Iniciatīva ir iesniegta Saeimā!

Pārstāvis: Uģis PolisPublicēta: 29. Sep (2017)

UZVARAS PIEMINEKĻA DEMONTĀŽA
Iniciatīva tiks iesniegta Latvijas Republikas Saeimā

10'000
11'816
Jau parakstījuši 11'816

Kā zināms pēc vēstures faktiem, tā dēvētais Uzvaras piemineklis, kurš atrodas Uzvaras parkā, Pārdaugavā, Rīgā tika atklāts 1985. gadā. Tas ir laika posmā no 1944. gada līdz 1991. gadam, kad Latvijas republika , tika nelikumīgi okupēta. Padomju savienībai pārkāpjot starptautiskās tiesības, Latvija tika okupēta un iekļauta Padomju sociālistisko republiku savienības (PSRS) sastāvā pret Latvijas iedzīvotāju gribu. Minētais piemineklis pēc Krievijas federācijas valdības oficiālā viedokļa tika celts kā simbols Latvijas atbrīvošanai no nacistiskās Vācijas karavīru padzīšanai no Latvijas teritorijas. Līdz ar to padomju karavīri tiek saukti par „atbrīvotājiem”. Lai gan ir zināms, ka PSRS režīms ir atbildīgs par masveida deportācijām uz Sibīriju, neskaitāmām civiliedzīvotāju slepkavībām, izvarošanām, laupīšanām, ieslodzīšanām koncentrācijas nometnēs. Šīs zvērības izpildīja tā saucamie sarkanie "atbrīvotāji". Realitātē tā nebija Latvijas atbrīvošana no nacistiem, bet gan nacistiskais režīms tika nomainīts pret citu okupācijas režīmu- vēl asiņaināku, nežēlīgāku, zvērīgāku- Padomju savienības režīmu. Diemžēl viens no šiem simboliem, kas latviešu tautai atgādina milzīgās ciešanas Padomju okupācijas dēļ, vēl aizvien atrodas Latvijas sirdī, Rīgā- liels un grūti nepamanāms. Mūsdienās Uzvaras piemineklis jau sen vairs nav atceres piemiņas vieta padomju veterāniem "atbrīvotājiem", bet gan pārvērsts par strikti politisku pasākumu 9. maijā, kurš tiek sponsorēts no Kremļa puses un veidots Krievijas interesēs, kurš īsteno Kremļa plaši izvērsto propagandu. Līdz ar to mēs katru gadu varam novērot pie Uzvaras pieminekļa sadzērušos un agresīvu cilvēku pūļus, kuri pēc 9. maija svinībām atstāj milzīgus atkritumu kalnus Uzvaras laukuma teritorijā un citviet pilsētā, kā arī dodoties uz mājām turpina lietot alkoholiskos dzērienus publiskās vietās ignorējot Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksu un uzvedās agresīvi un provokatīvi gan viens pret otru alkohola iespaidā, gan arī it īpaši pret latviski runājošiem iedzīvotājiem. Bet šajā dienā policija dēļ darbinieku trūkuma ir bezspēcīga novērst neskaitāmos administratīvos un kriminālos likumpārkāpumus, lai sargātu parastos Latvijas iedzīvotājus no Kremļa propagandas barotām ne pārāk inteliģentu un agresīvu ļaužu ordām. Uzskatu, ka Uzvaras piemineklis ir kļuvis par simbolu visām zvērībām, ko Padomju vara 51 gadu laikā ir nodarījusi Latvijai un tas fakts, ka pēc 26 gadiem, kopš Latvijas republika ir neatkarīga valsts, šis piemineklis, kas simbolizē milzīgo ļaunumu ko PSRS ir nodarījusi Latvijai, man, pārējiem latviešiem un Latvijas iedzīvotājiem šķiet absolūti nepieņemams. Manā skatījumā tas, ka Uzvaras piemineklis vēl aizvien stāv Latvijas galvaspilsētā ir spļāviens sejā visiem latviešiem un bijušajiem latviešu karavīriem, kuri ir atdevuši savas dzīvības, lai Latvija būtu brīva no okupantiem un , lai no komunisma un sociālisma Latvijā nebūtu nekādu pazīmju!

Nepieciešams lai valsts noslēdz līgumu ar kādu celtniecības kompāniju, kura piedāvā liela apjoma demontāžas darbus. Protams izmaksas var tikt veiktas no valsts līdzekļiem, var mēģināt piesaistīt kādu Eiropas fondu vai vākt tautas ziedotus līdzekļus, pieļauju, ka arī citas bijušās PSRS valstis būtu gatavas ziedot finanšu līdzekļus šim projektam. Otrs variants ir tāds, ka Nacionālie Bruņotie Spēki detonē Uzvaras pieminekli ar sprāgstvielām no Aizsardzības ministrijas budžeta. Vēlos pieminēt faktu, ka kādu laiku atpakaļ, līdzīgu iniciatīvu, kura bija sasniegusi 10.000 parakstus, noraidīja Parlamenta Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija, saistībā ar Ārlietu ministrijas norādījumu, ka starp Latviju un Krieviju ir noslēgts starpvalstu līgums par Latvijas teritorijā dzīvojošo Krievijas militāro pensionāru un ģimenes locekļu sociālo aizsardzību, kurā ir pants, kas paredz pušu savstarpēju memoriālo būvju un masu apbedījumu vietu saglabāšanu un uzturēšanu. Šajā sakarā vēlos norādīt, ka šī iniciatīva arī paredz šo pantu grozīt, pamatojoties ar to, ka Krievija pēdējos gadus vienpusīgi jau sen aktīvi lauž, ignorē un neievēro daudzas starptautiskās vienošanās un līgumus. Uzskatu, ka nekas slikts nenotiks, ja arī Latvijas republika attiecībā uz Krieviju, šo pantu par pieminekļa nenojaukšanu, lauzīs.

Tiks atjonota Latvijas republikas un latviešu tautas gods un cieņa. Ilgtermiņā tiks saliedēta sabiedrība, jo 9. maija pasākumi šķeļ sabiedrību. 9. maijā krietni samazināsies noziedzības un huligānisma līmenis Rīgā. Pēc 9. maija svinībām nebūs milzīgas atkritumu kaudzes Uzvaras parka teritorijā, tā apkārtnē un uz pārējām Rīgas ielām. Policijai tiks atslogots darbs 9. maijā. un parastie iedzīvotāji varēs justies drošāk uz ielām, kuras būs pārpildītas ar sadzērušos un agresīvu ļaužu ordām. Pēc pieminekļa demontāžas būs iespēja tajā vietā izveidot skaistu parku.

Iniciatīvas parakstītāji 11'816

Iniciatīvas jaunumi

Par demontāžu spriedīs Ārlietu komisijā24. Apr

Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas deputāti šodien vienojās, ka iedzīvotāju iniciatīva par Uzvaras parkā esošā pieminekļa demontāžu būtu jānodod izvērtēšanai parlamenta Ārlietu komisijā, raksta portāls TVNET.

Vienlaikus Mandātu komisija noraidīja Latvijas Krievu savienības (LKS) līderes Tatjanas Ždanokas iesniegto iniciatīvu par pieminekļu cīnītājiem pret nacismu aizsardzību. Viens no šādiem pieminekļiem ir arī tā dēvētais Uzvaras piemineklis Rīgā.

Deputāti šodien uzklausīja Ārlietu ministrijas pārstāvjus, kuri norādīja uz starpvalstu līgumiem, kas paredz arī šī pieminekļa aizsardzību. Uzklausot ĀM pārstāvjus, deputāts Artuss Kaimiņš (KPV LV) mudināja iniciatīvu, kas paredz pieminekļa demontāžu, nodot Ārlietu komisijai, kur arī notiktu diskusijas par šiem jautājumiem. Savukārt parlamentārietis Raivis Dzintars (VL-TB/LNNK) norādīja, ka ir iespēja izvērtēt saistību pamatotību par šī pieminekļa aizsardzību.

Dzintars arī pauda, ka, nododot šo jautājumu vērtēšanai Ārlietu komisijai, būtu svarīgi, lai parādās Mandātu komisijas attieksme. Tomēr Saeimas Juridiskā biroja pārstāvji skaidroja, ka lēmumprojektā ir iekļaujama konkrēta rīcība, nevis viedoklis.

Rezultātā komisija atbalstīja priekšlikumu nodot Ārlietu komisijai iedzīvotāju iniciatīvu par pieminekļa demontāžu. Gan iepriekšējā komisijas sēdē, gan šodien vairākkārt tika pausts, ka Uzvaras parkā varētu izvietot informatīvus materiālus saistībā ar PSRS okupāciju. Tāpat pausts ierosinājums šo pieminekli pārsaukt.

Vēlāk komisija uzklausīja Ždanoku, kura pamatoja iniciatīvas iesniegšanu par pieminekļa aizsardzību. Kaimiņš vaicāja Ždanokai, vai Latvija bija okupēta no PSRS puses, uz ko Ždanoka atbildēja, ka tā bija inkorporācija. Pēc šī jautājuma Kaimiņš mudināja noraidīt šo iniciatīvu, savukārt deputāts Vitālijs Orlovs (S) rosināja arī šo jautājumu nodot Ārlietu komisijai. Komisijas vairākums atbalstīja Kaimiņa piedāvājumu par iniciatīvas noraidīšanu.

Kā ziņots, iepriekš Mandātu komisijas deputāti pauda dažādus viedokļus par pieminekļa nākotni - parlamentāriešu vidū bija gan atbalsts tā demontāžai, gan noraidoši viedokļi par to, gan arī idejas par pieminekļa pārsaukšanu un okupācijas muzeja ierīkošanu.

Avots: TVNET

AUTORS: MANA BALSS

Drīzāk pārdēvēt, ne demontēt02. Apr

Ap un par Uzvaras pieminekli Rīgā Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā un pie Apmeklētāju un informācijas centra otrdien, 2. aprīlī, bija ievērojama ažiotāža. Tās fokusā – divas pretējas iniciatīvas: par pieminekļa demontāžu un par tā iekļaušanu aizsargājamu pieminekļu sarakstā.

Komisijas sēdē iniciatīvas „Uzvaras pieminekļa demontāža” autors Uģis Polis piesauca ne vien daudzu Latvijas iedzīvotāju nepatiku pret pieminekli kā okupācijas un pārestību simbolu, bet arī Polijas piemēru, ka līdzīgu pieminekļu demontāžai starptautiski līgumi nav bijuši šķērslis. Līdzīgas PSRS laiku pieminekļu demontāžas ir notikušas arī Ukrainā.

Arī Latvijā ir daži gadījumi, kad PSRS laika pieminekļi, ieskaitot 2. pasaules kara pieminekļus, ir tikuši demontēti pēc 1994. gada Latvijas un Krievijas starpvalstu līguma. Tā 1995. gadā notika ar Imanta Sudmaļa pieminekli Liepājā, 1997. gadā – ar pieminekli „Jelgavas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” un 2016. gadā – ar pieminekli PSRS jūrniekiem Limbažos.

Sēdē pārsvarā izskanēja viedokļi pret Uzvaras pieminekļa demontāžu. Artuss Kaimiņš (KPV LV) rosināja drīzāk to pārdēvēt par padomju okupācijas memoriālu, tomēr nekādā gadījumā ne spridzināt vai demontēt. Deputāts uzsvēra, ka viņa paša ģimenē ir cietušie no padomju represijām, tomēr pret vēsturi un tās simboliem ir jāattiecas uzmanīgi, un pieminekļa uzspridzināšana, kas bija viens no iniciatīvas autora ieteiktajiem variantiem, paredzami izraisītu asu Krievijas reakciju – neatkarīgi no tā, kā tiek traktēts 1994. gada līgums.

Deputāts arī pieļāva, ka pieminekļa pārdēvēšana par padomju okupācijas memoriālu morāli apgrūtinātu pie tā notiekošās ikgadējās 9. maija svinības ar neiztrūkstošo alkohola klātbūtni, kas ir papildus nepatikas iemesls pret pašu pieminekli daudziem iedzīvotājiem.

Pēc diskusijām komisijas vadītāja Janīna Kursīte-Pakule (NA) summēja, ka iniciatīvas izskatīšanas un tālākās virzības „ceļam ir jābūt civilizētam”. Tika nolemts uz nākamo komisijas sēdi par Uzvaras pieminekļa demontāžas kolektīvo iesniegumu – ar kādu ieteikumu un kurai Saeimas komisijai to tālāk virzīt - aicināt Ārlietu ministriju, Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi, Rīgas domes Pieminekļu padomi, Okupācijas muzeju un Latvijas Politiski represēto apvienību.

No Saskaņas frakcijas deputātiem izskanēja priekšlikums aicināt arī 2. pasaules kara veterānu pārstāvi, tomēr komisija pret iespēju saaicināt pārstāvjus gluži no visām iespējamajām tranšejām bija noraidoša.

Tūdaļ pēc attiecīgās iniciatīvas izskatīšanas komisijā turpat netālu Informācijas centrā otrdien, 2. aprīlī, tika iesniegta Latvijas Krievu savienības līderes Tatjanas Ždanokas iniciētais kolektīvais iesniegums „Par pieminekļu cīnītājiem pret nacismu aizsardzību”. Tajā tiek prasīts izstrādāt likumu par pieminekļu un memoriālo būvju aizsardzību un iekļaut tajā sadaļu par pieminekļu nacisma apkarotājiem saglabāšanu.

Autore žurnālistiem pirms priekšlikuma iesniegšanas neslēpa, ka tieši savāktais atbalsts iniciatīvai ‘Uzvaras pieminekļa demontāža” ir viņu mudinājis uz būtībā pretējas iniciatīvas ierosināšanu. Jānorāda, ka T. Ždanokas ierosinājums likumā noteikto desmit tūkstošu parakstītāju atbalstu savāca trijās dienās, un iesniegšanas Saeimā brīdī tā atbalstītāju skaits pārsniedza 20 tūkstošus. Pretējā iniciatīva, kuru pagaidām izskata Mandātu komisija, kopš 2017. gada septembra ir savākusi virs 11 tūkstošiem atbalstītāju.

Uz klātesošo mediju jautājumu par viņas attieksmi pret ieteikumu Uzvaras pieminekli pārdēvēt T. Ždanoka atbildēja noliedzoši. Pēc ManaBalss novērojumiem Mandātu komisijas vispārējā attieksme drīzāk bija par labu šādam risinājumam. Blakus tam tika ieteikts Pieminekli papildināt ar informatīviem materiāliem par padomju okupāciju, un Andris Skride (A/P!) ieteica pieminekļa kompleksa pazemes telpās izveidot tematisku interaktīvu ekspozīciju, kas cita starpā būtu arī jauns un par Latvijas vēsturi informējošs tūrisma objekts.

Avots: ManaBalss.lv

AUTORS: MANA BALSS

Precedenti ļauj Uzvaras pieminekli nedefinēt kā memoriālu27. Mar

Memoriāls Latvijas starptautiskajā līgumā ar Krieviju nav definēts, un gan Latvijas, gan citi starptautiskie precedenti Uzvaras pieminekļa gadījumā atstāj vietu interpretācijai. Tā partiju apvienības mājaslapā situāciju ap Saeimā virzīto kolektīvo iesniegumu „Uzvaras pieminekļa demontāža” raksturo deputāts Edvīns Šnore (NA).

Intervijā Marlēnai Pirvicai par Latvijas un Krievijas starpvalstu līgumu, kurā cita starpā ir pants, kas paredz pušu savstarpēju memoriālo būvju un masu apbedījumu vietu saglabāšanu un uzturēšanu, E. Šnore komentē Ārlietu ministrijas iepriekšējos argumentus, uz kuru pamata līdzīga iniciatīva Saeimā jau ir tikusi noraidīta.

„Ārlietu ministrija saka, ka Uzvaras pieminekli nevar nojaukt, jo to sargā 1994. gada Latvijas-Krievijas līgums. ĀM atsaucas uz 1994. gadā noslēgto Latvijas un Krievijas Valdības vienošanos par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību,” saka deputāts. „Tur ir 13. pants, kas satur šādu tekstu:

“Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas Puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī neliek Šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai. Tādā pašā veidā Krievijas Puse nodrošina memoriālo būvju un latviešu, līvu un Latvijas pilsoņu, kuri gājuši bojā karu un represiju rezultātā Krievijas Federācijas teritorijā, apbedījuma vietu sakopšanu.”

1994. gada līguma tekstā nekur nav minēts nedz Pārdaugavas Uzvaras piemineklis, nedz arī paskaidrots, kas tiek saprasts ar vārdiem “memoriālās būves”. Šādā situācijā saskaņā ar 1969. gada Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. un 32. pantu līgumslēdzējas puses, lai izprastu Vienošanās teksta jēgu, tiesīgas izmantot jebkuras savstarpējas vienošanās un dokumentus, kurām abas puses piekrīt.

Šajā gadījumā izmantojama 2007. gadā noslēgtā Latvijas un Krievijas vienošanās par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā, jo tas ir vienīgais Latvijas un Krievijas abpusēji parakstītais dokuments, kurā sīkāk paskaidrots jēdziens „memoriāla būve”.

Saskaņā ar šo skaidrojumu ar memoriālām būvēm tiek saprasti tikai tādi memoriāli, kas ir daļa no apbedījumiem.

Tā kā Uzvaras piemineklim nav nekāda sakara ar apbedījumiem, to nevar uzskatīt par 1994. gada Latvijas-Krievijas vienošanās priekšmetu.

Jāuzsver, ka 1994. gadā Krievija noslēdza vienošanos par apbedījumiem un memorāliem arī ar Poliju. Polija viennozīmīgi uzsver, ka šī vienošanās neattiecas uz PSRS pieminekļiem un memoriāliem, kas atrodas ārpus apbedījumu vietām. Neskatoties uz Krievijas protestiem, Polija jau ir demontējusi desmitiem šādu PSRS pieminekļu un memoriālu.

To, ka Krievija mēģina uzspiest ačgārnu 1994. gada vienošanās interpretāciju, Latvijas puse jau pārliecinājās 2016. gadā, kad Limbažos tika demontēts piemineklis PSRS jūrniekiem. Toreiz Krievijas ĀM iesniedza Latvijai notu, apgalvojot, ka arī Limbažu pieminekli Latvija esot uzņēmusies sargāt saskaņā ar 1994. gada līgumu. Neskatoties uz Krievijas protestiem, piemineklis Limbažos tika nojaukts.”

Marlēna Pirvica: Uģis Polis parakstu vākšanas portālā ManaBalss.lv iniciatīvu motivē šādi: „Uzvaras piemineklis, tika atklāts 1985. gadā. Tas ir laika posmā no 1944. gada līdz 1991. gadam, kad Latvijas Republika, tika nelikumīgi okupēta. Realitātē tā nebija Latvijas atbrīvošana no nacistiem, bet gan nacistiskais režīms tika nomainīts pret citu okupācijas režīmu – vēl asiņaināku, nežēlīgāku, zvērīgāku – Padomju Savienības režīmu. Diemžēl viens no šiem simboliem, kas latviešu tautai atgādina milzīgās ciešanas Padomju okupācijas dēļ, vēl aizvien atrodas Latvijas sirdī, Rīgā. Uzvaras piemineklis ir kļuvis par simbolu visām zvērībām, ko Padomju vara 51 gadu laikā ir nodarījusi Latvijai un tas fakts, ka pēc 26 gadiem, kopš Latvijas Republika ir neatkarīga valsts, šis piemineklis, kas simbolizē milzīgo ļaunumu ko PSRS ir nodarījusi Latvijai, man, pārējiem latviešiem un Latvijas iedzīvotājiem šķiet absolūti nepieņemams.”

Uģis Polis un savāktie 11’235 paraksti liecina, ka Uzvaras piemineklis ir demontējams. Taču lai „klupšanas akmens”11’235 paraksti nepiedzīvotu iepriekšējās Saeimas likteni, tos noraidot, kādi darbi tagad ir veicami, lai Saeimā „mana balss” būtu sadzirdēta un okupācijas simbols demontēts?

Edvīns Šnore: Tauta savu vārdu ir teikusi. Tagad viss ir atkarīgs no Saeimas deputātiem un viņu lēmuma. ManasBalss savāktie paraksti jau nodoti Saeimas mandātu un ētikas komisijai. Tā sagatavos lēmumu un izvirzīs balsošanai Saeimas plenārsēdē. Tad nu būs iespēja redzēt, vai deputātiem ir politiskā griba kaut ko mainīt šajā jautājumā, vai nav.

M.P: Austrumeiropas valstis no šādiem okupācijas režīma simboliem taču atbrīvojas, kāpēc ārvalstīs to darīt var, bet Latvija nevar. Vai Latvijas piemērs krasi atšķiras no ārvalstīs notiekošo, vai arī pieminētais Līgums starp Krieviju un Latviju ir tikai aizsegs, no kā izriet, ka arī mums ir tādas pašas tiesības kā citām okupācijas režīma pārdzīvojošām valstīm?

E.Š.: Citās Austrumeiropas valstīs patiešām atbrīvošanās no okupantu atstātajiem pieminekļiem notiek ātrāk. Latvijā tā noris salīdzinoši lēni. Domāju, tas ir tāpēc, ka Latvijā ir salīdzinoši vislielākais PSRS kolonistu skaits. Neaizmirsīsim, ka arī bēdīgi slavenā 1994.gada Latvijas-Krievijas starpvalstu vienošanās tikai garāmejot runā par memoriāliem, kopumā tā ir par Krievijas militārajiem pensionāriem. Latvijā tādu palika vairāk nekā 20 000, kopā ar ģimenēm – 60 000. Tas ir tik, cik Tukums, Cēsis, Sigulda un Kuldīga kopā ņemot. Palika arī vairāk nekā pusmiljons civilo pārceļotāju no PSRS. Kad Latvija iestājās ES, daļa no viņiem laimīgi devušies tālāk uz Rietumiem, bet liela daļa vēl arvien mīt Latvijā un kopā ar Krievijas militārajiem pensionāriem veido kodolu 9. maija svinētājiem pie Uzvaras pieminekļa.

M.P: Tā vietā, lai atbrīvotos no okupācijas izraisītām sekām, notiek pretējais, Rīgas mērs cenšas tās nostiprināt, un ar Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta palīdzību Uzvaras parka infrastruktūras atjaunošanā šogad plāno ieguldīt 3,81 miljonu eiro. Departamenta ziņojumā teikts, ka iecerēts veikt ceļu seguma atjaunošanu 34 000 kvadrātmetru platībā, uzbūvēt vienu tiltiņu pār Mārupīti, izbūvēt sešus pandusus, 23 velo novietnes, uzstādīt 50 soliņus un 55 atkritumu urnas.. Izskatās nevainojami, taču Rīgas pieminekļu aģentūra paziņojusi, ka Uzvaras piemineklis ir sliktā tehniskā stāvoklī, un tā uzturēšanai būtu nepieciešami 135 000 eiro.
Tātad notiek diskusija par pieminekļa saglabāšanu un uzturēšanu. Vai Jūs nesaskatāt šajā finanšu nodrošināšanas procesā tomēr politisku spiedienu un cīņu par ideoloģiju, kas saistāms ar padomju okupāciju un nepārprotami ar Krievijas ietekmi Latvijā, ņemot vērā, ka 1961.gadā Uzvaras parks bija nodēvēts par „Padomju savienības komunistiskās partijas 22 kongresa parku.”

E.Š.: Uzvaras piemineklis tika celts ar „izglītojošu” mērķi, un tam tika piešķirta „liela ideoloģiski politiska nozīme”. Tas viss atrodams atbildīgo PSRS iestāžu dokumentos. Uzvaras pieminekļa „ideoloģiski politiskā” nozīme Maskavai bija kā toreiz, tā tagad. Tagad tā pat ir lielāka. Jo kopš 1985.g. Latvija ir atšķēlusies no “vienotās un nedalāmās” un Uzvaras piemineklis palicis kā tāda maza saliņa, kas liecina par Maskavas varenību un kādreizējo kontroli pār šo teritoriju.

M.P: Kāpēc Uzvaras piemineklis netika nojaukts uzreiz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas?

E.Š.: Domāju, tāpēc, ka tas ir tika liels un tāpēc grūti demontējams. Domāju, tas ir vienīgais iemesls. Ja piemineklis būtu mazāks, to būtu aizvākuši jau 1991. gadā.

M.P: „Saskaņas” politiskie pārstāvji ik pa laikam ir akcentējuši pieminekļa svarīgo lomu, pie kura 9. maijā aizvien vairāk pulcina Padomju Savienības Sarkanās armijas uzvaras svinētājus, un pieminekļa nojaukšana varētu izraisīt nevis vienojošu izpratni par vēsturi, bet nesaskaņas un šķelšanos, piedraudot ar masu nemieriem. No vienas puses šis arguments būtu saprotams uzreiz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, bet tagad pēc Latvijas 100gades nosvinēšanas vai šāda iebiedēšana ir adekvāta un tas būtu galvenais iemesls, lai apstādinātu pieminekļa demontāžu?

E.Š.: Šantāža ar nemieriem ir daļa no prokrieviskās propagandas. Lai atceramies arī skolu reformu nācās atlikt no gada uz gadu, jo visu laiku bija draudi par potenciālajiem nemieriem un protestiem. Varu teikt tā: jo ilgāk vilks garumā, jo smagākas būs sekas.

Par to liecina bijušo PSRS republiku pieredze šajā jomā. Pozitīvais piemērs ir Igaunija. Tā izšķirīgo soli spēra jau pirms 12 gadiem. Bija protesti, bija kiberuzbrukumi, bet viss notikušais padarīja Igauniju tikai stiprāku.

Negatīvie piemēri: Ukraina un savā ziņā arī Gruzija. Tur PSRS pieminekļi savu graujošo „ideoloģiski politisko” funkciju pildīja līdz pat laikam, kad tur iebruka Krievija. Tikai pēc fiziskas Krievijas agresijas un cilvēku upuriem, šīs valstis pieņēma lēmumu nojaukt PSRS okupantu simbolus. Nedomāju, ka mums vajadzētu lietas aizlaist tik tālu.

M.P: Runājot par kopīgo vēstures satura izpratni, kad notiks pieminekļa demontāža, tad kāds ir vienojošais piedāvājums tās vietā?

E.Š.: Vienojošais piedāvājums tiem, kas grib dzīvot Latvijā, ir pieņemt šīs valsts tradīcijas, kultūru un valodu, nevis mēģināt aizstāt to ar Krievijas analogiem.

Avots: NacionalaApvieniba.lv

AUTORS: MANA BALSS

Uzvaras pieminekļa demontāža atkal būs politiskās izšķiršanās jautājums11. Mar

Nepilna pusotra gada laikā atbalstītā iniciatīva par Uzvaras pieminekļa demontāžu no jauna aktualizē Saeimā reiz jau noraidīto priekšlikumu.

Līdzīga satura iniciatīva, kas cita starpā paredzēja arī Uzvaras pieminekļa demontāžu, Saeimā tika noraidīta 2016. gada vidū. Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija tolaik argumentēja ar Ārlietu ministrijas un Rīgas domes viedokļiem un aicināja Saeimu noraidīt kolektīvo iesniegumu "Par Rīgas īstā Uzvaras laukuma atjaunošanu".

Noraidījuma pamatā bija arguments, ka 1994. gada grūti panāktā vienošanās ar Krievijas Federāciju par tās karaspēka izvešanu ietver punktu par memoriālo būvju uzturēšanu, un pieminekļa demontāža būtu tā pārkāpums. Pašreiz Saeimā iesniegtās iniciatīvas autora prasa šo pantu grozīt, "pamatojoties uz to, ka Krievija pēdējos gadus vienpusīgi jau sen aktīvi lauž, ignorē un neievēro daudzas starptautiskās vienošanās un līgumus. Uzskatu, ka nekas slikts nenotiks, ja arī Latvijas Republika attiecībā uz Krieviju, šo pantu par pieminekļa nenojaukšanu, lauzīs."

Atšķirībā no iepriekš noraidītā iesnieguma, šis arī neparedz nekādus vērienīgus jaunas apbūves plānus, kā tas bija gadījumā "Par Rīgas īstā Uzvaras laukuma atjaunošanu".

Jānorāda, ka kopš 2016. gada vidus ManaBalss platformā tiek virzīts arī sava veida vidusceļš – iniciatīva "Par Uzvaras parka pārveidošanu, pievienojot izglītojošus uz vēsturiskiem faktiem balstītus plakātus". Tā paredz neko nejaukt un nedemontēt, bet gan papildināt esošā Uzvaras pieminekļa kompleksu ar skaidrojošiem, informatīviem plakātiem latviešu, krievu, angļu un vācu valodās, kas dokumentēs hronoloģiskā secībā uz faktiem balstītu vēsturisku atstāstījumu par visu kara periodu Latvijā. Līdz šim iniciatīva ir saņēmusi visai mērenu atbalstu.

Avots: ManaBalss.lv

AUTORS: MANA BALSS

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija: "tā dēvētais Uzvaras piemineklis nav valsts aizsargājams kultūras piemineklis"05. Jun (2018)

Tā dēvētais Uzvaras piemineklis nav valsts aizsargājams kultūras piemineklis, kā arī pēc šī brīža kritērijiem kultūras pieminekļa statusam neatbilst. Jautājums par šāda objekta nojaukšanu varēja būt risināms neatkarības atjaunošanas procesā, kā arī tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas – laikā, kad tika demontēti politiska rakstura pieminekļi, kuru simbolizēja padomju režīmu un tā varu.

Lai arī Uzvaras piemineklim nav valsts aizsargājama kultūras pieminekļa statuss, objektam piemīt zināma kultūrvēsturiska nozīme kā sava laikmeta liecībai, kur, mūsuprāt, galvenais ir interpretācijas jautājums. Ja šī laika zīme tiktu objektīvi pasniegta un izskaidrota sabiedrībai, tā var iegūt pat pašreizējai situācijai pilnīgi pretēju efektu. Kā totalitārisma laika liecība, kura demonstrē propagandas veidošanu, raksturu un tās ietekmi uz cilvēkiem, tā kļūst par zināmu muzejisku vērtību.

Lai to panāktu, objekts būtu jāpapildina ar skaidrojošu informāciju un, iespējams, pat ekspozīciju, kas atspoguļo padomju laika režīmu, tā slavināšanas paņēmieniem, kā arī totalitārisma laikmeta monumentu ietekmi uz cilvēku domāšanu.

Šī iemesla dēļ jābūt ļoti atbildīgiem, lai nenojauktu un neiznīcinātu kaut ko tādu, kas nākotnes sabiedrībai var spilgti liecināt par totalitārisma režīma graujošo ietekmi. Šādi piemēri ir Stūra māja, Liepājas Karostas cietums vai Okupācijas muzejs, kuru saturs un interpretācija šobrīd sabiedrībai sniedz pilnīgi jaunu vēstījumu.

- Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas viedoklis

Dalies ar viedokli un palīdzi savākt atlikušos parakstus!

AUTORS: ZIņAS MB

Ārlietu ministrija: "Uzvaras piemineklis" nav reģistrēts kā kultūrvēsturisks piemineklis, bet tas ir jāsaglabā saskaņā ar Vienošanos, kas noslēgta ar Krieviju 1994. gadā09. May (2018)

Ārlietu ministrija informē, ka Latvija un Krievija 1994. gada 30. aprīlī noslēdza vairākus starpvalstu līgumus un vienošanās, tostarp Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanos par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību (turpmāk – Vienošanās). Mērķis bija pēc iespējas ātrāk un ar iespējami mazākām negatīvām sekām izvest no Latvijas Republikas teritorijas Krievijas armiju. Tie bija sarežģītu un politiski smagu sarunu rezultātā panākti Latvijas un Krievijas starpvalstu dokumenti, kuru tapšanā, ka arī armijas izvešanas procesā aktīvi iesaistījās EDSO, kas saskaņā ar Vienošanos bija Latvijas un Krievijas starpnieks Latvijā palikušo militāro pensionāru problēmu risināšanā.

Minētās Vienošanās VI sadaļā 13. pantā “Memoriālo būvju un masu apbedījumu vietu uzturēšana” ir teikts: “Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī neliek šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai.

Tādā pašā veidā Krievijas puse nodrošina memoriālo būvju un latviešu, līvu un Latvijas pilsoņu, kuri gājuši bojā karu un represiju rezultātā Krievijas Federācijas teritorijā, apbedījuma vietu sakopšanu”.

Lai arī ne Vienošanās tekstā, ne pielikumā nav saraksta, kuras tieši memoriālās būves par tādām tiek uzskatītas, saskaņā ar 1969. gada Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. un 32. pantu līgumslēdzējas puses, lai izprastu Vienošanās teksta jēgu, tiesīgas izmantot jebkuras savstarpējas vienošanās un dokumentus, kurām abas puses piekrīt.

Latvija un Krievija jau no Vienošanās sagatavošanas laika savstarpēji ir atzinušas, ka būve Pārdaugavā, kura tiek dēvēta par „Uzvaras pieminekli”, ir uzskatāma par tādu, kas uzturama saskaņā ar Vienošanās 13. pantu.

1992. gadā pieņemtā Latvijas likuma „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 31. pants nosaka, ka Latvijas Republika var slēgt atsevišķus līgumus ar ārvalstīm pieminekļu aizsardzības jautājumos, kā arī atrunā starptautisko līgumu augstāku spēku pār nacionālo likumu: „Ja starptautiskajā vai starpvalstu līgumā paredzētie noteikumi par kultūras pieminekļu aizsardzību, izmantošanu vai restaurāciju ir pretrunā ar Latvijas Republikas kultūras pieminekļu likumdošanas aktiem, piemēro starptautiskā vai starpvalstu līguma noteikumus”.

Tādu pašu pienākumu, Latvijai ievērot Vienošanos, paredz 1994. gada 13. janvārī pieņemtā likuma „Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem” 13. pants: „Ja starptautiskajā līgumā, kuru Saeima ir apstiprinājusi, paredzēti citādi noteikumi nekā Latvijas Republikas likumdošanas aktos, tiek piemēroti starptautiskā līguma noteikumi”, un 1969. gada Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 27. pants: „Dalībnieks nevar atsaukties uz nacionālo tiesību normu prasībām, lai attaisnotu līguma neizpildi”.

Līdz ar to, pat gadījumā, ja Latvijas Republikā saskaņā ar tās nacionālajiem normatīvajiem aktiem „Uzvaras piemineklis” nav reģistrēts kā kultūrvēsturisks objekts vai piemineklis, tas jāsaglabā saskaņā ar Vienošanās 13. pantu, un jebkuri mēģinājumi pieminekli nojaukt ir uzskatāmi par Vienošanās pārkāpumu.

Dalies ar Ārlietu ministrijas viedokli sociālajos tīklos!

AUTORS: ZIņAS MB

Piedalies jaunā "Mana Balss" raidījuma "Uzvaras pieminekļa demontāža" uzņemšanā RīgaTV24 3. maijā pl. 18:30!02. May (2018)

Diskusiju raidījumā "Mana Balss" nākamajā publiskajā ierakstā aplūkosim iniciatīvu par Uzvaras pieminekļa demontāžu.

Diskusijas dalībnieki:
-Moderators Māris Zanders
-Josifs Korens,Latvijas Antifašistiskās komitejas līdzpriekšsēdētājs
-Tatjana Ždanoka, Latvijas Krievu savienības līdzpriekšsēdētāja
-Māris Ruks, rakstnieks un publicists, Uzvaras parka pārbūves iniciators
-Jānis Iesalnieks, Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs (VL-TB/LNNK)

2016.gada vasarā Ētikas un mandātu komisija pieņēma lēmumu oficiāli aicināt Saeimu noraidīt Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu "Par Rīgas īstā Uzvaras laukuma atjaunošanu". Gadu vēlāk platformā ManaBalss.lv parakstus sāka vākt iniciatīva "Uzvaras pieminekļa demontāža", kurai šobrīd ir 3475 parakstu. Mūsdienās Uzvaras piemineklis tiek vērtēts dažādi, citi katru gadu 9.maijā tur svin Padomju Savienības uzvaru pār Vāciju, bet otra puse iestājas par pieminekļa likvidēšanu, tieši tādēļ aktuāls ir jautājums - vai to vajadzētu demontēt?

Lai nodrošinātu vispusīgu un informējošu diskusiju, aicināsim dažādo iesaistīto pušu pārstāvjus uz publiskām debatēm, kurās aplūkosim iniciatīvu, kā arī spriedīsim par tās ietekmi uz sabiedrību Latvijā. Diskusijas laikā arī publika varēs izteikt savu viedokli un uzdot jautājumus diskusijas dalībniekiem!

Nāc un piedalies diskusijā! Tiekamies ceturtdien, 3.maijā 18:30!

Vairāk informācijas: https://www.facebook.com/events/472537966499030/

AUTORS: ZIņAS MB

Uzvaras pieminekļa turpmākajam liktenim vairāki scenāriji16. Oct (2017)

Ar zināmu regularitāti sabiedrībā uzvirmo diskusijas, ko iesākt ar Uzvaras pieminekli, taču risinājuma nav gadiem. Šoruden platformā ManaBalss.lv sākta parakstu vākšana par Uzvaras pieminekļa demontāžu. Iniciatīvu rosinājis Uģis Polis, kurš darbojas celtniecībā. Divu nedēļu laikā savākti jau nepilni divi tūkstoši parakstu.

„Man tas svarīgi kā latviešu patriotam. Es nejūtos ērti 9.maijā, atrodoties Rīgā. Tur notiek propagandas pasākumi, nevis karavīru piemiņas diena,” uzsver Uzvaras pieminekļa demontāžas idejas iniciators Uģis Polis.

Lai arī daļa krievvalodīgo Krievijas propagandas ietekmē 9.maiju glorificē, tomēr lielai daļai tas ir piemiņas brīdis, norāda Latvijas Universitātes sociālās atmiņas pētnieks Mārtiņš Kaprāns:

„Viņiem tā ir nepastarpināta sajūta, ka viņi atnāk pieminēt kritušos. Uzskatīt, ka šis piemineklis otrai pusei arī nav asociējams ar traumatisku pieredzi, manā skatījumā ir vienkāršots un vienaldzīgs skatījums.”

Līdzīga parakstu vākšana jau notika tieši pirms četriem gadiem. Toreiz par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu un Ulmaņlaikos paredzētā tā dēvētā īstā Uzvaras laukuma atjaunošanu savāca 10 tūkstošus parakstu, taču Saeimas komisija šo priekšlikumu noraidīja, jo pieminekli sargā starpvalstu līgums ar Krieviju.

Gan sociālās atmiņas pētnieks Mārtiņš Kaprāns, gan parakstu vākšanas iniciators Uģis Polis atgādina Igaunijas piemēru, kur pirms desmit gadiem Tallinā no centra uz kapiem pārvietoja pieminekli padomju karavīriem, tā saukto bronzas Aļošu. Šis solis izraisīja plašus nemierus un grautiņus.

„Es domāju, ka Latvijas varas iestādes, skatoties no igauņu kļūdām, jau laicīgi būtu sagatavojušās novērst jebkādas konfrontācijas,” norāda Polis. „Mēs esam NATO dalībvalsts, NATO aizsardzībā, un Krievija viena pieminekļa dēļ netaisīsies veikt izaicinošus soļus Latvijas virzienā. Ja simbols, kas simbolizē sabiedrības sašķeltību, tiks nojaukts, tad ilgtermiņā sabiedrībai vajadzētu saliedēties.”

„Es gribētu redzēt kaut vienu piemēru, kur šādu pretrunīgu pieminekļu nojaukšana būtu veicinājusi sabiedrības integrāciju,” iebilst Kaprāns. „Jā, Tallinas centrā vairs nav bronzas Aļošas, bet vai tas ir sekmējis integrāciju un vairojis krievvalodīgo uzticību? Es līdz šim neesmu atradis nevienu pierādījumu šādam apgalvojumam. Esmu atradis, tostarp, pats savā pētnieciskajā darbā, ka tas ir bijis pretēji. Tas ir veicinājis pašsegregāciju, neiecietību pret pretēju vēstures skatījumu.”

Uzvaras pieminekļa nojaukšanas idejas atbalstītāji, tajā skaitā sabiedrībā zināmi cilvēki, nevēlas runāt vai baidās runāt publiski. Piemēram, kinorežisore Laila Pakalniņa pirms dažām dienām savā „Facebook” kontā ierakstīja: “Sen jau to vajadzēja”, taču komentāros saņēma naida izvirdumus. Uzrunāta intervijai ''Kultūršokam'', viņa sākotnēji piekrita, bet vēlāk atteicās.

Mākslas vēsturnieks un restaurators Uldis Mākulis gan savā „Facebook” kontā, gan e-pasta vēstulē raksta:
„Uzskatu, ka Latvijas sabiedriskajā telpā nevajadzētu būt ne Ļeņinam, ne Staļinam, ne Hitleram vai citiem okupācijas varu simbolizējošiem, to ideju glorificējošiem un slavinošiem tēlniecības darbiem. To vieta ir muzeju krātuvēs, īpaši veidotās teritorijās, parkos, kuros šiem mākslas darbiem tiek piešķirts jauns konteksts, skaidrota to tapšanas vēsture un nozīme. Domājot par Uzvaras pieminekli Rīgā, man gribas pieminēt līdzību ar rokā ierautu skabargu. To laikus neatklājot, var rasties nopietns iekaisums, kura novēršanai nepieciešama ķirurgiska iejaukšanās. Traumas vieta iekaist, tā kļūst slima. Ķermenis jāatbrīvo no svešķermeņa, tas jāizārstē, lai spētu darboties. Analoģiska situācija ir ar Uzvaras pieminekli. Rīgas pilsētvide ir „traumēta un slima“. Uzvaras piemineklis ir okupācijas varas atstāts svešķermenis, ķīlis, kurš turpina šķelt Latvijas sabiedrību. Šī tēlnieciskā „skabarga“ jāizrauj no Rīgas pilsētvides un jāpārvieto muzeju krātuvēs kā padomju laika relikts.”

Otrā iespēja

Citāda parakstu vākšanas iniciatīva vietnē „Mana balss” sākta pagājušā gada jūnijā – tā aicina papildināt Uzvaras pieminekli ar informatīviem stendiem, kuri paustu gan Latvijas oficiālo vēstures politiku, gan paskaidrotu Uzvaras pieminekļa kontekstu Rīgas ainavā.

Trešais variants

Izsludināt starptautisku ideju un metu konkursu, lai atrastu labāko priekšlikumu, ko iesākt ar Uzvaras pieminekli.
Divi no priekšlikumiem paredz izmantot zem Uzvaras pieminekļa esošās apakšzemes platības vairāk nekā tūkstoš kvadrātmetru lielā platībā. Viens priekšlikums ir ierīkot tur Vēstures muzeja filiāli, otrs – sadarbībā ar Fotogrāfijas muzeju ierīkot tur fotogrāfijai veltītu izstāžu zāli un galeriju.

Dalies ar iniciatīvu sociālajos portālos un palīdzi savākt parakstus!

Pilns raksts: lsm.lv

AUTORS: ZIņAS MB