Stjuarts Mills.
Protams, bet paradokss ir tajā, ka tikai šādi ir iespējams patiess dialogs, ieskaitot konservatīvu vērtību komunicēšanu. Par konservatīvismu runājot, man patīk sera Rodžera Skrutona teiktais par publisko arhitektūru – ka publiskajā arhitektūrā mēs dalāmies viens ar otru savās robežās (sharing the borders). Un tas pats jau ir sakāms arī par publisku diskusiju.
Arhitektūra ir labs piemērs, jo katram ir diezgan skaidri savi labas arhitektūras standarti, tāpēc par tiem ir un paredzami būs diskusijas. Māris Gailis savulaik par publisku politisko diskusiju teica tādu analoģiju, kura, manuprāt, ir ļoti precīza. Proti, ka tā ir kā braukšana naktī pa šoseju, un ceļš ar abiem grāvjiem ir viss ideoloģiskais spektrs. Lai neiebrauktu grāvī, ļoti svarīgas ir ceļu iezīmējošās sānu līnijas – šīs robežas, uz kurām viedokļi sadalās un kuras iezīmē radikālākos sabiedrības viedokļus. Tieši radikālākie viedokļi ir svarīgākie pragmatiskā ceļa rādītāji. Ja politiskā spektra "grāvjiem" neļauj būt redzamiem un neļauj "runāt", tie, kas mēģina noturēties uz pragmatiskā politikas veidošanas ceļa, zaudē šīs sānu līnijas kā orientierus.
Politikas veidošanā sānu līnijas kā orientieri ir ārkārtīgi svarīgas, lai tiktu uz priekšu pragmatiskā ceļā. Jo bez tām tu agri vai vēl būsi grāvī un netiksi laukā. Protams, ka pa to ceļu tu kā politiķis vari stūrēt gan pa labo, gan pa kreiso joslu, un, mēģinot būt šim ceļam precīzi pa vidu, arī tie politiskie risinājumi var iznākt neizlēmīgi. Tomēr, lai pa kuru joslu tu konkrēto politiku stūrētu, sānu līnijām ir jābūt redzamām. Tā ir arī radikālisma nozīme politikā – ka mēs atļaujam viņiem būt. Ja radikālie spēki aicina uz vardarbību, tad, protams, cits jautājums. Te tiesiski demokrātiskā valstī ir savi aizsarglīdzekļi.
Tā jau būtu ceļa pārrakšana.
Nē, pārrakt ceļu nebūtu labi. Nevarētu vairs nekur aizbraukt, kad pandēmija beigsies.
Projektu "Automatizētas PSO līdzdalības sistēmas izstrāde" finansē EEZ/Norvēģijas finanšu instrumentu 2014.-2021. gadam programma "Aktīvo iedzīvotāju fonds".
Lasi arī nākamo publikāciju par šo ManaBalss projektu - "Sabiedrības atbalsts automātiskās apziņošanas sistēmai par topošo likumdošanu ir viennozīmīgs"!