Iniciatīvas aizpilda robus pārstāvnieciskajā demokrātijā 11. Oct (2024)

Attēlā: Organizācijas ManaBalss komandas daļa ar Valsts prezidentu Egilu Levitu 2021. gadā.

Iniciatīvas kā tiešās demokrātijas instruments arī starp vēlēšanām pilsoņiem dod iespēju ietekmēt likumdevēju ‒ Saeimu, prasot noteiktu jautājumu iekļaušanu parlamenta dienaskārtībā. Tā sarunā ar ManaBalss vērtē Latvijas Valsts prezidents (2019–2023) Egils Levits.

Šī ir noslēdzošā publikācija sērijā par to, kā pilsoņi Latvijā ar savām iniciatīvām cita starpā veicina arī tiesiskā, juridiskā tvēruma maiņu.

2022. gadā notikusī Uzvaras pieminekļa demontāža Rīgā varētu būt simboliski spēcīgākais piemērs, kā Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā apstākļos mainījās likumdevēju juridiskais tvērums par Latvijas likumiem, tai skaitā starptautiskajiem līgumiem.

Šai pārmaiņā liela loma bija un aizvien ir Latvijas pilsoņu iniciatīvām. Šī ir noslēdzošā no trijām publikācijām, kas iedziļinās šai demokrātiskajā procesā – kāda loma pilsoņu iniciatīvām ir sarežģītos politisko lēmumu pieņemšanas apstākļos. Pirmā no tām ir intervija ar iniciatīvas "Uzvaras pieminekļa demontāža" autoru Uģi Poli. Otrā ‒ ar Rihardu Kolu (Nacionālā Apvienība), Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāju (20.11.2018.‒20.06.2024.), kura vadībā tika īstenota šī pilsoņu iniciatīva.

Analizējot pašreizējā kara laika pilsoņu iniciatīvu lomu Latvijā un Ukrainā, nesen ir publicēts pētījums Harkivas Jaroslava Gudrā Nacionālās juridiskās universitātes žurnālā "Tieslietu teorija un prakse". Interesenti šo pētījumu var lejuplādēt un lasīt šeit.

Pētījums ir angļu valodā, bet latviešu klausītājiem gan par to, gan par pilsoņu iniciatīvām vispār nesen tika piedāvāts raidījums Latvijas Radio ciklā "Zināmais nezināmajā". Raidījuma pirmajā daļā Latvijas Universitātes tenūrprofesors sociālajā filozofijā Raivis Bičevskis stāsta par domāšanas un emociju pārmaiņām digitālajā laikmetā. Savukārt raidījuma otrajā daļā ir padziļināts ieskats Latvijas sabiedrības noturīgi efektīvajā demokrātijas sasniegumā – pilsoņu iniciatīvās.

Izvērsts pētījums par to, kā pilsoņu iniciatīvas Latvijā un Ukrainā pašreizējā kara apstākļos izraisa, veicina un atbalsta paplašināta juridiskā tvēruma formulēšanu un īstenošanu likumdošanā, ir lasāms norādītajā publikācijā angļu valodā. Latviešu valodā jau populārāks skatījums uz šo pašu fenomenu ir klausāms norādītajā Latvijas Radio raidījumā.

Bet šoreiz ‒ saruna ar Egilu Levitu, Latvijas Valsts prezidentu (2019–2023). Viņš galu galā izsludināja attiecīgo likuma grozījumu, aizsākot vērienīgu pārmaiņu procesu Latvijā, kas līdz ar padomju okupācijas piemiņas zīmju demontāžu turpinās aizvien.

Intervija notiek Latvijas Nacionālajā bibliotēkā 2024. gada 8. februārī pētījumam Civic Entrepreneurs and "Ratio Legis" During Russia’s War in Ukraine: a Case Study of Digital Petitions in Latvia and Ukraine.

_______________


Egils Levits: (Pēc īsas ievada sarunas.) Latvijā tiesiskās iespējas pilsoniskajai sabiedrībai, indivīdam ietekmēt politisko procesu, kas ir noteikts tiesībās – šīs iespējas ir vienas no plašākajām pasaulē. Iespējas ir. Jautājums – kā un ciktāl tās izmanto.


Didzis Meļķis: Tieši par kara laika iniciatīvām runājot, konkrēti Uzvaras pieminekļa lietā bija runa par starptautisko līgumu un tā juridisko tvērumu. Tad ‒ par augstākām lojalitātes prasībām ierēdņiem, kur bija jau atšķirīgs juridiskais tvērums. Tāpat – par vietvārdu maiņu un desovjetizāciju. Tur ir ļoti liels sabiedrības pieprasījums, bet atšķirīgi juridiskie konteksti. Man šķiet, ka sabiedrības iniciatīvas koriģē vai veicina 'ratio legis' jeb juridiskā tvēruma maiņu. Kā jums šķiet?

Likumdošana nerodas tukšā vietā. Un likumdevēji, kas ir demokrātiski ievēlēti, raugās uz sabiedrības viedokli, vajadzībām un to interpretē un pārvērš savā rīcībā. Tā kā šī saite vienmēr pastāv. Jautājums ir, cik tā ir tieša vai netieša. Bet tā, ka likumdošana darbotos pilnīgi atrauti no sabiedrības viedokļa, nav nedz Latvijā, nedz jebkur demokrātijā.

Tāpēc sauklis par plaisu starp valsti un sabiedrību ir ļoti neprecīzs. Tas drīzāk ir emocionāls pārmetums. Tad tiešām ir jāskatās, kā tas reāli notiek – kā domas, kas rodas sabiedrībā, tiek pārnestas uz valsti, un kā valsts tās tad savā veidā transformē likumdošanā, un kā šī transformācija tad atkal ietekmē sabiedrību. Tas ir abpusējs mijiedarbības process.


Latvijā ir kolektīvie iesniegumi, un es to redzu kā unikālu sistēmu.

Tas tiešām ir unikāli pasaulē. Virs 70 iesniegumiem ir noveduši pie likumdošanas izmaiņām. Tas nav tikai formāls instruments. Tas tiek arī aktīvi izmantots. 13 gados tas ir daudz.

Pēc būtības tas ir papildus instruments galvenajam instrumentam, kas ir pārstāvnieciskā demokrātija – kad pilsoņi ievēl parlamentu, un parlamenta deputāti, politiskās partijas raugās uz sabiedrības viedokli un paši to līdzformulē. Un tad tas jau nonāk likumdošanā.

Bet šeit runa ir par iniciatīvām, kas pamatstraumē nav pietiekami atspoguļotas. Tādā veidā sabiedrībai ir iespēja apiet pārstāvnieciskas demokrātijas procesu, vēlēšanu ciklu un ietekmēt likumdevēju tieši. Beigās, protams, lēmumu pieņem demokrātiski ievēlēti deputāti. Tam tā arī ir jābūt. Jo viņi par to ir atbildīgi. Tomēr kāda doma, kas netiek atspoguļota pārstāvnieciskās demokrātijas formātā, var tikt papildināta ar šo tiešās demokrātijas instrumentu. Tas ir tiešām viens no demokrātijas instrumentiem.


Angliski saka – 'agenda setting', dienaskārtības ierosināšanai.

Jā.


Kara laika iniciatīvas – līdz ar to. Atšķirīgais šajos ekstrēmajos apstākļos gan ir tas, ka mainās ne vien rīcībpolitikas dienaskārtība, bet arī juridiskais tvērums par to. Ja līdz tam teica, ka saistošs ir starptautiskais līgums, tad tagad ar attiecīgām atrunām un apkārtējiem darbiem mainās attieksme pret līguma tvērumu. Es dzirdēju no R. Kola kunga, ka tvēruma maiņa par genocīda apstādināšanu un novēršanu izvirzās priekšplānā, un pieminekļa demontāža ir tikai viens no elementiem. Proti, tas ir sekundārs.

Daudzu tiesību normu interpretācija ir ļoti atkarīga no konteksta. Būtībā tā tas ir gandrīz vienmēr. Konteksts dzīvē mainās, un tas iespaido interpretāciju. Ja runājam par dažādiem valsts apdraudējumiem, tad karš ir cita situācija, nekā miera situācija, un no tā izriet, ka arī esošās normas, nemainoties to tekstam, tiek interpretētas, ņemot vērā šo citu kontekstu.

Dzīves konteksts un tā prasības jurisprudencē ir būtisks faktors. Ja arī interpretācijas ceļā nav iespējams panākt attiecīgo saprātīgo rezultātu, tad tiek mainītas tiesību normas, attiecīgi tās piemērojot.

Tā faktiski demokrātija dzīvo. Demokrātija nedzīvo no sabiedrības savrupu dzīvi; tā vienmēr reaģē uz apkārtējo situāciju. Šī situācija var mainīties, un var mainīties arī tās pašas situācijas uztvere un vērtējums.

Vismaz daļai latviešu okupantu piemineklis vienmēr bija kā dadzis sirdī, tomēr lielākā daļa to neuztvēra kā pietiekami aktuālu jautājumu, lai risinātu. Tagad, kad ir mainījies konteksts, protams, ka šis okupantu simbols kļuva degošs. Tas dedzināja. Un tāpēc arī to novāca, pieņemot īpašu likumu, kas uz šo sabiedrības vērtējuma maiņu reaģēja.


Un jūs to izsludinājāt.

Jā, es to izsludināju. Un devu savus priekšlikumus. Un ne tikai par šo pieminekli – es liku priekšā likvidēt arī pārējos okupantu pieminekļus visās Latvijas pašvaldībās.


Kas tieši tur notika? Tas, ko jūs sakāt, ir itin emocionāli, un tas ir labi, bet kas vēl? Tas simbols kļuva degošs. Bet kas tur vēl notika?

Tiesību ziņā tika pieņemts jauns likums. Bet tas likums reaģēja uz sabiedrības domu, uz sabiedrības attieksmes, vērtējuma maiņu. Šis piemineklis vienmēr ir bijis slikts, bet sabiedrības vairuma vērtējumā ne tik slikts, lai to sāktu jaukt nost. Tā tas tur ilgus gadus stāvēja kā redzama okupantu atstāta palieka. Bet jaunajā kontekstā, kas ar krievu pilna mēroga iebrukumu Ukrainā 2022. gadā bija mainījies, sabiedrība to vairs ilgāk nevarēja paciest. Tas ir krievu imperiālisma simbols, ko, starp citu, mūsu piektā kolona ir ļoti izmantoja saviem 9. maija pasākumiem. Demokrātiskā valstī sabiedrības doma mainījās – ka to turpmāk vairs nevar pieļaut, un līdz ar to tika pieņemts šis likums.

Tas tikai pierāda to, ka sabiedrībai ir liela ietekme uz valsts lēmumiem. Sabiedrības domas maiņa noved arī pie lēmumiem, kas šo jauno sabiedrības domu, proti, tās maiņu, attiecīgi reflektē. Arī valsts apdraudējums. Nupat ir pieņemts likums, ka ierēdņiem ir jābūt lojāliem. Es jau vienmēr esmu teicis, ka šāds noteikums ir vajadzīgs; es jau pirms 20 gadiem par to biju rakstījis. Bet pretarguments bija, ka cilvēku domu un apziņas brīvība, kas attiecas arī uz ierēdņiem, tiek vērtēta augstāk.

Situācijā, kad valsts apdraudējuma līmenis ir zems, es teiktu – jā, šāds uzskats varētu būt pieļaujams. Lai gan manā ieskatā nelojāls ierēdnis vienmēr ir bīstams. Bet, ja valsts apdraudējums ir sasniedzis tādu līmeni, kā tas ir tagad, – tādā situācijā dot priekšroku šādai visaptverošai un ļoti tālejošai apziņas brīvībai, kas iever arī pretvalstisku nostāju, sevišķi jau esot valsts ierēdnim – tas ir ļoti būtisks apdraudējums, ko šajā situācijā vairs nevarēja pieļaut. Tāpēc likums attiecīgi tika mainīts.


Izklausās pašsaprotami, tomēr tas ir strukturāli svarīgi. Tātad ir mainījusies materiālā jeb faktu bāze?

Jā. Konteksts. Reālā dzīves situācija.


Viena lieta ir kaut kāds tur 'Russkij mir' – kas to zina, ka tas tāds ir. Un tad pēkšņi tu redzi gan, kas tas tāds ir.

Jā, sākumā nepievērš uzmanību. Bet tad tu redzi, kā tas mainās. Labi funkcionējošai demokrātijai tas ir jāatspoguļo – šīs maiņas. Jo pasaule pastāvīgi mainās. Kādreiz lēni, citkārt – strauji, un šis ir viens no straujajiem piemēriem. Lai valsts nesastingtu, tai ir jāreaģē.

Un šie divi piemēri – ierēdņi un okupantu piemineklis ‒ ļoti labi parāda šo mijiedarbību un savstarpējo sadarbību starp sabiedrību un valsts lēmumu pieņēmējiem.


Arī to, ka sabiedrības viedoklis nav kaut kur gaisā, bet ir ļoti konkrēti verificējams ar datiem. Cilvēki ir uzticējuši savus datus, lai viņu atbalsts būtu nepārprotams, ir ziedojuši savu laiku verifikācijai un balsojumam un pat naudu ManaBalss darbam. Es to nesauktu par vieglo līdzdalību.

Tā ir. Sabiedrībai un valstij ir dažāda nozīmīguma jautājumi. Vai es dzeru kafiju ar vai bez piena – dzerot ar pienu varētu teikt, ka es atbalstu mūsu lauksaimniecību. Bet nozīmīguma ziņā tas pašlaik sabiedrībai varētu būt 1000. vietā. Tāpēc par to varam nesatraukties. Bet, ja pēkšņi kaut kas dzīves kontekstā izceļas uz augšu, tad likumdevējam, protams, ir jāreaģē.

Un tas pats bija attiecībā uz 'Russij mir'. Tas vienmēr jau bija mums nepatīkami. Un tie cilvēki, kas vairāk domāja par sabiedrību un valsti, to saprata jau iepriekš. Bet lielai daļai sabiedrības tas bija visai tālu no viņu ikdienas dzīves un rūpēm. Taču karš radīja uzmanības efektu – o, pie mums taču arī kaut kas tāds ir, un turpmāk mēs to vairs nedrīkst pieļaut.

Nozīmības mainās. Kāda jautājuma nozīmība sabiedrībai mainās. Dažas uzpeld, citas – nogrimst. Okupantu pieminekļa jautājums pēc būtības ir pilnīgi atrisināts. Kas tur iznāks no Uzvaras parka, kā to iekārtos, tas ir cits jautājums, bet tas jau ir uzmanības hierarhijā diezgan zemu nogrimis jautājums. Tas pēkšņi uzpeldēja, to atrisināja, un tas nogrima. Tagad atkal ir citi jautājumi, kas izvirzās priekšplānā. Tas, ka valsts ir spējīga jūtīgi reaģēt uz situācijām – tas pierāda demokrātijas priekšrocības, salīdzinot ar autoritāriem režīmiem, kur šis jūtīgums ir daudz mazāks.


Tas, ko jūs sakāt, iederas manā pētījumā par aktoriem – par iesaistīto pušu lomu.

Actor–network? (Termina skaidrojumu skat. šeit.)


Jā, savā ziņā. Plašā kontekstā mani interesē tīkla sabiedrība (network society). Un fokusēti mana interese ir 'civic entrepreneurs', pilsoniskie uzņēmēji, kas ir zem plašāka 'policy entrepreneurs' jeb rīcībpolitikas uzņēmēju koncepta. Tai plašākajā konceptā ir gan uz rīcībpolitikas maiņu tendēti indivīdi un NVO, gan tas, kas Latvijā drusku tā dīvaini skan – politiskie uzņēmēji. Bet tie nav oligarhi.

Ne tādā nozīmē, kā mēs to lietojam.


Nē, nē. Tie, kas redz vērtību, kas nav naudas vērtība, tomēr tā ir vērtība – pilsoniska un politiska vērtība, kas var būt gan partijas vērtība, gan varbūt kāds gaišs cilvēks ar vīziju, gan institūcija, piemēram, Valsts kancelejā. Tie gan tādā gadījumā būs jau institucionālie uzņēmēji, valstiski atbildīgi ierēdņi ar savu vērtību. Un viņi, kā angļi saka, "iet pakaļ" (go after) jeb mēģina panākt to vērtību. Un tad, kā jūs sakāt, mainās faktuālie nosacījumi, kaut kādas problēmas izceļas gaismā, un tie uzņēmēji, kas visu laiku ir sekojuši un saprātīgi investējušies, "paņem" to momentu, izmanto un dabū līdz galam. Ar okupantu pieminekli tas jaunais cilvēks precīzi to izdarīja.

Jā, tā bija.


Lūk, šīs iniciatīvas iesniedzējs 2019. gadā bija ar to nonācis Saeimā, un tā bija nolikta atvilktnē, jo mums "nebija situācijas". Tiklīdz sākās karš, mēs pēc pāris nedēļām sazinājāmies, un viņš saka – ejam, prasām atkal. Mēs aizgājām uz Ārlietu komisiju; tur bija arī Ārlietu ministrija klāt, un sakām – tas ir jāceļ augšā. Tie vecie argumenti aizvien bija spēkā. Viņi teica – labi, izrunājam šo vēlreiz, kāpēc tas nevar notikt, jo mēs kā Latvija nevaram rīkoties kā kurš katrs; mēs esam tiesiska valsts. Un tad bija interesanti redzēt, kā burtiski pa nedēļām šis tvērums mainījās. Bet pilsonis, kurš bija to iniciatīvu pacēlis ‒ Uģis Polis, to uzturēja, un visu laiku tā iniciatīva bija klātesoša. Tāpēc es redzu, ka šī iniciatīva bija ļoti instrumentāla, tai skaitā lai izlīdzinātu starppartiju sacensību. Jo neviena partija nevarēja teikt – tā ir mūsu lieta.

Jā, tas tiešām ir interesants blakus efekts. Tādā izpratnē, kā jūs lietojat to terminu, šis pilsoniskais uzņēmējs pārstāvēja to pašu domu, ko viena vai divas nacionālas partijas. Un tāpēc šī doma visiem identificējās ar šīm partijām. Taču tā sakarā ar jauno kontekstu kļuva par vispārēju vai vismaz sabiedrības lielākai daļai aktuālu jautājumu. Protams, šī partijas tad varēja teikt – mēs jau vienmēr esam to teikuši. Bet līdz šim tam nebija vairākuma. Tagad ir vairākums. Un pārējās partijas, drusku nokaunējušās, tam piemērojās un to pieņēma.


Tā ir ļoti ekonomiska domāšana. Tur ir politiskais kapitāls – pilnīgi normāla, laba lieta. Mainoties ideju tirgum, tu redzi – jā, tas ir arī mūsu kapitāls.

Uz to var likt.


Jā, uz to var likt! Bez kādas kritikas vai sarkasma.

Tas ir labs piemērs mijiedarbībai ar sabiedrības domas attīstību. Protams, var iet tālāk, kā sabiedrībā šī doma veidojas. Tur ir kādi cilvēki vai grupa, kas šo domu un ideju noformulē un iznes ārā. Tas gan nav īsti labs piemērs, bet nedaudz līdzīgi kā ar jaunuzņēmumiem, ar viņu jauno ideju vai produktu. Var izdoties, var neizdoties.


Tas ir labs piemērs!

Ir "baigā" ideja, bet tu īsti nezini, vai izdosies. Pamēģini, un neviens nepērk. Bet kādreiz kaut kāds šķietami jocīgs produkts pēkšņi aiziet. Bet iepriekš tu to īsti nezini. Jāizmēģina.


Tieši tā. Tas ir 'entrepreneurial', uzņēmēja piegājiens. Un arī noturība. Tas cilvēks cauri gadiem redz, kas tas ir svarīgi, bet neskrien ar galvu sienā.

Viņš tur un iztur.


Jā, notur to savu vērtību fokusā ar ļoti samērīgu investēšanos, lai neizdegtu. Viņš uzliek roku un drusku spiež uz to eventuālās iespējas logu. Kad tas pavērsies, viņš būs iekšā.

Ziniet, kas tagad ir aktuāls jautājums, kas nonācis uzmanības hierarhijas augšgalā? Tas ir latviešu valodas jautājums, ko Liāna Langa kā viena persona ved uz priekšu. Tas iegūst aizvien lielākus apgriezienus. Un patiešām daudzas firmas atkrieviskojas, izņem krievu valodu ārā no aprites. Nesen redzēju, tviterī, ka vienai vietējai kompānijai ir jauns dizains iepakojumam, un krievu valodas tur vairs nav – to tā firma pati īpaši uzsvēra.


Nonākot pie iepakojuma, tas ir jau kultūras, ne juridiskais, tvērums. Tieši kultūras tvērumā, lai gan tur arī ir pašvaldību regulējumi, man šķiet, vairāk iederas ielu nosaukumi un vietvārdi. Es dzīvoju pie Maskavas un Puškina ielas, un tai jautājumā, šķiet, tā materiālā bāze vēl nav mainījusies tik ļoti, lai tas visiem būtu tā kaut kā.

Jūs jau redzējāt, ka es iesniedzu likumprojektu par padomju un krievu nosaukumu, it sevišķi nosaukumu, pārdēvēšanu. Tas kopš tā laika ilgi "marinējas" Saeimā. Patlaban tam vairākuma nav. Un Rīgas dome ir atturīga. (Jau pēc šīs intervijas Rīgā tomēr ir pārdēvētas vairākas ielas. ‒ D.M.)


Paskatieties arī rakstu žurnālā "Ir" par šo jautājumu. Sabiedrība šajā ziņā nav vienota; ir dažādi cilvēku slāņi un domāšanas virzieni. Ir sabiedrības daļa, kas šo postkoloniālo mantojumu saredz kā traucēkli. Bet ir citi, kas to īsti nesaredz, vai arī tiem ir svarīgākas lietas. Patlaban tas ir neizšķirta stadijā.

Postkoloniālās domāšanas struktūras kolonizētās sabiedrības pasaules uztverē var saglabāties pat daudzus gadu desmitus. Es pirms divām nedēļām īsi iebraucu Indonēzijā. Iebraucot ar kuģi, tur ir jāstāv rindā, lai parādītu pasi un dabūtu vīzu. Es tur biju vienīgais eiropietis; pārējie bija ķīnieši un indieši. Robežsargi tos ķīniešus un indiešus grūstīja, lai viņi stāv kārtīgi rindā. Un tad viņi ierauga mani un atplaukst smaidā – lūdzu, nāciet šeit uz priekšu!

Man tas izlikās jocīgi, taču tas nav jocīgi. Viņiem tur vēl 70 gadus pēc neatkarības, pēc koloniālisma likvidēšanas, tomēr dažkārt vēl neapzināti "izlien ārā" postkoloniālā pazemība pret eiropieti. Tie bija jaunāki cilvēki – 30 vai 40 gadi, bet viņiem šis pazemība sindroms kaut kur vēl dziļi ir iekšā. Tas, ka eiropietis ir kaut kas īpašs.

Te ir analoģija ar latviešiem. Tas, ka latvietis pāriet uz krievu valodu, ja telpā ienāk krievs, tas mums dažkārt aizvien vēl turpinās pat jau neatkarības laikā dzimušajās paaudzēs. Man tas ļoti duras acīs, bet viena daļa latviešu to pat nepamana; viņi automātiski pāriet uz krievu valodu.

Es domāju, ka tāda kampaņa, kas parāda postkoloniālās mentalitātes pilnīgi nejēdzīgu turpināšanu, ir ļoti laba. Tā padara cilvēku jūtīgāku, redzīgāku pret savu apkārtni, pret realitāti, pret savas valsts un tautas vēsturi un tagadni. Tas pats attiecas uz nosaukumiem. Kāds mums sakars ar Puškinu vai Maskavu? Kāpēc mums nav Dantes vai Servantesa iela? Jautājums par ielām ir sabiedrības domas veidošanas procesā. Okupantu piemineklis ir nokārtots; ierēdņu lojalitāte ir nokārtota; tagad procesā ir šis valodas jautājums.


Interesanti – ja tā paanalizētu, varbūt arī jūs varētu saukt par pilsonisko uzņēmēju šai sakarā. Vai politisko. Tās lomas var pārklāties.

Var pārklāties. Jo politiska funkcija man bija četrus gadus, un pēc tam – pilsoniska. Bet vai uzņēmējs... nu, jāpadomā.


Jautājums ir par vērtību. Ekonomiskā pieeja ir ērta kā metode, jo vienkāršo analizējamo realitāti.

Tad jūs studējat doktorantūrā?


Jā. Interesanti, ka tagad universitātē ir jauna tenūrprofesūras vieta – demokrātija un konkurētspēja.

Jēdzīgu disertāciju un publikāciju tieši par Latviju šajā aspektā nav daudz.


Tieši tāpēc es turp aizgāju.

Ļoti labi. Un tas būtu ļoti svarīgi. Svarīgais ir citviet radītu teoriju adaptācija un piemērošana sociālajās zinātnēs. Jo lielās teorijas – arī actor–network teorija – apzināti vai neapzināti ir uz anglosakšu konteksta bāzes. Un ne vienmēr tās ir derīgas tur, kur konteksts ir citādāks.

Vāji zinātnieki tās pārņem viens pret vienu, un tas noved pie mazjēdzīgiem rezultātiem. Tāpēc vienmēr jāatpazīst šīs teorijas sākotnējais konteksts, arī ja tas ir paslēpts vispārējos abstraktos formulējumos, kas varētu šķist universāls. Tad, ja šo teorijas kodolu var adaptēt tā, lai tas darbotos Latvijā, vai arī konstatēt, ka tā Latvijā vai kaut kur citur nav piemērojama – šādi domju gājieni jau norāda uz kvalificētu zinātnieku.

Tā gan nav zinātne, bet viens smieklīgs gadījums pirms pāris gadiem mums bija ar Rūjienas saldējumu – "Melnīti". Bet ļoti labi parādīja šo primitīvo pieeju un nespēju izvērtēt Latvijas un ASV situāciju atšķirības. Jo tas bija specifisks ASV konteksts, kas bija pavisam citādāks par Latvijas kontekstu. To pārlikt šeit bija muļķīgi.


Šķiet, es vēl "Dienā" strādāju, kad man bija intervija ar žurnālistu un pētnieku, afroamerikāni Semu Fulvudu III par rasu līdztiesību. Es viņam izskaidroju vārda "melnais" etimoloģiju latviešu valodā. Un viņš man atļāva viņu personīgi Latvijā saukt par nēģeri.

Varbūt kādam jau ir ienācis prātā Melngalvju nams Rīgā – vāciski viņi saucās "mori". Bet labi, tas tikai tā – par metodi, kā sabiedriskajām zinātnēm kvalitatīvi vajadzētu darboties šeit, Latvijā. Un tas būtu vērtīgi, ja jūs tādu publikāciju vai disertāciju sagatavotu. Šie ir labi piemēri, kā sabiedrības uztvere un arī sociālās zinātnes mūsdienu demokrātijā funkcionē.


To mēs ar līdzautoru topošajā publikācijā arī gribam izdarīt.

Dziļāk reflektējot, pilsoniskā līmenī līdzdalība pati par sevi, kura iet tālāk par vēlēšanām, ir neitrāla. Nevar teikt, ka jebkura līdzdalība vienmēr ir pozitīva. Būtībā šo inkluzīvo, ietverošo momentu, kas ir Rietumu demokrātijās, veicināja sevišķi kreisi orientēti politiķi un aktīvisti. Tas ir novedis pie tā, ka, ja tiešām tauta darbojas līdzi, tad tās ir labējās domas, labējā populisma domas, tātad – tas, ko šie kreisie politiķi un aktīvisti ne īpaši gribēja. Līdzdalība ir būtiska; tas ir pareizi. Bet ļoti svarīgi ir arī tas, lai tā būtu arī kritiska un paškritiska līdzdalība.

Ejot vēl tālāk, man kā pilsonim, ja es izsaku savu viedokli, vispirms būtu kritiski jāvērtē pašam sevi – vai mans viedoklis ir pietiekami kompetents. Lielākajā daļā jautājumu mans viedoklis nav īpaši kompetents, bet ir jautājumi, kuros es sevi uzskatu par pietiekami kompetentu, un tajos arī izsakos. Bet par citiem jautājumiem man vajadzētu būt drusku atturīgam. Šāda pieeja gan ir pretrunā ar patlaban valdošo plašās inkluzivitātes uzstādījumu – katrs var izteikties par jebko; katra viedoklim ir vienāds svars.

Taču ir viena būtiska joma, kurā katrs pilsonis ir vienādi spriestspējīgs. Tie ir morālie jautājumu. Morāles jautājumos neviens nav kompetentāks par otru. Te visi ir vienlīdzīgi.

Bet ja pilsonim digitālās līdzdalības demokrātijā katru dienu datorā būtu iespēja spaidīt podziņas "jā" vai "nē" par katru jautājumu, kas valstī ir jāizšķir, un daži tādu iespēju uzskata par patiesi īstenu demokrātiju (tā saucamā "šķidrās demokrātijas" vai 'liquid democracy' pieeja), tad rezultāts beigās lielākajā daļā gadījumu būtu pretrunā tam, kas ir pilsoņa interesēs un ko viņš labprāt gribētu. Jo nebūtu diskursa, kas varētu novest pie kvalitatīva rezultāta.


Jo tu jau nezini sekas.

Tieši tā. Tu nezini sekas. Tas ir pārdomu vērts punkts.


Noslēdzošais jautājums. Ja jums hipotētiski būtu iespēja izvēlēties starp savas pilsoņa iniciatīvas publicēšanu un virzīšanu valsts vai parlamenta veidotā un vadītā platformā un pilsoniskās sabiedrības veidotā un vadītā platformā, kuru un kāpēc jūs izvēlētos?

Primārais būtu, ka es gribu kaut ko panākt. Vispirms es grieztos pie valdības partijām. Ja viņas to nedara, tad lai opozīcija viņus grūsta. Un trešais ir pilsoņu iniciatīva.

To es darītu, ja ir redzams, ka valdība to neņems nekādā ziņā, bet ir iespēja, ka sabiedrība to atbalsta. Tad es to ņemtu kā pirmo. Jo starp koalīcijas un sabiedrības noskaņošanu ir saiknes – koalīcija un parlaments "nekarājas" gaisā neatkarīgi no sabiedrības, it kā nezinātu, kas notiek sabiedrībā. Ja es aizeju un saku – šeit ir tāda iniciatīva; būtu labi, ja jūs tādu likumu pieņemtu. Un viņi skatās – sabiedrībā varētu būt atbalsts; varbūt mēs to pārņemsim un pieliksim sev "uzplečus".

Ja viņi teiks – nē, sabiedrība to nepieprasa, liecies mierā, tad es tomēr mēģinātu pārliecināt sabiedrību un iet caur šo pilsoniskās iniciatīvas ceļu. Varbūt izdosies. Pragmatisks apsvērums.


Iniciatīva ir sava veida trešais ceļš. Bet vai jūs tam izvēlētos valsts radītu un pārvaldītu instrumentu, vai, kā Latvijā tas ir noticis, – ka tas ir pašas sabiedrības radīts mehānisms. Kuru jūs izvēlētos?

Man lielā mērā būtu vienalga. Galvenais ir rezultāts. Ja tā ir valsts, tad tam it kā ir lielāka ilgtspēja; tas ir ietverts budžetā. Bet konkrēti – man būtu vienalga.

Ja NVO, tad ir jāskatās, vai tai ir motivācija un interese to turpināt. Varbūt tas nav tik ilgstoši nodrošināts. Bet rezultāts būtu tas pats.


Tad jūs esat neitrāls un drīzāk skatītos, kur ir ilgtspēja.

Ja man tas rītdien ir jādara, tad man ir vienalga. Bet no sabiedrības viedokļa, manuprāt, labāk ir, ja šādai institūcija būtu ilgtspējīga. ManaBalss ir jau ilgstoša institūcija un darbojas ļoti labi, un tas, ka tā ir privāta, to nekādā ziņā nemazina. Tā ir atzīta vērtība, kas ir arī efektīva.


Tas, uz ko es taustos, ir – vai maniem intervējamajiem ir redzams, ka mums kā pilsoniskajiem uzņēmējiem ir drusku brīvākas rokas un lielāka efektivitāte. Ka mēs cita starpā varam atļauties arī kļūdīties, kas gan notiek ļoti reti, bet, ja šāda platforma ir valsts pusē...

Tad zināma birokrātija ir neizbēgama.


Jā, tad pēc definīcijas vajadzētu būt iespējai pārsūdzēt. Bet mūsu kvalitātes kritēriji ir tādi, ka mēs izvērtējam, argumentējam, piesaistām ekspertus un atbildām cilvēkam, kāpēc "nē". Un tas ir viss – nekādas pārsūdzēšanas. Piedod, bet šis neies cauri, tāpēc ka tas un tas. Un tas nav pārsūdzams.

Jā, es atbildēju spontāni, un šis tiešām ir svarīgs aspekts. Brīvā izvērtēšana pēc noteiktiem kritērijiem. Tur ir zināmas priekšrocības, ka tā ir NVO, ka tas ir privāts pasākums. Jā, tas ir jāredz.


Jūs aizvien paliekat neitrālā pozīcijā?

Nē, pēc šā argumenta, kas man spontāni neienāca prātā, es tomēr dodu zināmu priekšrocību tiem...


Pilsoniskajiem uzņēmējiem?

Jā. Tas ir pareizi, ka NVO ir brīvākas rokas argumentēt, un līdz ar to birokrātija nav tik ļoti formalizēta. Tas ir apmēram tāpat kā citā kontekstā – aizvien vairāk studentu tagad pārsūdz eksāmenu rezultātus. Vai arī ir desmit kandidāti uz vienu darba vietu. Deviņiem tu atsaki. Un ir ļoti grūti pamatot, kāpēc tu neesi tik spējīgs kā citi, un tādēļ tev tiek atteikts. Bieži beidzamais lēmums ir tīri intuitīvs, it sevišķi, kad izlasē ir palikuši pēdējie desmit kandidāti ar vienādu punktu skaitu. To pamatot ir ļoti grūti; respektīvi – neiespējami. Arī šajā gadījumā ir līdzīgi.

Seko ManaBalss.lv ziņām arī Facebook!

Un, kā jau vienmēr uzsveram pie katras ManaBalss.lv ziņas, – apsver savu atbalstu ManaBalss.lv autoru jaunākajām iniciatīvām!

_______________________________________

Lūgums no ManaBalss komandas:

Tā kā interesējies par šo ziņu un visdrīzāk esi arī ManaBalss plašās kopienas dalībnieks/-ce, mēs būtu ļoti pateicīgi, ja Tu ziedotu platformas darbības uzturēšanai.

Arī Tavi ziedojumi palīdz nodrošināt lielo "aizkulišu" darbu, ko prasa pilsonisko iniciatīvu reālas ietekmes panākšana. Kopš 2011. gada ar 78 pēc pilsoņu iniciatīvām mainītiem likumiem ap ManaBalss platformu ir izveidojusies pasaules mērogā unikāli sekmīga pilsoniskās līdzdalības ekosistēma.

Tās efektivitāte izriet no platformas ManaBalss darba augstās kvalitātes un iesaistīto pušu uzticības pret to, ko mēs arī kopā ar Tevi darām. Mūsu kopējam darbam salīdzinoši ir pat ļoti liela atsaucība, un pret to ar cieņu izturas politiķi, ministrijas un citas publiskā sektora iestādes, amatpersonas, juristi un dažādu jomu eksperti, nevalstiskās organizācijas un mediji. Tomēr dažām idejām patīk stiept gumiju, un noturīga to pārstāvniecība prasa laiku.

Arī Tu esi lieliska Latvijas sasnieguma un spēcīga stāsta daļa! Ļauj tam skanēt arī turpmāk – iesaisties, balso, dalies ar ManaBalss iniciatīvu ziņām soctīklos, rosini savas iniciatīvas. Un apsver arī iespēju atbalstīt mūsu darbu ar ziedojumu!