Iniciatīvas spiež atlikt pie malas domstarpības 25. Sep (2024)

Attēlā: Rihards Kols 2023. gadā Saeimā, esot Ārlietu komisijas priekšsēdētājs. Foto: Ieva Ābele, Saeimas Preses dienests

2022. gadā notikusī Uzvaras pieminekļa demontāža Rīgā varētu būt simboliski spēcīgākais piemērs, kā Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā apstākļos mainījās likumdevēju juridiskais tvērums par Latvijas likumiem, tai skaitā par starptautiskajiem līgumiem.

Šai pārmaiņā liela loma bija un aizvien ir Latvijas pilsoņu iniciatīvām. Šī ir otrā no trijām publikācijām, kas iedziļinās šai demokrātiskajā procesā – kāda loma pilsoņu iniciatīvām ir sarežģītos politisko lēmumu pieņemšanas apstākļos.

Analizējot pašreizējā kara laika pilsoņu iniciatīvu lomu Latvijā un Ukrainā, nesen ir publicēts pētījums Harkivas Jaroslava Gudrā Nacionālās juridiskās universitātes žurnālā "Tieslietu teorija un prakse". Interesenti šo pētījumu var lejuplādēt un lasīt šeit.

Pētījums ir angļu valodā, bet latviešu klausītājiem gan par to, gan par pilsoņu iniciatīvām vispār nesen tika piedāvāts raidījums Latvijas Radio ciklā "Zināmais nezināmajā". Raidījuma pirmajā daļā Latvijas Universitātes tenūrprofesors sociālajā filozofijā Raivis Bičevskis stāsta par domāšanas un emociju pārmaiņām digitālajā laikmetā. Savukārt raidījuma otrajā daļā ir padziļināts ieskats Latvijas sabiedrības noturīgi efektīvajā demokrātijas sasniegumā – pilsoņu iniciatīvās.

Izvērsts pētījums par to, kā pilsoņu iniciatīvas Latvijā un Ukrainā pašreizējā kara apstākļos izraisa, veicina un atbalsta paplašināta juridiskā tvēruma formulēšanu un īstenošanu likumdošanā, ir lasāms norādītajā publikācijā angļu valodā. Latviešu valodā jau populārāks skatījums uz šo pašu fenomenu ir klausāms norādītajā Latvijas Radio raidījumā.

Savukārt šajā un arī iepriekšējā publikācijā ManaBalss.lv kopienai piedāvājam ieskatu "aizkulisēs" – dažas no intervijām, kas tika veiktas pētījumam Civic Entrepreneurs and "Ratio Legis" During Russia’s War in Ukraine: a Case Study of Digital Petitions in Latvia and Ukraine.

Šoreiz jūsu uzmanībai ‒ saruna ar Rihardu Kolu (Nacionālā Apvienība), Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāju (20.11.2018.‒20.06.2024.), kura vadībā tika īstenota pilsoņu iniciatīva "Uzvaras pieminekļa demontāža". Intervija notika 2023. gada septembrī.


Kāds bija Saeimas skatījums uz Latvijas–Krievijas 1994. gada līgumiem, sevišķi attiecībā uz Uzvaras pieminekli, līdz 2022. gada martam un kā tas mainījās?

Es neteikšu – Uzvaras, bet kauna stabs, kā to lielākā daļa iedzīvotāju uztvēra, un šķēpi par tā esamību vai demontāžu ir lauzti ilgi. No laika gala par šo jautājumu ir bijusi juridiskā argumentācija un mazāk – rīcībpolitikas un emocionālā. Juridiskā argumentācija ir balstījusies uz divpusējiem līgumiem un bēdīgi slavenajām ārlietu ministru notām, kas ir aizsargātas ar ierobežotas pieejamības statusu. Konfidencialitāte ir 25 gadi.

Mēs jebkurā gadījumā agrāk vai vēlāk uzzināsim, kurš parakstīja to notu un kas tajā ir iekšā. Protams, ir Saeimas deputāti ar attiecīgām pielaidēm, kas to notu ir redzējuši, bet to nevaru komentēt, kamēr spēkā ir konfidencialitātes ierobežojumi.

Tā bija valsts pozīcija, ko nevar pārmest, jo Latvija ir valsts, kas atbildīgi izturas pret starptautiskajām tiesībām un saistībām. Bet, protams, 2022. gada 24. februāris visu apgrieza ar kājām gaisā.


Tātad notas vēl pastiprināja likuma spēku?

Jā. Dažādās publikācijās jau tie procesi ir aprakstīti. Tie ir saistīti ar Krievijas armijas izvešanu 1994. gadā. Nevar pārmest tā laika politiķiem, ka piekrita 1994. gada Latvijas-Krievijas līguma par militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību 13. pantam. Es saprotu, ka ikvienam racionālam un nacionālistiski noskaņotam politiķim pirmais uzdevums bija patriekt krievu okupantus. Pēc tam seko cīņa ar okupācijas sekām, un monumenti ir viena no tās daļām.

Pagāja laiks no līguma parakstīšanas un armijas izvešanas – un nebija jau tā, ka tie karavīri tika izvesti uzreiz; kopā bija kādi seši līgumi, un viens no tiem ir par militārpersonu pensionāru aizsardzību. Mēs bijām valsts, kas nupat atguvusi savu neatkarību; demokrātija bija jābūvē praktiski no jauna; izpratne un prāta stāvoklis 50 okupācijas gados tomēr... Identitātes un pašapziņas nostiprināšana, pašapziņas nostiprināšana par valstiskumu – to mēs veidojām un cēlām pakāpeniski, un uz visu skatījāmies piesardzīgi.

Valsts kopējais orientieris tūlītēji bija uz eiroatlantisko integrāciju, pieteikšanās un virzība uz ES un NATO. Oficiāli pieteicāmies 1997. gadā. Skaidrs, ka iestrādes bija jau kopš krievu armijas izvešanas, un bez tās mēs diez vai varētu pieteikties dalībai tādās būtiskās organizācijām.

Atgriežoties pie notām – kas nu tajās bija? Ja atminamies, bija vandālisma akti padomju kapavietās. Pirmais bija Liepājā. Kā atbildīga valsts mēs to tūlīt novērsām vandālisma sekas. Un šai brīdī arī Krievijā bija ekonomiskā krīze, 1997. gads. Saspīlējums bija diezgan pamatīgs. Togad notika arī krievu pensionāru protests par pensiju izmaksām. Tas atkal ir tas pats jautājums – par militārpersonu pensijām.

Es pieļauju, ka, sasaistot šo ar vandālisma aktiem… Es nezinu tā laika drošības dienestu izmeklēšanu un vai tā vispār nebija provokācija, ko īstenoja krievu specdienesti, inscenējot vandālisma aktu, uz kā pamata varētu pieprasīt papildus saistības no Latvijas – tikko neatkarību atguvušās un no krievu armijas vaļā tikušās. Nupat arī pieteikuši dalību ES un NATO, mēs negribējām nekādus saspīlējumus un ātri visu vēlējāmies nogludināt.

Tātad, sekojot vandalisma aktam bija nota no Krievijas puses ar prasību apliecināt, ka līgumā iekļautā norma par pieminekļiem tiek ievērota un paliek neskarta. Cik es saprotu, tad apstiprinājums bija – jā, šie objekti ir aizsargājami ar šo līgumu, un Latvija pildīs tā [13. pantā noteiktās] saistības par memoriālajiem objektiem un monumentiem.

Juridiskā loģika un argumentācija balstās Vīnes konvenciju un saistībām pret korespondenci. Jo pašā 1994. gada līguma 13. pantā nav uzskaitīti šie objekti. Bet Vīnes konvencija nosaka – ja kaut kas nav skaidri atrunāts līgumā, tad valstis to risina ar starptautisku notu apmaiņu, kas ir saistošas.

Un te nu mēs esam. Kurš ko un kā parakstīja, mēs uzzināsim tad, kad tas būs publiski pieejams – kad būs noņemts konfidencialitātes zīmogs.


Tad – 24. februāris.

Pirms tam ‒ pēc 2014. gada līdz ar Krimas okupāciju ‒ šis jautājums jau bija aktualizējies. Arī mums tas atkal uzjundīja diskusijas par identitāti, par okupācijas seku likvidēšanu. Jo pieminekļi ir okupācijas sekas, kas ik dienu norāda uz šo faktu, šo vēsturi.


Vai Krimas okupācija mainīja juridisko loģiku par Latvijas–Krievijas līgumiem, vai tam jau bija iedīgļi – ka tai ir jāmainās?

Es pieņemu, ka Latvijas sabiedrībā kopumā tas ietekmēja daudz ko – arī pārliecību, ka nepieciešams saprast, kas mums ir jādara, lai kaut kas tāds nenotiktu pie mums. Tas ir liels risks; mēs tomēr esam Krievijas kaimiņvalsts. Uz to pašu Gruziju varam paskatīties. 2008., 2009. gads – tie ir iedīgļi.

Bet tad ir jāskatās visas plašās politikas Eiropā un ne tikai – Rietumu pasaulē attiecībā pret Krieviju. Hilarija Klintone ar Sergeju Lavrovu nospieda "restarta" pogu ASV un Krievijas attiecībās pēc tam, kad Krievija jau bija okupējusi 20% Gruzijas teritorijas. Tad nāca Krima, un tas pasaulei pavēra acis daudz plašāk.


Bet tā loģika jau nav – ā, jūs neievērojat kaut kādu vienošanos; tad mēs arī neievērosim.

Nē, un tā nedrīkst būt Latvijas nostāja.


Tad kas mainījās?

Mainījās tas, ka bija nepārprotami skaidrs – Krievija ir rupji pārkāpusi virkni starptautisko tiesību, saistību, konvenciju un līgumu. Starptautisko princips ir, ka rupju starptautisko tiesību pārkāpumu gadījumā starptautiskajai sabiedrībai ir jādara viss iespējamais, lai tos novērstu. Piemēram, genocīda novēršana. To nevar ignorēt; ir jāreaģē un jādarbojas pret to.

Skaidrs, ka iepretī sankcijām ir arī tā saucamā starptautiskā izolācija. Paskatāmies Ziemeļkoreju – absolūti. Ziemeļkorejas vadība, manuprāt, īsteno genocīdu pret savu tautu, mērdējot to badā utt.

Bet ar Krieviju – tas, ko izdarījām, ir viens no "manevriem", ko starptautiskās tiesības pieļauj. Ka drīkst izdarīt spiedienu uz agresorvalsti, lai tā mainītu savu rīcību. Tai skaitā arī pārskatīt esošos līgumus, iesaldēt tos un apturēt līdz kādam brīdim. Un tieši to izdarījām ar bēdīgi slaveno 1994. gada līguma 13. pantu – mēs apturējām tā darbību, nevis visu līgumu. Argumentācija panta darbības apturēšanai ir balstīta tieši uz to – ka tas ir ar mērķi līdz brīdim, kad Krievija pilnībā izvāks savus spēkus no Ukrainas teritorijas, un teritoriālā integritāte būs atjaunota tās starptautiski atzītajās robežās.

Attiecīgi, mūsu rīcība izriet no paša agresora rīcības. Ja gribi baudīt divpusējās attiecības un visus “labumus”, kas ar to saistīti, tad tev ir jāatgriežas pie tiesību ievērošanas. Ne tikai to, kas ir divpusējas, bet arī daudzpusējas konvencijas un starptautiskie principi.


Tātad Uzvaras piemineklī vairs nav runas par to, kas jums tur Krievijā ir emocionāli svarīgs un sāpīgs. Runa nav vairs par piemiņu, bet...

Man nepamatoti, bet pārmeta pirms 24. februāra, kad situācija bija pilnīgi cita. Pēc 24. februāra reti kurš domāja citādi. Bija jau indivīdi, kas teica, ka – nē, tā tomēr ir vēsture.


Pie tā mēs nonāksim. Jo situācija mainījās pa nedēļām.

Ne tikai. Pa gadiem. Jā, tās bija ManaBalss iniciatīvas – ne tikai par to, ka ir jānojauc šis monuments, bet arī, ka ir jāsaglabā. Tatjanas Ždanokas iniciatīva. Protams, to noraidīja. Un tas mobilizēja tos, kas ir par nojaukšanu. Un savāca pretējo. (Hronoloģiski secība ir otrāda – T. Ždanokas iniciatīva bija pretreakcija uz atbalstu savākušo iniciatīvu par demontāžu.

Iniciatīva nonāca parlamenta dienaskārtībā 2019. gadā, un tā bija pirmā reize, kad demontāža vispār reāli tika apspriesta parlamentā. Jo līdz tam visu noraidīja – gan par saglabāšanu, gan par nojaukšanu. Tālāk par Mandātu, iesniegumu un ētikas komisiju nekas neaizgāja. (Piemēram, 08.09.2016. par "Rīgas īstā Uzvaras laukuma atjaunošana".) Viss – pateica: atstāt bez virzības.

Bet šoreiz tomēr iniciatīvu nodeva tālāk Ārlietu komisijai. Mēs komisijā šo jautājumu skatījām, šķetinājām kopā ar dažādām institūcijām un atkal nonācām pie šīm atziņām, kas saskārās ar Ārlietu ministrijas juridisko nostāju saistībā ar iepriekšminētajām notām.

Komisijā bija kopēja izpratne, ka nevēlamies, lai turpinās status quo. Jo līdz šim vienmēr bija tā: mēs nākam ar iniciatīvām par un pret, bet piemineklis stāv, kā stāvējis; nekas nemainās. Tad priekšlikums bija, ņemot vērā, ka Latvija ievēro visas savas starptautiskās saistības – un tas bija pirms 24. februāra –, mēs sākām diskutēt, ko mēs varam mainīt? Atstāt visu to teritoriju un vidi, bet lai būtu citādi.

Tad es publicēju savu viedokļa rakstu, kā es saredzu, kā, esot tam stabam, kur tas fiziski ir, kā mēs to visu varam "sapakot" un integrēt savā vēsturiskajā atmiņā.


Mainīt vidi?

Tieši tā. Ka tas ir simbols okupācijai. Stabs ir stabs, bet Uzvaras parks jau ir par godu mūsu brīvības cīņām. Vēsturiski – ja paskatāmies arhīvos un dokumentos.

Tas vēsturē ir ne jau vienā valstī un kultūrā vien redzams, kā varas rīkojas. Senos laikos asīrieši utt. nenojauca, bet uzbūvēja pa virsu savu ideoloģiju.


Kremlim uzlika zvaigzni.

Jā, spilgts piemērs.

Tā bija mērķtiecīga izvēle padomju varai – saglabāsim vārdu "uzvara", bet ietērpsim to padomju izvērstajā mītā "Tēvijas karš" – ideoloģiskajā virzienā, kas aizsākts 1974. gadā. Tā viņi slāpēja mūsu valstisko pašapziņu, mērķtiecīgi to drupināja – valoda, identitāte, vēsturiskā atmiņa, viss iespējamais, tika mērķtiecīgi apspiests.

Tad doma bija – ja nevar palikt status quo situācijā, nepārkāpjot mūsu saistības un nekļūstot paši savā ziņā par Krievijai līdzīgu valsti – ko mēs varam darīt? Doma bija, ka atjaunojam Uzvaras parka vēsturisko nozīmi. To ar "vēzi" inficēto daļu mēs izgriežam "ķirurģiski" – ar visām zemesgrāmatām un visu pārējo; nodalām to zemes gabalu – to mēs varam. Un to es piedāvāju – lai tā ir kā nacistu, tā padomju upuru piemiņas vieta.

Tad daudzi teica – vai tad mums nepietiek? Mums jau ir visi tie memoriāli un upuru vietas; mēs jau tā esam sērotāju tauta. Holokaustu Latvijā, es ceru, neviens nenoliedz. Tas ir traips arī mūsu tautas vēsturē, kur mums ir bijuši līdzdalībnieki holokaustā. Protams, ir tiesāti un saņēmuši sodu. Memoriāls ir Salaspilī. Tomēr tautu ir lauzuši abi režīmi, un mans priekšlikums bija par šādu visu upuru piemiņas vietu.

Bet es stāstu pārāk detalizēti, tas vairs nav svarīgi.


Ir svarīgi, lai saprastu. Ka bija status quo un bija mēģinājumi mainīt to semantiku, zīmju jēgu.

Pēc 24. februāra jau ikviens, kurš neslinkoja, sita sev pie krūts – es panācu; mēs izdarījām. Nē, īstenībā iespēju nojaukt šo objektu mums deva Krievijas agresija. Nevar teikt, ka labi, ka tā notika, jo ukraiņi vēl aizvien maksā ar asinīm un cīnās par savu brīvību. Bet tas bija pagrieziena punkts, kur starptautisko tiesību kontekstā mums bija iespēja un arī juridiskā argumentācija kaut ko darīt. Rokas vairs nebija sasietas. Un tiesību eksperti izteicās publiski.

Tam līdzi nāca politiskā nenovīdība – apliet ar samazgām. Jo man šķita – lieliski; darbojamies. Bet sākās "deķīša vilkšana". Un tas viss iekrita tieši priekšvēlēšanu gadā.

Daudzi to nosauca par priekšvēlēšanu kampaņu, un neko vairāk. Bet bija iespēja noņemt tos juridiskos šķēršļus. Un sekoja arī izstāde par zvērībām Ukrainā, par Irpiņu, un tad parādījās arī apziņa, ka mēs varam. Un tas ir būtiski. Tomēr starptautiskā sabiedrība varētu skatīties uz mums aizdomīgi, ja tas būtu vienīgais līgums, un mēs to piepeši ņemam un apturam. Bet ko mēs izdarījām?

Mēs izvērtējām visus divpusējos līgumus ar Krieviju un arī ar Baltkrieviju. Sākām martā, un tas prasīja laiku. Un šis nebija vienīgais līgums, kura vienu punktu mēs daļēji apturējām.

Bija virkne līgumu, kurus mēs uzsākām denonsēt caur Saeimu un valdību. Un tāpēc neviens nevar arī pārmest, ka mēs "ķirsīšus lasām" vai kaut ko tamlīdzīgi. Nē, mēs visu nopietni izvērtējām, un bija diezgan daudz – tuvu 40 līgumiem, no kuriem daži nekad nebija īstenoti. Mēs uztaisījām labu auditu.

Protams, mēs atstājām spēkā līgumus, kas ir vēl spēkā arī šobrīd – jautājumi par muitu sadarbību un robežsardzi. Lai arī politiskā sadarbība ar Krieviju nenotiek, tomēr tehniskās lietās tā kaut minimālā apmērā, bet notiek – arī robeža nav pilnīgi slēgta, un kontrolei un uzraudzībai ir jābūt.

Jautājums par divpusējo līgumu izvērtēšanu netika slēgts, un šodien – nu jau gadu vēlāk – dienaskārtībā ir tiesiskās palīdzības līgums un tā denonsēšana. (Kopš intervijas 2023. gada rudenī šis līgums ir jau denonsēts.) Arī par to mani apbēdina komentāri publiskajā telpā no tiesību ekspertiem, ka tas ir spontāns lēmums bez analīzes.

Tās ir muļķības. Jau no 2022. gada, kad mēs uzsākām visus izvērtēt, un tiesiskās palīdzības līgums bija tāds, par ko mēs vienojāmies – labi, turpinām sekot līdzi, kā situācija attīstās. Sekoja divas trīs Ārlietu komisijas sēdes, un katrā no tām atzinums bija, ka nekas neuzlabojas. Noslēdzošajā sēdē par šo jautājumu Ārlietu komisijā pilnīgi visas atbildīgās iestādes – Ģenerālprokuratūra, Tieslietu ministrija, Ārlietu ministrija – pateica, ka līguma denonsēšana ir politiskā izšķiršanās.

Tajā brīdī komisijā nebija atbalsta kaut ko darīt. Var pārmest vai nepārmest, bet Nacionālā apvienība sagatavoja likumprojektu par denonsēšanu tieši ar argumentu, ka mēs aicinām politiski izšķirties. Ka nevis komisija, bet Saeima izšķiras. Paldies Saeimai – ar 71 balsi par konceptuāli parlaments ir atbalstījis līguma denonsēšanu.

Šī ir tā lielā bilde, kā liela puzle. Bet nevar izvilkt gabaliņu un teikt, ka – jūs tur vienā sēdē izteicāties, ka nevar, tātad jūs īstenībā aizstāvējāt, ka nevar denonsēt. Tās ir pilnīgas muļķības.


Ja atceries 2022. gada marta sēdi Ārlietu komisijā, klāt bija arī Ārlietu ministrija ar savu juridisko argumentāciju, ka mums rokas ir sasietas. Pēc tam bija aprīļa sākums, un šī apziņa mainījās burtiski pa nedēļām. Jūs sakāt, ka tostarp bija plašākais audits.

Lai nedotu iemeslu, ka mēs vienkārši kaut ko varētu pēc tam pārmest – kā jūs tā vienu pantu izvilkāt? Nē, mēs izgājām cauri visam. Tas aizņēma divas, trīs nedēļas.

Protams, spiedienu uz politiķiem vajag izdarīt – vajag. Arī tagad par sankcijām un par Krievijas auto numura zīmēm. Kāpēc nav izdarīts? Nav tā, ka mēs iesniedzam, aizliedzam un viss. Jebkurš aizliegums demokrātiskā valstī ir pārsūdzams. Tāpēc visam ir jābūt korekti, lai pārsūdzības gadījumā valsts nebūtu pieļāvusi kādu neuzmanības kļūdu.

Arī jautājumā par prasību Latvijas bijušajiem nepilsoņiem, tagadējiem Krievijas pilsoņiem, par valsts valodas prasmēm Imigrācijas likuma kontekstā. Daudzi pārmet aizvien, ka tas bija sasteigts lēmums priekšvēlēšanu laikā. Bet kāpēc tā to pasniegt?  Tad jau sanāk, ka jebkas tajā gadā darītais ir tikai vēlēšanu dēļ. Nē, tas īstenībā ir tāpēc, ka bija 24. februāris, kas pavēra ļoti daudzas iespējas, un mēs paši paskatījāmies spogulī un pārvērtējām esošo situāciju, un nācās apzināties, ka mums likumdošanā ir gana daudz robu, ko mēs savas ērtības labad esam atstājuši pašplūsmā. Es domāju, ka māja ir jāsaved kārtībā.


Tieši par iniciatīvas lomu. Tas stabs visdrīzāk būtu nogāzts arī bez tās, ja?

Nē, iniciatīva spēlēja būtisku lomu. Ja viena vai otra politiskā partija to virzītu, to norakstītu uz vēlēšanu gadu, un tur būtu politiskā greizsirdība. Šeit bija būtiski tas, ka iniciatīvu tās iesniegšanas laikā 2019. gadā nenoraidīja – ka tā aizgāja tālāk. Un bija visādi starpposmi. Lēmums par rīcību bija pat divās atbildīgajās komisijās – otra, līdzatbildīgā, bija Izglītības, zinātnes un kultūras komisija. Tad bija starpposma gadi, kuros tāpat bija diskusijas, kā mēs kaut ko varētu mainīt, un publiskajā telpā bija priekšlikumi.

Mēs jau katrs kā deputāti varam nākt ar ideju un vīziju, bet ‒ ja tev nav sabiedroto?


Tad iniciatīvas loma ir depolitizēt problēmu un risinājumu?

Nevis depolitizēt, bet panākt, ka neaizslauka. Iniciatīvu jeb kolektīvo iesniegumu sakarā ir mehānisms, pat vairāku līmeņu siets, kurā ir jāuzņemas politiskā atbildība – kāpēc tu noraidi. Nevis, ka tev vienkārši nepatika. Mandātu komisija ir pirmais līmenis.


Tad iniciatīva dara ko – katalizē pārpartiju alianšu veidošanos konkrētos jautājumos?

Es domāju, ka nē. Iniciatīva ir veids, kā publiskajā diskusijā uzlikt jautājumu, kurā pat līdzīgi domājošām partijām un koalīcijām ir domstarpības, bet viņas to negrib publiski parādīt. Viņi grib parādīt, ka viss ir kārtībā.


Bet nekas nenotiek.

Bet nekas nenotiek. Tur tā lieta. Jo ir domstarpības. Un neko nevirza. Šeit tomēr jautājums tiek uzlikts publiskajā diskusijā, un partijas un to pārstāvji nevar izlocīties. Nostāja ir jāpauž. Līdz ar iedzīvotājiem redzamo kopējo ainu – kurš kādās pozīcijās ir – ir arī iedzīvotāju, vēlētāju spēja izdarīt spiedienu uz saviem priekšstāvjiem, savām partijām, par kurām ir balsots, un prasīt: kāpēc jūsu nostāja ir tāda?


Tātad tas lēmums kļūst vairāk nevis par politiski ideoloģisku, bet gan par... kādu?

Izsvērtu un apzinoties riskus.


Par iniciatīvas funkciju tad man ir daudzmaz skaidrs – ka tā darbojas kā sava veida diskusijas normalizētāja un veido arī saķeri starp frakcijām un partijām.

Jā.


Ja Jūs kā politiķis taisītu pilsoņu iniciatīvu, vai Jūs izvēlētos NVO vadītu platformu, vai valsts un parlamenta vadītu platformu?

Man simpatizē tas, ka iniciatīvas platforma ir apolitiska. Valsts tomēr ir politika. Nu, ir. Es politikā esmu ilgi, un man neviens neiestāstīs, ka ir kāda apolitiska valsts iestāde. Un tas, kas pietrūkst valsts iestādēm, ir tā dzirkstele. Man tā liekas.


Vai par to dzirksteli būtu adekvāti teikt, ka tas ir uzņēmīgums?

Nē. Stāvēt un krist par pašu ideju.


Es saprotu par to dzirksteli. Bet tehniski es saku, ka tas ir pilsoniskais uzņēmīgums. Viņi ir uz rezultātu tendēti; viņiem ir bītlenes, nevis šlipšu kultūra; cita komunikācija ar iesaistītajām pusēm. Un mans izglītotais minējums ir, ka tas ir izšķirīgais iemesls, kāpēc Latvijā tas darbojas, bet citur ne tik labi.

Atkal – pieņēmums. Iedzīvotājus varētu arī neuzrunāt šāda valsts pārvaldes iestādes platforma. Par nožēlu, bet ir jāsaka, ka uzticības rādītāji nav spīdoši un labi. Vairāk uzticas pilsoniskajai sabiedrībai – sabiedrība uzticas sev. Valsts pārvalde ir kaut kas prom, kaut kas tāds, kam cilvēks līdz galam neuzticas un nepaļaujas.

Seko ManaBalss.lv ziņām arī Facebook!

Un, kā jau vienmēr uzsveram pie katras ManaBalss.lv ziņas, – apsver savu atbalstu ManaBalss.lv autoru jaunākajām iniciatīvām!

_______________________________________

Lūgums no ManaBalss komandas:

Tā kā interesējies par šo ziņu un visdrīzāk esi arī ManaBalss plašās kopienas dalībnieks/-ce, mēs būtu ļoti pateicīgi, ja Tu ziedotu platformas darbības uzturēšanai.

Arī Tavi ziedojumi palīdz nodrošināt lielo "aizkulišu" darbu, ko prasa pilsonisko iniciatīvu reālas ietekmes panākšana. Kopš 2011. gada ar 78 pēc pilsoņu iniciatīvām mainītiem likumiem ap ManaBalss platformu ir izveidojusies pasaules mērogā unikāli sekmīga pilsoniskās līdzdalības ekosistēma.

Tās efektivitāte izriet no platformas ManaBalss darba augstās kvalitātes un iesaistīto pušu uzticības pret to, ko mēs arī kopā ar Tevi darām. Mūsu kopējam darbam salīdzinoši ir pat ļoti liela atsaucība, un pret to ar cieņu izturas politiķi, ministrijas un citas publiskā sektora iestādes, amatpersonas, juristi un dažādu jomu eksperti, nevalstiskās organizācijas un mediji. Tomēr dažām idejām patīk stiept gumiju, un noturīga to pārstāvniecība prasa laiku.

Arī Tu esi lieliska Latvijas sasnieguma un spēcīga stāsta daļa! Ļauj tam skanēt arī turpmāk – iesaisties, balso, dalies ar ManaBalss iniciatīvu ziņām soctīklos, rosini savas iniciatīvas. Un apsver arī iespēju atbalstīt mūsu darbu ar ziedojumu!